Meža zinātnieks Agris Zimelis izpētījis, kā labāk izraut celmu 3
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Doktora disertāciju, kas apliecina, ka aprobētā celmu izstrādes tehnoloģija ļauj izcirtumos sagatavot un nogādāt patērētājiem koksnes biokurināmo ar minimālu tehnoloģiskajā procesā izmantojamās enerģijas daudzumu, decembrī aizstāvēs LVMI “Silava” zinātniskais asistents Agris Zimelis, kurš mežzinātnes institūtā strādā jau trīspadsmit gadus.
A. Zimelis: “Pētījuma ietvaros izstrādāts celmu raušanas-plēšanas kauss, ar kuru vienlaikus var veikt celmu raušanu un saplēšanu, kā arī augsnes sagatavošanu ar pacilu veidošanas vai skarificēšanas metodi, tādējādi veicinot mērķtiecīgu meža atjaunošanu stādot vai sējot. Celmu raušana finansiāli nav lēta, taču tā dod papildu labumu.
Tā nodrošina sakņu trupes izplatīšanās ierobežošanu un augsnes gatavošanu. Gatavojot augsni mašinizēti celmu raušanas laikā, agrotehnisko kopšanu jaunaudzē mēs varam veikt vismaz reizi mazāk. Un, tā kā ar vienu tehniku var gan izraut celmus, gan sagatavot augsni, gan ierīkot dziļvagas un ievalkas virsūdeņu novadīšanai, tad celmu raušana sekmē arī CO2 emisiju samazināšanu.
Celmus rauj, izmantojot ekskavatoru, kuram uzstādīta raušanas-plēšanas iekārta. Celmu ieguves process – izrauj, saplēš un sakrauj tos mazās kaudzītēs, pagaida, līdz lietus tos noskalo un vējš nožāvē. Tad pieved celmus līdz augšgala krautuvei. Tad vai nu ved tos uz starpkrautuvi, kur sadrupina ar lieljaudas drupinātāju, vai drupina turpat uz vietas ar mobilo drupinātāju un ved uz katlumāju.
Ciršanas atliekām jāstāv mežā vismaz trīs līdz sešus mēnešus, bet celmiem tas ir vismaz gads. Celmu koksnes patērētāji ir galvenokārt koģenerācijas stacijas. Šis koksnes resurss salīdzinājumā ar ciršanas atliekām ir energoietilpīgāks ražošanā.
Kādreiz no priežu celmiem ieguva arī sveķus, ko izmantoja ķīmiskajā rūpniecībā. Tagad celmu sveķus aizstāj naftas produkti un sveķu iegūšana no celmiem pamesta novārtā. Bet, tā kā viss dabiskais atgriežas, tad iespējams, ka arī par to atsāks domāt.
Augstskolā es rakstīju bakalaura darbu par GPS izmantošanu cirsmas stigošanā. Tobrīd Latvijā gandrīz neviens ar to nenodarbojās un tas šķita bezmaz kaut kas mistisks. Lai dabūtu vajadzīgās iekārtas, sadarbojos ar ārzemju kompāniju. Mani ļoti aizrāva iespēja atklāt kaut ko jaunu, nezināmu.
Sakritības dēļ darba aizstāvēšanas komisijā piedalījās Valentīns Lazdāns, kurš manā stāstījumā klausījās ar lielu interesi, un es tiku aicināts strādāt uz “Silavu”. Studentam, kas tik tikko iznācis no augstskolas, tas bija kaut kas unikāls, un es nešaubījos ne sekundi.
Tad, strādājot par asistentu institūtā, paralēli studēju Meža fakultātē maģistrantūrā. Izstrādāju maģistra darbu, virzījos uz priekšu, domājot par tilpuma pārrēķinu koeficientiem, kas mums nav vienādi un saprotami. Šis jautājums tika skatīts, bet ne atrisināts, jo tas tomēr nav maģistra darba līmenis.
Kā es izvēlējos šādu disertācijas tēmu? Tajā brīdī institūtā īstenoja projektu, kas saistīts ar celmu raušanu. Tas bija kaut kas unikāls, jo es nebiju redzējis, kā celmus rauj. Bija vēlme tajā visā piedalīties. Un beigās izdomājām apvienot lietderīgo ar patīkamo.
Pirmais, ko mēs šajā darbā atgādinājām un parādījām – mašīnbūve Latvijai nav nekas svešs. Jau agrāk “Silavā” tika pilnveidotas meža mašīnas, kas ienāca Latvijā.
Tagad mēs redzam, ka šo darbu varam izdarīt labāk nekā ārzemnieki, veidojot vietējiem apstākļiem un vajadzībām pielāgotas iekārtas. Viņiem šādu iekārtu, kas izrautu celmus un vienlaikus gatavotu augsni, nav. Mums tāda ir.
Otrs – pietrūkst Latvijas apstākļiem pielāgota tehnoloģijas apraksta, kā to visefektīvāk izdarīt. Kā piebraukt pie celma, kā to pareizi izraut, kā to saplēst.
Mums tagad šis apraksts ir. Un ir rezultāts, kas parāda, ka, celmus sadedzinot, mēs iegūstam daudzkārt vairāk enerģijas, nekā mums jāpatērē, tos raujot, vedot un drupinot.
Pozitīvā enerģijas bilance un papildu iegūstamie labumi ir būtiski argumenti, ja mums jāizšķiras, ko darīt ar celmiem. Ja mums pasaka, ka kurināšanai vajag iegūt vairāk biomasu, bet ciršanas apjoms nepalielinās, tad mums ir 20% iesaldēto resursu. Tos mēs varam raut un izmantot, tāpat kā to dara somi savās koģenerācijas stacijās.
Šobrīd turpinās pētījumi par to, kādas izmaiņas celmu raušana rada meža ekosistēmā un kā var mazināt iespējamās negatīvās izpausmes. Šībrīža zināšanas norāda uz to, ka bažas par celmu raušanas negatīvo ietekmi uz vidi ir pārspīlētas.”
