Jauniešu izglītotāji – ne tikai skolas 0
Nesen notikušajā Saeimas un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) rīkotajā konferencē “Jaunietis Latvijā 2015 – 2020” izskanēja, ka IZM top Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2015. – 2020. gadam.
Tajās plānots ierakstīt darbus, kas veicami jauniešu aktivizēšanai un uzņēmīguma veicināšanai. Konferencē tika arī spriests, kas jādara, lai informācija par iespējām izglītībā un nodarbinātībā nonāktu līdz visiem jaunajiem cilvēkiem, ne tikai aktīvākajiem. Piemēram, jau rakstīju par programmas “Jauniešu garantijas” plašo piedāvājumu jaunajiem bezdarbniekiem, taču ir bažas, ka līdz tiem jauniešiem, kam īpašais atbalsts būtu nepieciešams visvairāk, informācija nemaz nenonāk.
Jaunatnes politikas pamatnostādnēs 2015. – 2020. gadam tāpat iecerēts stiprināt jauniešu piederības apziņu valstij, kā arī uzlabot viņu pamatprasmes, profesionālās kompetences, praktiskās iemaņas, kas veicinātu pilnvērtīgu iekļaušanos darba tirgū. Jauniešu skaits samazinās visā Eiropā, taču Latvijā jo sevišķi. Tomēr tas ir mīts, ka visi jaunie cilvēki, kuri aizbrauc no Latvijas, uz ārzemēm dodas darba meklējumos, teic IZM Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta direktora vietniece jaunatnes jomā Sandra Brūna. Daļa dodas ceļā, meklējot citādas izglītības iespējas vai gluži vienkārši – piedzīvojumus. Tāpēc jo sevišķi svarīgi ir motivēt aktīvai līdzdalībai valsts dzīvē šeit palikušos jauniešus. Diemžēl pētījumi liecina, ka 60 procenti jauniešu ne reizi nav piedalījušies politiskās aktivitātēs. Nav runa tikai par iestāšanos partijā vai balotēšanos vēlēšanās, bet par gluži vienkāršu piedalīšanos vēlēšanās vai referendumā.
Liela loma jauniešu aktivizēšanā varētu būt pašvaldībām, taču vietējo varu attieksme pret darbu ar jauniešiem ir dažāda. Tāpēc Saeimas deputāts Vladimirs Reskājs teica, ka likumā jānosaka pienākums pašvaldībām, piemēram, dibināt jauniešu konsultatīvās padomes. Uzņēmējs Reinis Brūvelis teica, ka pašvaldībām būtu arī jāuzrunā uzņēmēji, lai palīdz sagatavot jauniešus “lielajai dzīvei”. Lai uzņēmējiem tas būtu izdevīgi, valstij savukārt būtu jādomā par nodokļu atlaidēm aktīvākajiem uzņēmumiem. Arī skolai būtu jāiemāca jaunajiem cilvēkiem objektīvi novērtēt savas spējas un darba tirgus situāciju. Tad varbūt samazinātos to jauniešu skaits, kuri ar maģistra grādu kabatā strādā vienkāršu darbu. Saeimas deputāte Inga Vanaga piekrita: karjeras izglītībai jābūt pieejamai jau no bērna kājas. Lai nav tā, ka jauns cilvēks karjeras konsultantu pirmo reizi ierauga Nodarbinātības valsts aģentūrā, kad jau kļuvis par bezdarbnieku. Latvijas Jaunatnes padomes prezidente Karīna Vītiņa norādīja, ka jauniešu izglītošanā savu artavu gatavas dot arī nevalstiskās organizācijas. Diemžēl jauniešu patriotiskās organizācijas – kā skauti un mazpulki – saņem no valsts pārāk niecīgu un neregulāru finansiālo atbalstu.
Konferences laikā gan tapa skaidrs, ka ir gana daudz domstarpību, kā tad būtu pareizi jauniešus “audzināt”. Piemēram, viedokļi atšķīrās par to, kurām jauniešu grupām būtu jāpievērš sevišķa uzmanība un vai, cenšoties aktivizēt un motivēt jauniešus no sociālā riska grupām, netiks aizmirsts palīdzēt attīstīt talantus mērķtiecīgajiem jaunajiem cilvēkiem. Latvijas Ielu vingrotāju biedrības prezidents Māris Šlēziņš uzskata: tikai divi procenti jauniešu Latvijā ir aktīvi, pārējie ir masa, kas gaida, kad kāds pateiks priekšā, kur iet un ko darīt. Saeimas deputāti Inesi Lībiņu-Egneri pārsteidzis tas, ka, kaut arī Saeima pieņēmusi likumu par kolektīvo iesniegumu, kas personām jau no 16 gadiem atļauj iesniegt parlamentā likumdošanas iniciatīvu, no jauniem cilvēkiem nekas vēl nav saņemts. Tas arī liecinot, ka trūkstot vai nu aktivitātes, vai arī informācijas.
