Kultūra
Kultūrpolitika

Ja rādītu opereti, zāles būtu pilnas. Saruna ar Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra ģenerāldirektoruJonu Sakalausku 0


Jons Sakalausks
Jons Sakalausks
Foto: Timurs Subhankulovs

JONS SAKALAUSKS ir Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra ģenerāldirektors – ar saviem 36 gadiem triju Baltijas valstu opernamu direktoru vidū visjaunākais.

Viņš bija ieradies Rīgā saistībā ar Latvijas Nacionālās operas un baleta un Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātra apmaiņas viesizrādēm, kas, noslēdzot triju Baltijas valstu simtgadei veltīto programmu, no šodienas līdz 7. oktobrim risināsies Rīgā un Viļņā. “Aizvadītajos divdesmit gados starp opernamiem Latvijā un Lietuvā valdījusi ļoti sekmīga sadarbība, un es vēlētos, lai šīs apmaiņas viesizrādes būtu kā sākums tikpat radošam jaunam cēlienam,” sacīja Jons Sakalausks.

– Publiku interesē, ko rādīsit Rīgā un kādēļ tieši šīs izvēles?

J. Sakalausks: – Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra viesizrādes sāksies šodien ar Džuzepes Verdi operu “Dons Karloss”, ko iestudējuši diriģents Martins Staškus un vācu režisors Ginters Krēmers. “Dons Karloss” Lietuvā kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem teātra notikumiem valstī, un diametrāli pretējās atsauksmes tikai pierāda, ka šī Verdi meistardarba versija uz skatītājiem atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Un, kā gan citādi, ja “Donā Karlosā”, kas pieder lielās vēsturiskās operas žanram, apvienojas brīnišķīgs muzikālais materiāls, iespaidīgi vēsturiskie personāži un dramatisks stāsts.

Režisora Gintera Krēmera mērķis bija iedziļināties Džuzepes Verdi operā un atbrīvot to no visām klišejām, kas radušās jau kopš pirmizrādes Parīzē 19. gadsimtā. Režisora iedvesmas avots šim iestudējumam bija rok­zvaigznes Deivida Bovija spožais atvadu sveiciens, viņa pēdējā albuma “Blackstar” tituldziesmai veidotais videoklips. “Dona Karlosa” iestudējums 2016. gadā ir uzvarējis trijās skatuves mākslas balvas “Zelta krusts” kategorijās – par labāko režiju, labāko scenogrāfiju un labāko operas solisti.

Iespējams, konservatīvāk noskaņotam skatītājam šis uzvedums savā ziņā liksies šokējošs, bet, ticiet man, tas patiešām ir mākslinieciski augstvērtīgs darbs, kas uzdod daudz jautājumu – kas esam, kas šodien notiek un kāda ir mūsdienu sabiedrība. Uzvedumā piedalīsies arī viens Latvijas mākslinieks, kura vārdu pagaidām neatklāšu. Viesizrādi Rīgā gaidām kā izaicinājumu arī tādēļ, ka ceram – akustika te būs labāka nekā mūsu teātrī Viļņā, kur ne vienmēr viss iecerētais īstenojas. Ņemot vērā zāļu atšķirības – Viļņas operā ir lielāka gan skatuve, gan arī skatītāju zāle ar vairāk nekā tūkstoš vietām – viesizrāde būs izaicinājums arī mūsu tehniskajai vadībai.

4. oktobrī viesizrādes turpinās Ģiedrjus Kupreviča balets “Čurļonis” ar Roberta Bondara horeogrāfiju. Šis iestudējums ir mēģinājums pietuvoties izcilā lietuviešu komponista, gleznotāja un kultūras darbinieka Mikalojus Konstantīna Čurļoņa (1875 – 1911) personības cilvēciskajam aspektam.

Baleta mūzikas autoram Ģiedrjum Kuprevičam meistara daiļrade nekad nav šķitusi tumša vai bezcerīga. Čurļoņa radītajā ir krietna deva traģisma, brīdinājumu un drūmu pareģojumu, taču tik un tā lielākā daļa viņa darbu pielūdz gaismas, labsirdības un mīlestības dēmonus. Tas būs interesants mūsdienu balets, stāsts par mākslinieka un komponista Čurļoņa dzīvi no cita skatpunkta. Šis ir nozīmīgs darbs mūsu kompānijai arī tāpēc, ka tajā parādām mūsu baleta trupas varēšanu un spējas kā laikmetīgajā dejā, tā arī tradīcijās, abos šajos virzienos, kas Lietuvas baletā ir vienlīdz spēcīgi.

5. oktobrī viesizrādes noslēgsies ar itāļu horeogrāfa Mauro Bigončeti radīto baletu “Piafa”, kurā par “Parīzes zvirbulēnu” dēvētās dziedātājas, šansona žanra nepārspētās leģendas balss būs dzirdama gan populāros, gan mazāk dzirdētos ierakstos, kas tapuši bāros, klubos un tamlīdzīgās vietās. Uzvedumā ierakstā skanēs arī Edītes Piafas laikabiedru Gabriela Forē, Morisa Ravela, Fransisa Pulenka un Darjī Mijo mūzika.

– Lietuvas Operas un baleta teātra ģenerāldirektora amatā esat stājies šā gada 1. martā. Vai jums kā atzītam operdziedātājam un komponistam nebija žēl līdz ar šo soli šķirties no radošā darba?

– Tā ir liela iespēja vadīt teātri, kur esmu redzējis pirmās operas un baletus savā mūžā, kurš mani pašu izveidojis tādu, kāds esmu. Cenšos saglabāt radošo formu, koncertēju kā operdziedātājs un pa reizei joprojām saceru mūziku dramatiskajiem teātriem. Varbūt kādreiz atkal radīsies vairāk laika radošajam darbam. Bet patlaban galvenais ir darbs teātrī – no rīta, dienā, vakarā, reizēm pieķerot pa nakts stundai.

– Kāda ir jūsu vīzija, kurai pateicoties ieguvāt žūrijas labvēlību?

– Neesmu revolūciju piekritējs, allaž esmu bijis evolucionāri noskaņots. Galvenais ir palīdzēt operas māksliniekiem būt labā mākslinieciskā līmenī, jo akadēmiskā domāšana vispirms saistās ar profesionālismu.

Kā, mazliet pārspīlējot, mēdzu teikt – ja operā visi nedzied labāk par visiem – tā nav opera.

Tāpat arī baletā visam jābūt tā, lai parādītu, kā vajag.

Protams, galvenais Nacionāla operas un baleta teātra pienākums ir iestudēt vērienīgus uzvedumus gan ar lietuviešu, gan ārzemju režisoriem. Parasti proporcija ir viens pret trīs. Mums tirgus ir mazs, un nav nemaz tik viegli atrast savā zemē cilvēkus, režisorus ar izpratni par operu.

Centīšos vairāk sadarboties ar citiem Lietuvas teātriem, ieraudzīt tur talantus režijā. Mūsu repertuārā ir un būs Verdi, Pučīni, Mocarts, Doniceti, Bizē, Guno, arī mūsdienu klasiķi. Šajā sezonā pie mums, piemēram, viesosies pasaulslavenais amerikāņu avangarda režisors un videomākslinieks Roberts Vilsons (viņa iestudētā M. Barišņikova monoizrāde “Vēstule cilvēkam” 2016. gadā rādīta Latvijā uz Baltā nama skatuves Andreja Žagara rīkotā festivāla ietvaros. – V. K.). Jārada arī platformas, uz kurām veidoties jauniem solistiem, diriģentiem, scenogrāfiem, lai arī jaunie varētu kļūt par meistariem.

– Vai Lietuvā mīl operu?

– Domāju, ka jā. Vidēji deviņdesmit procenti zāles vienmēr izpirkti. Manuprāt, labs cipars.

– Un valsts atbalsts – pietiekams?

– Tādai mākslai kā opera pietiekami nebūs nekad. Piemēram, mūsu budžets ir 12 miljoni, bet Metropolitēna operā 300 miljoni.

– Nu gan salīdzinājāt!

– Metropolitēnā arī uzved to pašu Verdi, Vāgneru…

Visur jādzied labi – kā Metropolitēnā, tā Viļņā.

Četrpadsmit procenti no biļešu ienākumiem iet Operas budžetā, 86 procenti mūsu budžeta nāk no valsts dotācijas. Vai pietiekami? Domāju, ka ne. Opera ir ļoti ietilpīgs žanrs – daudz koristu, orķestra mūziķu, solistu. Ja tie no ārzemēm, jārēķinās ar lieliem honorāriem. Un te valstij savai operai jāpalīdz. Opera un balets ir karaļu māksla. Tā vienmēr daudz maksājusi, jo ir arī reprezentācija. Viesos atbraukušam citas valsts prezidentam neviens taču nečāpo pretim tāpat vien, nē, piebrauc ar limuzīnu. Ja valstij ir šāds teātris, tas dārgi maksā. Ne vien naudas, bet arī uzmanības ziņā.

– Pie mums Operai mesti pārmetumi – par daudz greznības, zelta un samta. Kur paliek demokrātiskums? Par daudz elitārisma…

– Opera vienmēr tāda ir bijusi. Turklāt tagad tā kļuvusi daudz demokrātiskāka nekā agrāk. Uz skatuves var redzēt mūsdienīgus iestudējumus, bet publikā – gan pensionārus, gan studentus. Bet elitārisms slēpjas kvalitātes nepieciešamībā. Tas izpaužas nevis naudā vai operas ārējā izskatā, bet publikas inteliģencē. Opera pievilcīga intelektuāļiem.

– Kopš 2015. gada trīs sezonas bijāt Klaipēdas valsts muzikālā teātra vadītājs. Kopš 2004. gada tur rāda arī Zigmara Liepiņa operu “Parīzes Dievmātes katedrāle”. Kāda ir publikas atsaucība?

– Joprojām liela! Zāles pilnas. Zigmars Liepiņš arī Lietuvā ir zināms un iecienīts komponists. Viņa komponētajā rokoperā pie mums, Klaipēdā, dzied populārais popmūzikas dziedātājs Edmunds Kučinsks, kuru varētu salīdzināt, piemēram, ar jūsu Laimu Vaikuli. Klaipēdā ir gana daudz operešu un mūziklu iestudējumu, šogad, piemēram, tos papildinās “Bonija un Klaids”.

– Pie mums diemžēl jo­projām šaubās par operetes vietu, šo žanru kopj ieinteresēti entuziasti.

– Ja mēs operā Viļņā katru dienu rādītu opereti, zāles būtu pilnas!

Arī Latvijā opereti iemīlētu, te taču kādreiz bijušas operetes tradīcijas. Operā gan cenšamies pārāk daudz operešu neiestudēt, repertuārā ir trīs, starp tām Johana Štrausa “Sikspārnis”, Franča Lehāra “Jautrā atraitne”… Bet, ja ir tā viegli, viegli, ar laiku skatītājam grūtāk apmeklēt operu.

– Ir muzikologi, kuri saka – operete esot ceļš uz operu…

– Varbūt tieši otrādi! Operetes lielākā problēma ir štampi. Absolutizēt gan nevar. Nesen video redzēju “Sikspārni” Metropolitēnā. Lieliski, jautri, skaisti, moderni, mūsdienīga scenogrāfija – kā kino, nekādu štampu. Dažkārt maldīgi domā, ka te, lūk, operetes dziedātāja nopelns. Nav tādu operešu dziedātāju! Operete jādzied kā operā. Plus vēl jādejo, jābūt labam aktierim…

– Kas jūs pašu ievirzīja operā?

– Mana māsa strādāja radio kā “smagās” mūzikas apskatniece. Es, desmitgadīgs tīnis, sekoju viņas pēdās – klausījos rokmūziku, hārdroku… Kad sāku spēlēt elektronisko ģitāru, tētis ar mammu teica – jāved puika uz mūzikas skolu, kur māca notis, solfedžo, teoriju, klavieres. Kad mūzikas skolā pats sāku sacerēt mūziku, likās loģiskas privātstundas pie profesora. Spēlēju grupā un sacerēju mūziku. Kordiriģēšanas klasē konservatorijā atklāju – o, balss ir arī man pašam. Sāku dziedāt operu ārijas un atklāju, ka patiesībā mīlu šo mākslu. Tā taciņa vijās visai loģiski.

– Esat studējis pie Lietuvā leģendārā tenora un pēcāk pedagoga Virgīlija Noreikas. Kas ir pati galvenā mācība?

– Kā pedagogs Noreika bija pazīstams Sanktpēterburgā, Maskavā, arī dziedāja līdz pat savai nāves stundai. Viņš bija operas zvaigzne. Uzskatīja – vari dziedāt un spēlēt, kā vēlies, bet vienmēr atceries, ka tur, zālē, sēž cilvēki. Un viņiem tavs vēstījums jāsaprot. Tāpat kā dzimtā valoda. Tu dziedi cilvēkiem! Profesoram bija ļoti daudz koncertu, uz kuriem viņš ņēma līdzi savus audzēkņus, dodot viņiem iespēju būt partnerībā uz skatuves. No Noreikas strāvoja dziļi inteliģentas personības prasme reizē būt cilvēciski vienkāršam un tajā pašā laikā aizraut publiku, paņemot to savā varā. Viņš vienmēr centās atraisīt emocijas, jo tieši tās ir dziļākas sarunas sākums. Noreika nomira trešajā dienā pēc tam, kad kļuvu par Operas un baleta teātra direktoru. Vēl paguvu savu profesoru redzēt. Viņš sacīja – es priecājos, ka tu tagad esi te. Pēdējos četrpadsmit gadus tieši viņš bija šā teātra direktors. Skolotāja svētība man nozīmē ļoti daudz.

Radošā vizītkarte

JONS SAKALAUSKS

Saistītie raksti

Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra ģenerāldirektors (no 2018), arī – operdziedātājs, komponists un muzikālā teātra producents.

Dibinājis un radījis Baltijas Kameroperas teātri, kur iestudējis izrādes, rīkojis koncertus un radījis prakses programmu jaunajiem operas solistiem.

Klaipēdas Valsts muzikālā teātra vadītājs (2015 – 2018).

LA.lv