Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 2
Divi datumi, divas piemiņas un svētku dienas – 11. novembris un 18. novembris. Tā nu iznācis, ka Latvijas dzimšana vismaz klimatiski saistās ar krēslu, rudens lietavām un vēja brāzmām. Laiks, kad svinēt, pieminēt un atcerēties vēstures mācības.
Pieņemts uzskatīt, ka nospiedošais veļu laiks beidzas Mārtiņos.
Viena no manām spilgtākajām vēstures lekcijām ir 1982. gada Mārtiņdiena.
Bija vēls 10. novembra vakars. Vērmanes (tolaik vēl Kirova) parkā ar improvizētu koncertu uzstājās Jaņa Rozentāla mākslas skolas folkloras kopa. Cilvēki dziedāja līdzi, gāja rotaļās. Starp skatītājiem biju arī es. Pēkšņi pie dziedātājiem piegāja vīrs vidējos gados, tērpies tumšā mētelī, ar elegantu hūti galvā. Klusā, bet noteiktā balsī viņš pavēlēja pārtraukt koncertu un doties mājās. Viena no meitenēm saņēma drosmi un atcirta – vai tad jums nepatīk latviešu dziesmas? Kungs mazliet saminstinājās un tad izmeta frāzi: “Patīk, bet šodien valstī noticis kaut kas tāds, ka neklājas skaļi dziedāt.”
Pēc šiem vārdiem cilvēki klusi izklīda.
“Kaut kas tāds” bija kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva nāve, par kuru “parastā tauta” uzzināja tikai nākamajā rītā. Vienlaikus tas bija arī Padomju impērijas agonijas sākums. Ojārs Vācietis tolaik rakstīja rindas: “Kuries, slīpā lietū, mana uguns, kuries. Buries, pāri senču kauliem, mana sirdsapziņa, buries. Kur ies mana tauta, mana dūša tur ies. Turies debesīs un zemē, mana nolemtība, turies.”
Dzejolī izmantotas citās valodās nepārtulkojamas vārdu spēles, kas saprotamas tikai latviski: tur ies – turies, kur ies – kuries. Toreiz mēs sapratām, ko gribēja pateikt Vācietis: izdzīvot slīpā lietu. Turies, mana tauta! Kuries, Latvija! Un, lai arī ordeņiem apkārto “ģenseku” nomainīja čekas ģenerālis Andropovs, gaisā jau virmoja nojauta, ka kaut kas mainīsies, ka pa vecam vairs nepaliks. No Tautas frontes pirmā kongresa mūs šķīra nieka seši gadi.
Šodien brīžiem dzird runas, ka Tautas fronti patiesībā esot dibinājusi kompartija, ka Padomju Savienības sabrukums bezmaz vai ticis izplānots čekas kabinetos.
Tās ir visīstākās “melu ziņas”.
Līdzīgi kā 1918. un 1919. gadā, arī 1988. gada nogalē, kad Latviju aizrāva Tautas frontes kustība, vēsturi veidoja tauta. Un vai nav dīvaini, ka šajā svētku laikā, kad pieminam Latvijas 100 gadus, Valsts prezidents Lāčplēša dienā nevis sveic tautu un pieņem Bruņoto spēku parādi, kurā soļo Brīvības cīņu karavīru pēcteči, bet ceļo uz Parīzi, lai tur atzīmētu Pirmā pasaules kara beigas un paspiestu roku “šīs pasaules varenajiem”?
Un tagad neliels atskats vēsturē. 1920. gada aprīlis.
Antantes valstis apspriež jautājumu par Latvijas neatkarības atzīšanu de iure. ASV ir pret, Itālija un Japāna – par, Francija un Lielbritānija svārstās. Tolaik ar mūsu atzīšanu vilcinājās pat Polija un Somija, kas gaidīja, ko teiks Antantes lielvalstis. Turklāt Polija, kas jau bija sagrābusi Viļņu, lūkojās arī uz Latgali. 1920. gada 11. augustā Latvija paraksta miera līgumu ar Krieviju.
Tas skaidri apliecina – “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi.” Kā uz to reaģē Antante? Gaida un cer, ka boļševikus sakaus! Latvijas atzīšanas process iekustējās tikai pēc Vrangeļa armijas sagrāves Krievijas Pilsoņu karā 1920. gada nogalē.
Mēs varējām gaidīt vēl gadu, divus, pat vairāk. Patiesībā pēc Tīreļpurva, Studentu rotas un Brīvības cīņām latviešiem bija vienalga, ko par viņiem domā Berlīnē, Maskavā vai Parīzē. Tauta jau visu bija pateikusi un sapratusi – Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši.
