Anete Bajāre-Babčuka: “Grāmatai nav jābūt skaļākai par multfilmu” 5
Autors: Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Māksliniece Anete Bajāre-Babčuka nesen ieguva “Zelta ābola” balvu Bratislavas bērnu grāmatu biennālē, kas jau 29. reizi šoruden noritēja Slovākijas galvaspilsētā.
Rādot 2072 ilustrācijas no 355 grāmatām, biennālē piedalījās 275 mākslinieki no 36 valstīm. To atbalsta Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) un Starptautiskā bērnu un jaunatnes literatūras padome (IBBY), kā arī Slovākijas Kultūras ministrija. Latviešu mākslinieki Bratislavas “Zelta ābolu”, vienu no visnozīmīgākajām ilustratoru balvām pasaulē, saņēma jau otro reizi – 2019. gadā to ieguva Jānis Blanks par Artūra Gobas dzejoļa “Zemes vēzis” ilustrācijām, bet šogad māksliniece Anete Bajāre-Babčuka balvu saņēma par vizuālo redzējumu Ineses Zanderes stāstam “Divas Almas” (“Liels un mazs”, 2021).
– Kā rodas grāmatas ilustrācijas, kurā brīdī tās ieraugāt?
A. Bajāre-Babčuka: – Darbs parasti sākas ar tekstu, e-pastā saņemu manuskriptu, to izlasu vairākas reizes, cenšos notvert īsto noskaņu, saprast svarīgāko. Vide, gadalaiks, galveno varoņu raksturi, tematika – tas viss ietekmē krāsu izvēli un tehnisko risinājumu. Kad sajūtu virzienu, ķeros pie skicēm, uzklausu mākslinieciskā redaktora viedokli, reizēm arī autoram ir savi komentāri vai preferences. Pirmajās skicēs vienmēr parādās galvenais varonis, cenšos atrast īsto tēlu, no tā izriet viss pārējais.
Grāmatā “Divas Almas” jau pirmie teikumi rada izteiksmīgas asociācijas – vasaras brīvdienas, veca lauku māja, netālā jūra, to bērnības lauku vasaru garšu arī centos ietvert ilustrācijās. Mazajās detaļās – lietās, ko Alma atvedusi no mājām – parādās kontrasts ar vidi, tās ir mūsdienīgas, nedaudz neiederīgas senatnīgajā lauku mājā – flamingo peldriņķis pie simtgadīgā sliekšņa, plāksterītis blakus veclaicīgam zupas šķīvim, flomāsteri izbiruši pa plato dēļu grīdu. Šajā grāmatā bija vēl papildu izaicinājums – iedzīvināt Almas iztēles pasauli, kas ir klātesoša, bet reizē nošķirta no realitātes.
– Kā jūs skaidrotu latviešu grāmatu ilustratoru daudzos starptautiskos panākumus?
– Mums tiešām ir daudz talantīgu ilustratoru, kas pārliecinoši izkopuši savu rokrakstu, tiek izdotas ļoti brīnišķīgas grāmatas, tāpēc kolēģu panākumi šķiet likumsakarīgi. Tikt pamanītam lielajās izstādēs un konkursos gan liekas teju neiespējami, bet tomēr tas izdodas, jo ir ko pamanīt. Nozīmīga loma tajā, protams, ir Latvijas Mākslas akadēmijai, kurā ir ārkārtīgi labas ilustrācijas lekcijas Rūtas Briedes vadībā. Arī tam, ka mūsu izdevniecība “Liels un mazs” 2022. gadā atzīta par gada labāko bērnu grāmatu izdevniecību Eiropā un regulāri izdod izcilus izdevumus, kas lielā mērā veido Latvijas tēlu dažādās starptautiskās izstādēs.
– Kas jūs iedvesmo?
– Grāmatu ilustrācijai pirmais impulss vienmēr izriet no teksta – domāju par savām sajūtām lasot, asociācijām, situācijām, ar kurām varu identificēties. Iedvesmojos arī no ikdienas vērojumiem. Šķiet, ka katrā grāmatā paslēpusies kāda no manu meitu rotaļlietām vai apģērbiem.
Šogad Lietuvā iznāca manis ilustrēta grāmata par saules tēlu baltu mitoloģijā, tur pētīju dažādu seno tautu saules atveidojumus, kā arī etnogrāfiskos tērpus, detaļas. Darbā pie Māras Zālītes grāmatām par suņiem Tango un Tūtiņu pētīju attēlus ar autores suņiem, kas iedvesmojuši stāstus.
– Daudzi pētījumi rāda, ka mūsdienu bērni arvien mazāk lasa. Kā to varētu mainīt, kā viņus ieinteresēt?
– Nezinu, vai pateikšu ko jaunu – grāmatu mīlestībai saknes meklējamas ģimenē. Sākums ir vecāku piemērs, tas, vai mājās pieejamas interesantas un vecumam atbilstošas grāmatas, vai ir kāds, kas lasa priekšā.
Domāju, ka nozīme ir arī stāstniecības attīstīšanai. Šogad Latvijas kultūras kanona projektā sadarbībā ar autori Luīzi Pastori un Latvijas Nacionālo bibliotēku izveidojām stāstu radīšanas puzli, ko atklāsim Rīgas Grāmatu svētkos 4. novembrī. Tas ir ļoti interesants materiāls, kas bez rakstīta teksta, iepazīstinot ar kultūras kanona vērtībām, bērniem palīdzēs attīstīt stāstnieka prasmes. Varbūt bērniem, kuriem šķiet, ka grāmatas ir garlaicīgas, jāsāk ar mēģinājumu stāstu veidot un rakstīt pašiem.
– Kāda ir jūsu attieksme pret e-grāmatām? Un – kāda pret pārāk dārgiem izdevumiem?
– Uzskatu, ka e-grāmatas, tāpat kā audiogrāmatas var būt noderīgas dažādās situācijās; pati gan digitāli nelasu, daudz vairāk izbaudu lasīt īstu grāmatu.
Tiesa, grāmatas aizņem daudz vietas, un, tā kā esmu diezgan aizrautīga lasītāja un lasu dažādu nozaru literatūru, cenšos iegādāties un turēt mājās tikai tās grāmatas, kuras būs interese lasīt atkārtoti. Jāatzīst, ka nespēju iegādāties grāmatu ar neglītu vāka dizainu – tā šķiet necieņa pret lasītāju. Ja uzrunā teksts, bet atbaida vāks, aizņemos bibliotēkā. Regulāri apmeklēju vietējo bibliotēku, tā ir lieliska vieta, kur aiziet ar bērniem un ļaut vaļu viņu eksperimentālajām izvēlēm.
– Vai pastāv kādas īpašas “burvju zintis”, lai ar ilustrācijām mūsdienu bērnus varētu ieinteresēt grāmatu apskatīšanā, lasīšanā?
– Esam tik dažādi, ka diez vai ir viena formula, kas strādās visiem, bet laimīgā kārtā grāmatu piedāvājums ir tiešām plašs, kaut kas atrodams katra gaumei, tikai jāmeklē. Lai ieinteresētu potenciālo lasītāju, ilustrācijai, īpaši vākam, ir ļoti svarīga loma, tāpēc savā ziņā tā ir vissvarīgākā ilustrācija. Vākam jāatspoguļo grāmatas kopējā noskaņa, jāatklāj kaut kas par sižetu, un galvenokārt jārada interese uzzināt vairāk. Tiešām ticu, ka jāatrod tikai īstā grāmata, lai nelasītāju pārvērstu par lasītāju, bet tā īstā katram būs cita.
– Datorspēles un animācijas filmas, lielākoties, vizuāli ir uzbrūkošas, pat agresīvas. Kā izjūtat šo konkurenci?
– Īsti gan neuzskatu, ka grāmatām būtu jākonkurē ar animācijas filmām un datorspēlēm. Protams, virtuālā vide savā ziņā konkurē ar visu, kas atrodas ārpus tās – aktivitātēm, laiku ar tuviniekiem, mājas darbiem, hobijiem un arī grāmatām. Tomēr uzskatu, ka grāmatai nav jābūt skaļākai par multfilmu, lai bērns to pamanītu, jo tā vienkārši ir kaut kas pilnīgi cits, savs laiks filmiņai un savs – grāmatai.
– Cik ilgā laikā top vienas grāmatas ilustrācijas?
– Aktīvais darbs, kad strādāju pie skicēm un gatavām ilustrācijām, parasti ilgst divus līdz trīs mēnešus. Pirms tam kādu laiku varu apdomāt stāstu, galvenā varoņa raksturu, sajūtas, vidi. Manas ilustrācijas rodas galvā un tikai tad – uz papīra. Zinu māksliniekus, kam domāšanas process labāk veicas zīmējot, bet man, pirms sāku skicēt, vajag prātā saredzēt kaut aptuvenu attēlu.
Ir arī grāmata, pie kuras, gan ar pārtraukumiem, strādāju aptuveni gadu. Arī tā bija ļoti interesanta pieredze, ar rūpīgi izstrādātiem skiču posmiem un ilgākām pārdomu pauzēm.
– Kā jūs, māksliniece, jūtaties mūsdienu Latvijā? Vai pietiek iespēju strādāt, saņemt radošās stipendijas?
– Protams, kā valsts esam mazi, mūsu grāmatām nav milzu tirāžu, arī auditorija nav tik liela, esam tālu no vidējā atalgojuma līmeņa Eiropā. Darbs radošajās industrijās, neatkarīgi no lokācijas, nāk ar saviem izaicinājumiem, ar kuriem brīžiem kļūst grūti cīnīties.
Tomēr kopumā Latvijā ir daudz interesantu kultūras norišu, projektu, kuros piedalīties. Pēdējos gados Rīgas pilsētas zīmolam publiskās telpas noformējuma izveidē ir ļoti interesanti sadarbības projekti ar māksliniekiem. Ir patīkami redzēt, ka, piemēram, svētku plakāti ir ne tikai informatīvi un formāli noformēti, bet arī atspoguļo lokālo mākslas vidi. Grāmatu mākslas nozare mums ir ļoti spēcīga, prieks būt daļai no tās.
– Ukrainas karā sadegušas tik daudz bibliotēku, bet dzirdēju, ka tagad ukraiņi lasot īpaši daudz.
– Lasīšana kā process var būt dziedinošs, arī tulkojumos, ko varam lasīt latviski, ir jūtams, ka ukraiņu autori ar grāmatu palīdzību mēģina risināt šo sāpīgo pieredzi. Latviski lasāmā “Karš, kurš pārvērta Rondo” ir grāmata, par kuru reizē liels prieks, ka tāda radusies, bet reizē ļoti skumji, ka tāda bijusi nepieciešama.
– Dzirdēts par daudziem, kuri agrākos laikos naudu ieguldīja grāmatās, tā cerot, ka tās būs kā nodrošinājums “nebaltām dienām”. Taču pasaule mainījusies, arī iespiedkultūra, un šis nodrošinājums izgaisa. Kādu jūs sajūtat grāmatu vērtību?
– Ir daudzi tiešām skaisti, mākslinieciski augstvērtīgi grāmatu eksemplāri, kurus gribas turēt augstā plauktā un šķirstīt ar baltiem cimdiem, tomēr lielākoties manās acīs vērtība ir saturam. Manā grāmatu plauktā vairākums grāmatu ir ar nobružātām muguriņām un apdauzītiem stūriem, bet manā skatījumā tieši tas ceļ vērtību, jo redzams, ka laba grāmata, ja reiz tik aktīvi lasīta.
VIEDOKLIS
Ar siltumu un iejūtību
Uzvarētājus izraudzījās starptautiska žūrija, kuras pārstāvji bija no desmit valstīm. Latviju tajā pārstāvēja 2022. gada Jāņa Baltvilka balvas laureāte, 2017. gada Tallinas triennāles žūrijas vadītāja, māksliniece Gundega Muzikante, kuras ilustrācijas bijušas nominētas gan Astridas Lindgrēnas, gan Hansa Kristiana Andersena balvām:
“Vērtēšanas process bija ļoti intensīvs, to paveicām trīs dienās. Tēmu bija ļoti daudz, bērnu grāmatas un to ilustrācijas nav šķiramas no aktuālajiem notikumiem. Bija pārstāvētas visas iespējamās tehnikas – gleznotas, digitālas un pat izšūtas. Var teikt, ka it visas ilustrācijas bija tiešām augstā mākslinieciskā līmenī, un žūrijas fokuss no diskusijas par mākslinieciskām kvalitātēm pārvirzījās uz vēstījumu, saturisko vērtējumu.
Latviešu ilustratoru darbs pasaules kontekstā izskatās ļoti pārliecinoši, atšķirīgi, kvalitatīvi un daudzveidīgi, bet Anetes skatījumam un vēstījumam piemīt siltums un papildu kvalitāte – milzīga iejūtība –, un tas viņas darbus atšķīra no pārējiem. Šī iejūtība, kuru var izjust detaļās, rada īstumu, ar ko var identificēties lasītājs, iejūtība ir universāla valoda, ko uztver visi, jebkurā pasaules malā. Žūrija uzsvēra arī tēmas risinājumu, jo daudzās valstīs bērns un nāve būtu tabu tēma.”
