Lauksaimniecība – sirdslieta. Kā šodien dzīvo hobijzemnieki? 0
Lauksaimnieku vidē viņus dēvē dažādi – brīvā laika zemnieki, hobijzemnieki, nepilna laika saimnieki, dīvānzemnieki un arī skarbākos vārdos. No ekonomiskā skatpunkta vērtējot, šo cilvēku galvenais naudas ienākumu avots ir cits, nevis lauksaimniecība, tomēr šī nozare viņus vieno kā sirdslieta, hobijs, kas vairākiem saimniekiem izaudzis līdz salīdzinoši nopietnam biznesam. Šā un vēl citu iemeslu dēļ Agro Tops piedāvā paraudzīties uz lauksaimniecības nozari no neierasta trīs hobijsaimnieku skatpunkta.
Ilze Čakle ir SIA “Ieroč”, medību un makšķerēšanas piederumu veikalu tīkla, īpašniece un ZS “Straumēni” saimniece, apsaimnieko gandrīz 400 ha zemes Ģibuļu pagastā. Dāvis Zaube, ZS “Asni” saimnieks, arī apsaimnieko aptuveni 400 ha Lubānas pusē, bet Arvīds Baumanis, lauksaimniecības produktu SIA “Salmoss” līdzīpašnieks, kopā ar radiniekiem apsaimnieko 20 ha īpašumu Vidzemes Biosfēras rezervātā. Uzņēmīgie latvieši, kuri ikdienā darbojas arī SIA “Ieroči”, diskutēja par naudas pelnīšanu lauksaimniecībā, zemes pārdošanu ārzemniekiem, pauda savu nostāju pret valstī notiekošajiem procesiem un atklāja nākotnes ieceres.
– Lauksaimniecība nav jūsu svarīgākais bizness, tomēr norisēm nozarē sekojat līdzi nopietni. Kādas galvenās tendences redzat?
Dāvis Zaube: – Patlaban aizaugušo platību lielums ir strauji samazinājies. Izkoptām platībām pienesums ir būtiski lielāks. ES atbalsta lauksaimniecības zemes apmežošanu, tas ir solis sakoptākas Latvijas virzienā. Latvijā salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm tiešmaksājums par vienu ha ir mazāks, arī zeme ir lētāka. Zeme ir diezgan auglīga, tajā daudzviet ir saglabājusies bioloģiskā daudzveidība. Nav piesārņota. Ekonomiski vairāk attīstītajās ES dalībvalstīs pesticīdus un minerālmēslus lieto daudz vairāk nekā Latvijā. Mūsu valstī augsne un augu valsts ir bioloģiski daudz veselīgāka. Interesanti, ka mūspusē, Lubānā, darbojas Vācijas, Dānijas un citu valstu zemnieki. Viņi pie mums par daudz mazākām izmaksām nekā savā valstī var gūt lielāku peļņu. Vācieši Lubānas apkārtnē audzē bioloģiskos graudus un ved uz Vāciju. Saņem subsīdiju Vācijā un ES subsīdiju Latvijā.
Mūsu saimniecība apsaimnieko Lubānas mitrāja pļavas, applūstošās Aiviekstes pļavas. Tās ir NATURA platības. Darbojamies, lai tās neaizaugtu. Nosacījumi ir tādi, ka zāle ir jānopļauj un jānovāc. Mums par to dod zināmu novērtējumu. Ir tāds sīkums – lielākā daļa no tiem, kuri gatavo noteikumus par pļavu pļaušanu un vākšanu, neiedomājas, kā ir, kad pavasarī, applūstot pļavām, atkāpjas ūdens. Augsnes virskārtā, kas satur kūdras slāni, kur atrodas zāles sakņu sistēma, īpaši slapjajās vasarās līdz 15. septembrim, kad zālei ir jābūt nopļautai, šī sakņu sistēma izburbst. Pāri vienai un tai pašai vietai ir jāpārdzen traktortehnika, lai nopļautu, savālotu un sapresētu sienu un pēc tam novestu to no lauka. Labākajā gadījumā sausā vasarā pāri brauc četras tehnikas vienības. Kad tik daudz reižu kūdrainajām pļavām pārbrauc pāri, tās kļūst izbrauktas un traktori grimst. Agrāk, kad zāli varēja smalcināt, vienu reizi varēja pārbraukt un problēmu nebija. Patlaban, veicot šīs darbības, mainās arī augu valsts. Kādreiz bija pļavu zāles, tagad nāk dadzis, augu valsts kļūst vienveidīgāka.
Pavisam mums pieder 400 ha zemes, pusi no šā daudzuma iznomājam.
Arvīds Baumanis: – Man ir neliels lauku īpašums ezera krastā, kur darbojos kā absolūtais dīvāna zemnieks. Ik gadu organizēju zāles pļaušanu, vālošanu un likšanu rituļos. Tā dodu savu artavu lauksaimniecības zemes uzturēšanai labā kārtībā. Mums ir sadalīts tēva mantojums, kas pieder arī viņa māsīcai un brālēnam. Esam izveidojuši neformālu kooperatīvu. Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervātā ezera krastā mums ir aptuveni 20 ha zemes, tas rada ierobežojumus saimnieciskajai darbībai, proti, apbūvei.
Mana saikne ar lauksaimniecību ir vairāk komerciālā izpratnē. Esmu līdzīpašnieks uzņēmumam SIA Salmoss, kas pārdod lauksaimniecības dzīvnieku barību, zālāju sēklas un citus nozarei vajadzīgus produktus. Pats veikalā kontaktējos ar pircējiem un redzu, ka piena lopkopībā klientu kļūst aizvien mazāk, attīstās gaļas liellopu audzēšana, kur cenu ietekmē pārāk lielais piedāvājums.
Patlaban Limbažu pusē dominējošie ir lielražotāji – darbojas biogāzes koncerns, ne viens vien dānis, nīderlandietis, par viņu saimniecību lielumu nezinu teikt. Ir arī mūslaiku Latvijas saimnieki ar vairāk nekā 1000 ha zemes īpašumā.
– Vai latvieši paši vēlas kopt zemi?
– Noteicošais zemes tirgū, tāpat kā citos tirgos, galvenokārt ir nauda. Kas vairāk maksā, tam pārdod. Likumsakarīgi ir sagadījies, ka ārzemnieki un lielzemnieki var maksāt vairāk. Paldies dievam, ka vēl ir cilvēki, kuri saglabā principus un kam ir arī citas vērtības. Ne tikai nauda. Viņi ir gatavi upurēties un principā zemi pārdod vietējam zemniekam, nevis ārzemniekam.
D. Z.: – Palieņu pļavas nav lauksaimnieciski apstrādājamas. Tās var nopļaut. Ārzemnieki ik pa laikam izsaka pirkšanas piedāvājumus, visticamāk, pļavu bioloģiskās daudzveidības dēļ. Nākamais ir neskartā vide, kur lauksaimniecība nav gājusi pāri. Eiropā nemaz nav tik daudz šādu vietu. Lubānas ezera līdzenumā darbojas trīs lielie zemnieki, vācieši, kuriem katram pieder vairāk nekā 4000 ha zemes. Kādreiz mazie zemnieciņi 70–100 ha platībā mēģināja darboties ar graudkopību, bet tagad redzam – pamazām lielie viņus apēd. Palikuši vien četri vietējie zemnieki, kuri savākuši platību kopumu un aktīvi nodarbojas ar lauksaimniecību. Kopā ņemot, ārzemniekiem mūspusē zemes platības ir lielākas nekā latviešu saimniekiem. Viņi, ņemot lielo hektāru skaitu un panākot mazākas ražošanas izmaksas, var atļauties par zemi maksāt vairāk. Patlaban viena ha zemes cena ir aptuveni 3500 eiro. Vietējie saimnieki dažkārt nevar atļauties tik daudz maksāt, un izveidojas situācija, ka ļoti daudz jauno cilvēku dodas darbā uz ārzemēm vai uz Rīgu. Viņu vecāki visu mūžu ir darbojušies ar mazo lauksaimniecību. Viņi kļūst vecāki, viņiem nav kas palīdz, viņi zemi vai nu izīrē, vai pārdod. Pirms daudziem gadiem mūsu senči cīnījās par zemes atkarošanu, piemēram, no vāciešiem, patlaban viņu pēcnācēji par ekonomiski izdevīgāku cenu zemi viņiem pārdod.
– Un kā ar patriotisma principu, ko minēja Arvīds?
– Ir daļa cilvēku, kuri labāk pārdod zemi vietējiem zemniekiem, kaut vai iznomā, bet daļa saimnieku zemi pārdod un saņem vienreizēju maksājumu. Viņiem radinieku nav, ģimenes turpinājuma īsti nav, naudu notērē.
– Iznāk – ārzemnieki pie Lubāna aizvien vairāk izplešas?
– Patlaban brīvo zemju tikpat kā nav. Lauks pie lauka, traktors pie traktora. Kad sākas aktīvais zemes apsaimniekošanas periods, traktoru un kombainu kustība ir diezgan intensīva. Vietējiem zemniekiem ir aizvien grūtāk atrast traktoristu, kvalificētu speciālistu laukos nepietiek. Jauniešu, kuri traktoru māk remontēt, ne tikai braukt ar to, kļūst aizvien mazāk. Lai neteiktu, ka viņu nav nemaz. Pie mums viens no vāciešiem algo rumāņu strādniekus. Viņš ir izveidojis dzīvojamo vagonu ciematiņu. Kad sākas aktīvā sezona, tur dzīvo aptuveni 20 rumāņu jaunieši. Viņi strādā, viņu atbildība, strādātvēlme un čaklums ir diezgan nosacīts, jo ziemā jaunie ceļi ir kā āža mugura. Traktortehnikai riepas ir diezgan cietas, līkumainos ceļa posmos rumāņi brauc ar tādu pašu ātrumu kā vasarā. Nereti tehniku ienes grāvī.
– Vai jums ir iecere savu zemi pārdot?
– Šķiet, man ir paveicies. Mana vecmāmiņa bija agronome, vectētiņš sovhoza priekšsēdētājs. Manī ir mazliet patriotisma, proti, ka pie zemes ir jāturas. Latvijā un pasaulē zemes vērtība kāps. Zeme ir mantojums, ko varam nodot nākamajām paaudzēm. Iespējams, ģimeniskā dimensija nav tik svarīga, zeme vienmēr ir ļoti laba investīcija, pievienotā vērtība.
Ilze Čakle: – Šā iemesla dēļ ārzemnieki zemi pērk. No vāciešiem un dāņiem mēs zemi nevarēsim atpirkt. Uzskatām Latviju par patstāvīgu valsti, bet, ja paskatāmies, cik daudz zviedru un citu valstu pilsoņu ir izpirkuši Latvijā mežus, tad…
D. Z.: – Par bioloģisko, tīro zemi Latvijā divi piemēri. Par zosīm un lapsām. Patlaban, ar modernajām tehnoloģijām darbojoties, zemi samaļ tā, ka tās virskārtā no vērtīgā, auglīgā nekas daudz nepaliek. Saimnieki lieto daudz ķīmijas. Zosis izvēlas vairāk ar vecajām tehnoloģijām apstrādātos laukus. Paliek mazāk slieku un kukaiņu. Bioloģiskā daudzveidība mazinās, neesmu iemeslus pētījis. Aiz vācieša milzīgā traktora paliek skaists un gluds lauks. Cik tas no dabas daudzveidības skatpunkta ir atbalstāms? Mums ES aizliedz sloku un medņu medības. Pavasarī aizliedz putnu medības. ES ir gatava maksāt par zosu postījumiem uz laukiem kompensācijas. Atļaut medības, kuru laikā putnus izbiedētu, – to ne. Tātad ES aizliedz daudzus medību veidus, lai it kā saglabātu bioloģisko daudzveidību. Bet ar citām darbībām mēs šo daudzveidību vienlaikus mazinām.
I. Č.: – Man Ģibuļu pagastā pieder ZS Straumēni. Paldies manam tēvam, kurš pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bija patriots! Viņa mērķis bija pirkt zemi un lēnām sākt to apsaimniekot. Es viņu pārliecināju, ka vēlos dzīvot laukos, kur ir brīvāk, zaļāk un smaidīgāk. Visas bērnības un skolas gadu vasaras pavadīju pie vecmāmiņas laukos. Kad tuvojās 2000. gads, es zemi pirku tikai tāpēc, lai to nenopirktu vācieši. Tā mūsu saimniecība izveidojās. Te, šķiet, bija mazliet patriotisma.
Pirmais mūsu īpašums bija veca lauku māja ar 15 ha zemes netālu no pilsētas. Pati esmu talsniece, 20 gadus nodzīvoju pilsētā. Patlaban mūsu saimniecība ir izaugusi līdz teju 400 ha. 90% no šīs zemes ir mūsu īpašums. To neviens pārdot negatavojas. Šā brīža finanšu situācija neļauj arī neko pirkt klāt, lai gan brīvas zemes tikpat kā nav. Ja var zemi nopirkt, tad vien par lielu naudu. Tas man nav pašmērķis, jo ir cits pamatdarbs, pamatbizness. Lauksaimniecība ir tāds brīvā laika hobijs, vaļasprieks.
Man saimniecībā ir divi fantastiski puiši, kuri visu organizē un dara. Iespējams, es gada laikā pie papīriem saistībā ar šo uzņēmumu pavadu divas nedēļas. Sadarbojos ar Baltic Agro. Atbrauc viņu agronoms, pasaka, kas jādara. Graudus pārdodu vien šim uzņēmumam. Visus minerālmēslus un ķīmiskos līdzekļus pērku tikai no Baltic Agro. Man ir svarīgi apstrādāt zemi, nevis gūt peļņu no saimniecības, lai nebūtu jāmaksā mistiski nodokļi un lai zeme neprasītu izdevumus. Lai tā būtu kā drošības spilvens man, maniem bērniem un mazbērniem.
– Kādas kultūras audzējat Straumēnos?
– Audzējam vien ziemājus, jo pārējais prasa izglītību. Graudkopība ir viena no vismazāk riskantajām nozarēm – agronome pasaka, kas, kur un kad jāsēj. Pērn, ko nevarēja apsēt, neapsējām. Zeme atpūtās, un nebija kam izkalst.
Man nav kredītu sloga. Traktorus pirkām par ES fondu naudu, ir kombains, kalte, angārs. Šos pamatlīdzekļus pirkām par pašu naudu. Ārpakalpojumus nesniedzam, tāpēc darba stundu spēkratiem ir maz un tie kalpo ilgi. Kombainam gada laikā nokult 300 ha ir nepilna darba slodze. Lai stāv un kalpo vairāk gadu! Jau teicu – man nav uzdevuma par katru cenu gūt peļņu no lauksaimniecības. Esmu nestandarta zemniece.
D. Z.: – Standarta zemnieks ir ar vismaz trim aizdevumiem.
I. Č.: – Sākumā bija viegli darboties ar lauksaimniecību, jo pamatbizness bija medību ieroči. SIA Ieroči ir uzņēmuma nosaukums, mums ir deviņi veikali dažādos Latvijas novados. Uzņēmums ir liels, darīt ir ko daudz. Darbu dodu 25 darbiniekiem. Attīstāmies. Deviņdesmitajos gados, kad peļņas daļa bija lielāka, visu peļņu novirzījām zemes pirkšanai. Pirmajos gados pašiem nebija kombaina. Ja varēja par pakalpojumu norēķināties uzreiz, tad pie tevis brauca kult vispirms. Te notika savstarpējā naudas plūsma starp uzņēmumiem. Ieroči aizdod naudu Straumēniem, nokuļam. Kad Straumēni graudiņus pārdod, tad naudu atdod Ieročiem. Līdz ar to mums bija vieni no vislabākajiem nosacījumiem kulšanai ar kombainu.
Patlaban 30 ha nomājam ilgtermiņa nomā. Ja kāds izdomās zemi pārdot, noteikti pirksim.
Mums ir trīs John Deere zīmola traktori. Pērku vien šā zīmola spēkratus. Vēsturiski 2004. gadā nopirkām pirmo John Deere traktoru. Esmu ļoti apmierināta. Pirmais traktors jau ir pārdots un paņemts vietā cits. Patlaban uzrakstījām projektu traktoru maiņai, tomēr palikām projektu sarakstā uzreiz zem svītras. Manā skatījumā, šajā reizē ES atbalsta piešķiršanas nosacījumi nebija īsti pareizi. Būvniecību un traktortehnikas pirkumu salika vienā grozā. Būvniecībai vajag miljonus. Kopējais resurss Ziemeļkurzemē bija 30 miljoni eiro, tikai 10–12 uzņēmumi beigās saņēma publisko finansējumu. Bija iesniegti 70 projekti. Ja viens lielsaimnieks vēlas būvēt kalti par 6 miljoniem, tad rezultāts ir prognozējams. Šāds projekts uzreiz noēd 10 traktoru vai kombainu pircēju vēlmes. Paremontēsim un vēl kādu gadu darbosimies ar veco, arī John Deere kombainu. Cenšamies visur ar vienu sadarbības partneri strādāt līdzīgi kā ar Baltic Agro. Jā, visticamāk, ja pie šā tehnikas parka jautājuma piestrādātu, varētu efektīvāk darboties, tomēr tas prasītu papildu laiku un ieguldījumus. Ja sarēķinātu savu darba algu, beigās tas pats vien sanāktu. Hobija līmenī man pilnīgi pietiek ar to, kas patlaban ir. Paldies mūsu sadarbības partneriem.
– Gandrīz visi Latvijas saimnieki izceļ problēmu ar darbaspēku.
– Mums traktoristi ir pastāvīgi darbinieki visa gada garumā. Ir Latvijā problēma ar traktoristiem, ar viņu algām. Traktoristu nepietiek. Ārzemnieki cenšas viņus pārvilināt. Mums ir viņiem jādzied līdzi, ja vēlamies traktoristu paturēt. Paldies, man ir labi puiši. Viņi lauksaimniecībā zina vairāk nekā es. Mūsu agronome jau 15 gadus pie mums darbojas, zina mūsu laukus, dabas apstākļus un augsnes apstrādes veidu. Uzmet aci un zina, kas mums ir vajadzīgs. Mums vienā laukā vispirms aug rapši, pavisam 100 ha platībā, tad divus gadus ziemas kvieši. 300 ha ir sadalīti tā, ka rapši aug 100 ha platībā, kvieši 200 ha platībā. Darbības sākumā mēģinājām audzēt miežus un citas kultūras. Neauga. Visticamāk, iemesls ir mūsu klimatiskā zona, kur jūra tuvumā. Iespējams, nemācējām izaudzēt. Ja tā, nav ko cīnīties ar vējdzirnavām. Audzējam to, kas aug!
Esmu smaidīga, optimiste un Latvijas patriote! Zemes patriote, ne valsts!
– Kāpēc esat vien zemes patriote?
– Neredzu adekvātu mūsu maksāto nodokļu izlietojumu. Mums augšā sēž tik liela birokrātija! Viņi atsēž savu darba laiku. Valsts pārvaldē varētu būt puse no darbiniekiem. Otra puse varētu darboties privātuzņēmumos, tad nodokļu slogs nebūtu tik liels. Otrām kārtām – darbiniekiem augšā nav labas izglītības. Lauksaimniecībā, paldies manam tēvam, esmu izaugusi no apakšas. Esmu sākusi ar kartupeļu vagu kaplēšanu, ar pārdevējas un apkopējas darbu. Zinu, kas tajā apakšā notiek. Tiem, kuri darbojas mūsu valdībā, nereti nav nojausmas, kā darbs ir jāveic. Augšā pieņem darbā no augstskolām gudrus zēnus. Visu cieņu! Ja tas gudrais zēns nezina, kas apakšā ir reāli jādara, kā viņš var vadīt? Mēs nemākam darboties.
A. B.: – Ir profesionāli cilvēki, bet ir arī vienkārši birokrātija, korupcija un notiek savējo bīdīšana.
I. Č.: – Rakstot projektu kombaina pirkumam, zinu, ka noteikti vēlos pirkt John Deere kombainu. Man ziņas par iepirkuma konkursu obligāti ir jāpublicē IUB mājas vietnē un obligāti jāsaņem trīs piedāvājumi. Viss tāpat ir sarunāts. Ja ķīnietis piedāvās tehniskajiem parametriem atbilstošu spēkratu, neņemšu, jo tas neatbilst manas kvalitātes prasībām. To izjūt visur.
A. B.: – Kā pārbaudīt, ka publiskajā iepirkumā pirks saimnieciski visizdevīgāko pirkumu? Atcerēsimies zābaku pirkumu Latvijas armijai – tie bija derīgi vien smilšainiem un sausiem segumiem.
I. Č.: – Te ir stāsts, ka iepirkumu vadītājs nav nācis no apakšas, viņš nezina, kur ar zābakiem būs jāiet. Skopais maksā divreiz! Es kopšu un paturēšu savu zemi, cik vien tas man būs iespējams. Lai gan mēs visi čīkstam, ka valstī kaut kas ir jāmaina, tomēr nezinām, kas tieši jāmaina. Tas arī ir fakts.
A. B.: – Mēs neviens no klātesošajiem neesam apņēmušies kaut ko mainīt. Mums ir savs bizness, ir ko darīt. Neesam iesaistījušies politiskajā dzīvē. Dzīvojam ar to, kas ir. Daudzās lietās ir nekārtība, risinājumi ir neveiksmīgi, bet vai varu ko labāku piedāvāt? Nevaru.
D.Z.: – Mums zemes īpašums nav svarīgākais bizness. Saimniecisko darbību veicam, lai zemi apstrādātu un lai tā neaizaugtu.
– Kādas ražas kuļ Straumēnos?
I. Č.: – Rapšus 2017. gadā kūlām aptuveni 2,5 t/ha. Aizvadītajā vasarā rapšu nebija vispār. Tāpēc rudenī bija fantastiski – viss uzarts papuvēs, varēju laikus apsēt. Patlaban (janvāra otrajā nedēļā. – Red.) lauki izskatās ļoti skaisti. Kviešus kuļam vidēji 4,2–4,6 t/ha. Zinu, ka tā nav liela raža. Bet man nevajag vairāk! Nevēlos ieguldīt darbu labākas ražas sasniegšanai.
– Vai ar šādu ražu varat pelnīt?
– Lauksaimnieki ar jebkādu ražu iziet plusos. ES atbalsta maksājumi ir gana labi. Ja es uz saviem 400 ha zemes vēlētos astoņus traktorus, uzbūvētu divas kaltes un septiņus milzīgus torņus, protams, man būtu zaudējumi. Vajag zemes platībai adekvātu tehnikas parku. Vajag būt samērībai. Tie, kuri vēlas uzbūvēt kaut ko megalielu uz neesoša pamata, bļaus. Faktiski uz 400 ha zemes vajag vienu kombainu. Ja būs vairāk zemes, izrēķināšu, vai man ir izdevīgāk pirkt otru kombainu vai pirkt ārpakalpojumu. Ja gribēšu trīs kombainus, lai ātri nokultu ražu, protams, man būs zaudējumi. Apakšā ir nepielūdzami bargi skaitļi un matemātika.
– Tas rosina secināt – ir saimnieki, kuri nerēķina. Tātad viņi nav zinoši uzņēmēji?
A. B.: – Ir cilvēku grupas, kas pēc savas būtības ir čīkstētāji. Lai man piedod visi zemnieki, man ir radies iespaids, ka daudzi no viņiem tādi ir. Ja raugās no šāda skatpunkta, mazumtirgotājiem, piemēram, neviens nekad neko nekompensē. Ja neizpildām iecerēto pārdošanas plānu, neviens nepiemaksā starpību. Ja applūst veikals, krājumi iet zudumā, paši esam vainīgi.
I. Č.: – Ja ir 20 ha zemes un vēlas savu kalti, viennozīmīgi būs zaudējumi. Mēs pirmajā brīdī kaltes būvniecībai naudu aizņēmāmies, to ātri atdevām. Viss aprīkojums, izņemot pēdējo traktoru, ir pirkts ar ES strukturālo fondu naudas atbalstu.
– Vai ražu apdrošināt?
– Neapdrošinām, tomēr tāpēc nečīkstam. Man neapplūst 1000 ha, applūst kāda ieplaka, kādi 10 ha. Labi, zvērs noēd daļu ražas. Lai ēd! Ja lauks ir 30 ha platībā, zvērs noēd piecus ha pa tīro, ne vairāk! Tie ir 15%. Lai ēd, lai viņam tiek! Man nav svarīga raža – vai tā būs 4 vai 6 t/ha. Mazakcīzes degvielas mums pietiek, algas maksājumiem arī pietiek.
D. Z.: – Saimnieki, kuri teic, ka darbojas ar zaudējumiem, kaisa uz laukiem slāpekli, iegulda lielāku naudas summu zemē un gaida lielāku ražu. Kad lauki applūst, ražas nav, tomēr izdevumi ir bijuši lieli, tāpēc veidojas zaudējumi. Pozitīvā iznākumā peļņa ir liela. Ja ir liels sausums vai mitrums, darbojas pa nullēm. Lielsaimniekiem, kuri uzsver lielos zaudējumus, ir daudz darbinieku, viņiem visu gadu jānodrošina darbs. Lauksaimniecībā ir pieci tukšāki mēneši, kad veic tehnikas remontu un citus darbus. Cilvēkiem visu gadu maksā algu, cilvēki ir jānotur. Kad raža izslīkst vai izkalst, naudas ir mazāk, un, lai cilvēkiem samaksātu, nauda ir jāņem no peļņas.
I. Č.: – Man 300 ha platībai pietiek ar diviem darbiniekiem. Esmu spiesta dziedāt līdzi situācijai valsts tautsaimniecībā – celt algu, maksāt nodokļus visus 12 mēnešus, lai noturētu darbiniekus. Man tā patlaban ir ērti.
Pastāvīgi dzīvoju Zlēkās. Darba vieta ikdienā ir Talsos, bērni arī Talsos mācās. Lielais bērns Rīgā palīdz veikalā. Saimniecība atrodas teju pie durvīm – 5 km attālumā no mana darba un 60 km no mājām. Uz saimniecību fiziski aizbraucu septiņas reizes gadā. Dokumentu aprite notiek elektroniski, darba algu maksāšana arī elektroniski. Mēs ar traktoristu sazvanāmies maija beigās par sējumiem pirms to deklarēšanas. 15 gadus tā esam sastrādājušies.
Manos veikalos ir 25 darbinieki. Svarīga ir uzticība, to viņi zina, kopš sāk šeit darboties. Ir ļoti, ļoti grūti atrast darbiniekus, tāpēc priecājos, ka viņi nemainās arī medību un makšķerēšanas uzņēmumā.
– Kas ikdienā visvairāk traucē?
– Mums valstī ir ļoti daudz negāciju. Piemēram, kad dzird ātrās medicīniskās palīdzības mašīnas sirēnu, cilvēki parasti nodomā – noticis kaut kas slikts. Es cenšos teikt – super! Kādam bērns dzimst! Vai mūsu plašsaziņas līdzekļi ziņas sāk ar to, ka noticis kaut kas labs? Parasti sāk ar to, kas, kur un ko ir nozadzis. Rīgas satiksmes nedienas, avārijas, ugunsnelaimes. Kurās ziņās stāsta, cik puiku un cik meiteņu Latvijā ir dzimis? Vai varam lasīt – šodien saulīte spīdēja septiņas stundas no deviņām?
Katrā novadā iekšlietu sistēmas uzraugiem ir sava mentalitāte, savi principi. Katrs saprot darba uzdevumu atšķirīgi. Esmu pieradusi – ja vienā novadā inspektors prasa krēslu nolikt tā, tad es to daru. Ja citā vietā liek krēslu likt ar kājām uz augšu – lieku. Agrāk Medību likumā par alkohola lietošanu bija punkts, 2012. gadā to izmainīja: “var anulēt ieroča atļauju”. Bet var arī neanulēt! Var maksāt naudas sodu. Mazajiem atļauju anulēja, lielajiem neanulēja. Jo nebija vārdiņa ir, bija vārdiņš var. Tādā veidā likumus gatavojam. Kam ir juristi, tie brauc cauri likumiem, kam viņu nav, daudz ko līdz galam neizprot.
– Vai lauksaimniecība Latvijā attīstās?
– Attīstās. Vajag vairāk smaidīt. Un, mīļie, lūdzu, nepārdodiet zemi ārzemniekiem! Jo mums tā neaug klāt. Ja vēlamies būt Latvijas lauksaimnieki vēl pēc 100 gadiem, tad mums Latvijā vismaz 51% zemes ir jābūt Latvijas īpašumā. Vislabāk, lai mēs tik tālu nenonāktu.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops februāra numurā
