Inga Dirveika
Inga Dirveika
Foto: Anda Krauze

“jūra var kāpas pārcelt un dzēst.” Ingas Dirveikas dzeja 1

Inga Dirveika raksta dzeju kopš bērnības. Viņa atceras teicienu: būt dzejniekam – tas ir stāvoklis, nevis profesija. Uzaugusi Saldū muzikālā ģimenē. Lai arī vecāki neesot bijuši profesionāli mūziķi, mājās ar prieku spēlēts un dziedāts. Ingas tētis, būdams diplomēts agronoms, brīvos brīžos komponējis melodijas, mudinot meitu sacerēt tām vārdus.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
7 datumi, kuros dzimuši izredzētie: visticamāk, viņi nenojauš par kādu apslēptu talantu
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
Lasīt citas ziņas

Inga par dzeju saka: “Kas cilvēkiem liek rakstīt? Tāda pašterapija? Kādreiz rakstīt mudināja jaunības maksimālisms, ideālisms vai romantiskas jūtas, bet šobrīd domāju par to, cik liels spēks ir pasaulē palaistam vārdam. Tāpēc reizēm dzejoļi atnāk un tā arī nepierakstīti aiziet. Jo tajā mirklī nav laika, vai arī šķiet, ka pasaulē jau tā ir gana melnu krāsu.”

Ingas darbs saistīts ar medicīnu, ikdienā viņa redz dzīves skarbās un neērtās puses, par kurām cilvēkiem parasti negribas domāt. Sanāk lasīt galvenokārt profesionālo literatūru, arī tāpēc, ka Inga papildina zināšanas studējot. Grūti gan atturēties no kādas labas grāmatas vai dzejas vakara. Ingas harmonijas recepte ir šāda: ģimene, dzeja, daba, cigun, laba mūzika, ģitārspēle savam priekam.

CITI ŠOBRĪD LASA

2018. gadā tika izdots autoru kopkrājums “Un par tevi es…”, kurā ietverti arī Ingas dzejoļi. Ikdienā gan viņa savus darbus publicē “Facebook” grupā “Dzejas rupors”.

– Ir zināmi vairāki slaveni mediķi, kuri rakstījuši pasaules līmeņa prozu. Vai tev ir zināmi vēl kādi mediķi dzejnieki?

I. Dirveika: – Vācu dzejnieks, dramaturgs un filozofs Frīdrihs Šillers bija ārsts. Šerloka Holmsa “tēvs”, doktors Arturs Konans-Doils esot rakstījis arī dzeju. Neesmu gan lasījusi. Mani vecākie kolēģi atceras savu pasniedzēju dzejnieci Āriju Elksni. Patiesībā tās ir tikai vienas monētas divas puses, jo ārsts ārstē ķermeni, bet dzejnieks – dvēseli. Nevar nodalīt miesu no gara.

– Vai var teikt, ka cilvēks, kuram ikdienā jātur rūpe par cilvēka dzīvību, tikpat atbildīgi izturas arī pret paša radītiem mākslas darbiem?

– Tā vajadzētu būt, jo vārdam piemīt milzīgs, dažādos līmeņos vibrējošs spēks. Labs piemērs tam ir mūsu tautas dainas. Katrs pateikts vārds ir atbildība. Agrā jaunībā rak-stīju daudz melanholisku dzejoļu.

Remarks teicis, ka visātrāk no grūtsirdības izārstē apgaita vēža slimnieku nodaļā.

Ar laiku un pieredzi iemācies atšķirt būtisko no nebūtiskā. Dzīve ir pārāk īsa, lai “ceptos” par uzpūstām problēmām. Man patīk doma, ka nevajag cīnīties ar tumsu, bet vajag vairot gaismu.

– Pastāsti vairāk par “Dzejas ruporu”!

– “Dzejas rupors” ir pirmais tiešsaistes festivāls, kas radās 2018. gada Dzejas dienās – visus interesentus aicināja septiņās dienās uzrak-stīt septiņus dzejoļus. Dainis Deigelis un Aivars Eipurs palīdzēja.

Akcijas pirmajā dienā “Dzejas rupora” grupā bija reģistrējušies ap 200 interesentu, bet tikai 38 izdevās uzdevumu izpildīt, un ikviens no viņiem tika aicināts uzstāties ar savu labāko dzejoli lasījumos Dzejas dienu noslēguma pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vairumam tas bija pirmais savas dzejas publiskais lasījums. Kad akcija beidzās, grupas dalībnieki lūdza lapu neslēgt. Kopš Dzejas dienām Rīgas Centrālajā bibliotēkā aizvadīti “Dzejas Rupors.LIVE” un “Dzejas Rupors.LIVE II”, kuros arī es ar prieku piedalījos.

Reklāma
Reklāma

Dzejas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Šī dzeja ir ļoti reflektējoša un pieskaras tikai tam, ko autore patiešām ap sevi un sevī izjūt. Burtisks noraksts no sajūtu kartes, tikai ietverts gaumīgos tēlos. Autore netiecas uz pasauli, kas nav sasniedzama, te viss ir tuvs un, pat ja salnas pārņemts, tomēr silts. Vieglas rindas vakaram pie zāļu tējas.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Ingas Dirveikas dzejoļu pasaulē.

***

aizveru plakstus

izzūd mašīnu spieti

diena apklust

apgulstas zālē man blakus

silta zeme mikli pakausī elpo

tā jau var aizmirst

ka esam pilsētas vidū

aizveru plakstus

izzūd mašīnu spieti

mirdzoši skudras spārni

Visumā aiznes

***

zīmējums smiltīs

zīmējums plaukstā

zarojas

pakāpjas augstāk un augstāk

jūra var kāpas pārcelt un dzēst

Dievs manu sirdi apturēt

dzīve ir drebošā diedziņā sieta

gluži kā balons ko aizraut var vējš

vārdus ko rakstījām irdenās smiltīs

mirklī aprija vilnis spējš

***

man ir laiks

varbūt nepilna stunda

tikai sev

starp bērniem un traukiem

un milzīgu putras grāpi

ieskābas pašžēlošanas

man ir laiks

kad padejot basai

kā bridžitai bardo jaunībā

ar atkailinātām krūtīm līdz sirdij

un atrautiem bēniņu vākiem

kad noreibt no klusuma skaņas

un sajust kā sapnī aiz sienas

lāčukiņš zālītē guļot

kokā augošas konfektes skaita

***

plāns ir tāds

izzogam visas lapas no pilsētas

savācam lielā čaukstošā kaudzē

kucēna priekā tur lēkājam

kūleņojam līdz bezspēkam

tad izslāpuši un laimīgi

sēžam zīlēm bruģētā zālē

un dzeram debesis zilas

tik brīvas kā dziļākā elpa

nenoskumstam ne mirkli

tad tinušies sarkanos vīnstīgu boa

laižam ar meža zosīm

tālu prom

ziemas drošā attālumā

tāds ir plāns

***

ir rudens vakars

tumsā

kāpņu telpā aiz durvīm

klusums

vienīgi veļasmašīna

stiepj savu gaudeno dziesmu

klusums

čurkst sacepums krāsnī

pa atvērto virtuves logu

ieskrien un izskrien rejas

klusums pagaidām

drīz

kā šāviens norībēs durvis

tu ienāksi beidzot

noguris

stumjot pa priekšu bērnus

kas klupdami piebradās grīdu

es jutīšu rociņas mazas

ap kājām

ap kaklu

ap sirdi

un tavu nosalušo seju

smaržojošu pēc nakts

***

ledotais asfalta ceļš

saulē par spoguli pārtop

zeltainu skrejceļu saltam novembra rītam

pēkšņi uzradies suns

kraukšķīgu zāli pārskrien

kūpošiem elpas mutuļiem salnu

pārkož

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.