Kādam jābūt labam rektoram? 0
Rektors bieži vien ir ne tikai augstskolas vadītājs, bet arī tās publiskā seja. Tāpēc šoreiz Latvijas augstskolu reitingus pavadošajā izglītības ekspertu aptaujā vēlējāmies noskaidrot – kādam jābūt labam augstskolas rektoram? Vai viņam jābūt vairāk zinātniekam vai administratoram? Cik lielā mērā rektora tēls ietekmē augstskolas tēlu?
Anatolijs Melnis, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības departamenta vadītājs: “Labam rektoram tāpat kā visiem vadītājiem pirmkārt ir jābūt labam vadītājam. Saskaņā ar likumu viņam jābūt profesoram, tāpēc jābūt arī akadēmiskā darba pieredzei un pieredzei darbā ar studentiem. Labs rektors ir tad, ja gan administratīvā, gan akadēmiskā kompetence ir augstā līmenī. Cilvēku, kam šādas īpašības piemistu, nav tik daudz. Ja jāizvēlas, vai rektora amatā likt izcilu administratoru vai izcilu zinātnieku, labāk izvēlēties pirmo. Rektora amatā zinātnei tāpat vairs neatliek laika. Ir valstis, kurās augstskolas vada tās prezidents un rektors. Pirmais atbild par konceptuāliem augstskolas jautājumiem, reprezentē to, bet otrais nodarbojas ar administratīviem jautājumiem. Domāju, ka tiešā veidā rektora tēls augstskolas popularitāti neietekmē, jo topošie studenti diez vai nākamo augstskolu izvēlas pēc rektora. Taču rektora darba rezultāti gan augstskolas popularitāti ietekmē ļoti būtiski. Ja rektors būtu Nobela prēmijas laureāts, tad gan droši vien tieši viņa dēļ augstskolai pievērstu pastiprinātu uzmanību.”
Baiba Rivža, Augstskolu profesoru asociācijas priekšsēdētāja: “Amerikas Savienotajās Valstīs augstskolas vada prezidenti, kuru uzdevums ir piesaistīt līdzekļus, veidot dialogu ar ietekmīgām personām, kā arī augstskolas atpazīstamību. Pie mums rektoru ievēl no akadēmiskās vides, viņam jābūt doktoram un profesoram. Tradicionāli par rektoru kļūst cilvēks, kas ir autoritāte zinātnieku vidū. Līdz ar to Latvijā rektoru loma ir grūtāka – jābūt gan akadēmiķim, gan ar labām administratora spējām. Augstskolu attīstībā rektoram ir liela ietekme, jo amatā viņi parasti pavada divus termiņus pēc kārtas – astoņus līdz desmit gadus. Rektora varu gan samazina senāts, ar ko jāsaskaņo daudzi lēmumi.
Lielajās augstskolās, kur ir plašs senāts, daudzus jautājumus ir grūti saskaņot. Tur rektoram jābūt arī lielam diplomātam: jāmāk piekāpties mazajās lietās, lai uzvarētu lielajos, stratēģiskajos jautājumos.
Privātajās augstskolās rektora ietekme tomēr ir mazāka, jo tur par stratēģiju vairāk domā augstskolas īpašnieks. Protams, rektors veido arī augstskolas tēlu, viņam neizbēgami jābūt augstskolas karoga nesējam, tāpēc jābūt gudram, šarmantam, atsaucīgam, ekstravertam. Kopumā rektoram ir ļoti sarežģīts amats, jābūt gatavam pakārtot savu dzīvi augstskolai.”
Ivars Lācis, bijušais Latvijas Universitātes rektors: “Ideālā variantā rektoram jābūt labākajam no labākajiem. Rektoram jābūt ļoti erudītam, harismātiskam, noteiktam, bet jāatceras, ka viņam aiz muguras ir senāts. Faktiski ikvienas universitātes iekšējos likumos galvenā loma atvēlēta senātam. Rektora izpildvaras funkcija ir ierobežota. Līdz ar to viņu nevar salīdzināt ar kāda uzņēmuma vadītāju, kas drīkst vienpersoniski pieņemt būtiskus lēmumus. Universitātēs toties ļoti būtiska ir saspēle starp rektoru, viņa komandu un senātu. Mums patīk kā labo piemēru minēt Tartu universitāti. Lūk, tur nesen pieņēma lēmumu par citu universitātes vadības modeli, kas labāk atbilst mūsdienu dinamikai! Tika atdalīta administratīvā vara no akadēmiskās varas. Rektors kļūs par administratoru, kas īsteno padomes lēmumus. Savukārt par akadēmiskiem jautājumiem lemj senāts. Protams, no rektora personības atkarīgs, kā sabiedrība uztver viņa vadīto universitāti. Jāmāk smuki gudram izskatīties televīzijā. Domāju, lielākā daļa Latvijas universitāšu rektoru ir atbilstoši šo augstskolu izvēlei, iespējām un diezgan veiksmīgi īsteno savas misijas un strādā universitāšu satversmju noteiktajos ietvaros.”
Ilgvars Forands, Latvijas Izglītības fonda vadītājs: “Rektoram pirmkārt jābūt labam administratoram. Viņam gan jānāk no zinātnieku vides, lai pārzinātu akadēmiskos jautājumus, taču nav jābūt izcilam zinātniekam, jo izcilie bieži vien ir pārāk iegrimuši noteiktā izpētes jomā.
Ir tā saucamie zinātnes organizatori, kuru ir pat vairāk nekā zinātnieku. Lūk, šie zinātnes organizatori ir vispiemērotākie rektora amatam! Protams, rektoram jābūt arī labām komunikācijas spējām, bet tas jau nāk līdzi administratora prasmēm.
Pats esmu bijis rektors trīs augstskolās – bijušajā Fizkultūras institūtā, Starptautiskajā tūrisma augstskolā un Biznesa augstskolā “Turība”. Ļoti atšķiras valsts un privātās augstskolas vadīšana. Valsts augstskolas nav tik koncentrētas uz peļņu, un tur jācīnās par budžeta vietu skaitu. Privātās augstskolās rektoram mazāk jādomā par stratēģiju, to nosaka īpašnieks. Bet, ja īpašnieka stratēģiskie plāni nemaz nesakrīt ar rektora redzējumu par augstskolas attīstību, tad ir jāšķiras.”
Anita Līce, LDDK izglītības un nodarbinātības eksperte: “Labs rektors apzinās savas augstskolas misiju valsts labklājības veicināšanā. Apzinās augstskolas stiprās un vājās puses un mērķtiecīgi īsteno augstskolas stratēģiju. Viņš/viņa novērtē partneru nozīmi un īsteno sadarbību ar darba devējiem, pašvaldībām, citām augstskolām, iesaista augstskolas darbā studējošos. Nes pasaulē augstskolas un Latvijas vārdu. Labam rektoram ir redzējums par augstākās izglītības un zinātnes attīstību valstī, viņš/viņa aktīvi pauž priekšlikumus uzlabojumiem, meklē sabiedrotos un arī pats/pati labās idejas īsteno dzīvē. Labs rektors gudri saimnieko un paredz līdzekļus augstskolas attīstībai. Veiksmīgi organizējot darbu, rektors var ļoti daudz dot labam augstskolas tēlam.”
Edvards Ratnieks, Latvijas Studentu apvienības prezidents: “Rektoram jābūt tādam, ka izpilda universitātes senāta lēmumus un uzklausa studējošos. Rektoram jāapzinās, ka administratīvie jautājumi gan ir viņa rokās, tomēr lemšanas lietas jāatstāj universitātes lēmējinstitūciju ziņā. Noteikti ir svarīgi, lai rektors būtu bijis aktīvs un veiksmīgs zinātnē, lai viņš būtu ieredzēts un redzams zinātnieku vidē. Rektoram jānovērtē amata nozīmīgums un jāstrādā pēc labākās sirdsapziņas universitātes labā, ne tikai jābauda amata sniegtie augļi. Būtu labi, ja rektors mazāk ceļotu pa pasauli, bet vairāk laika pavadītu “savā” augstskolā. Viņam jābūt savas augstskolas un savas valsts augstākās izglītības kopumā patriotam. Prasības rektoram ir augstas, bet lielas universitātes var atļauties atrast un algot labākos vadītājus.”
