Tev tāds maziņš! 0
Lasīju interneta forumā, ka skolotāja meitenēm mācījusi – ja satiekat virinātāju, uzsauciet viņam: tev tāds maziņš! Tad šis mukšot prom. Pastāv arī uzskats, ka kratītājam līdzjūtīgi jāpavaicā, vai tādam plikam nav auksti… Kāda ir pareizā attieksme un rīcība?
Kādu jau, iespējams, ietekmēs nievājoši vārdi. Tomēr nedrīkst domāt, ka ikviens ekshibicionists ir miermīlīgs un bailīgs. Vīrietis var apvainoties, kļūt dusmīgs, agresīvs, mesties pakaļ un nodarīt pāri. Var būt iedzēris, tātad reakcija nav prognozējama. Labākais pretpaņēmiens – nedarīt tā, kā ekshibicionists gribētu, tātad neizrādīt bailes. Tieši šo fobiju viņš vēlas ierosināt sievietē. Vislabāk vienkārši iet garām. Patiesībā tur jau nav nekā īpaša – kails cilvēks rāda savu dzimumlocekli…
Reiz kāds vīrietis, kurš bija sodīts par ekshibicionismu, sašutis stāstīja: skolniece, ieraugot viņu, nevis izbijusies, bet izvilkusi mobilo telefonu un sākusi fotografēt! Pēc tam vēl zvanījusi draudzenēm, lai nāk šurp, redzēs dīvainīti. Viņam nācies doties prom ar tādu kā neērtības sajūtu.
Reizēm iesaka parādīt šķēres, it kā gribētu šo vīrieti izkastrēt. Psihoanalītiskā teorija vēsta, ka jebkuram vīrietim zemapziņā ir kastrācijas trauksme. Agrākajos laikos, kad masturbāciju uzskatīja par kaitīgu, vecāki mēdza draudēt dēlam: ja masturbēsi, nogriezīsim krāniņu. Tā radās bailes. Ekshibicionistam kastrācijas trauksme ir daudz izteiktāka. Viņš atkailinās, it kā protestējot pret to.
Tomēr tie visi ir sadzīviski nespeciālistu padomi, kas nav adekvāti. Pareizāk ir ziņot policijai. Šis vīrietis sabiedriskā vietā uzvedas tā, kā nedrīkst. Viņam vajag ārstēties, jo tas ir psihisks traucējums, šis cilvēks nemāk kontrolēt savu rīcību.
Taču ekshibicionists neko nedara tīšām, tāda ir viņa domāšana. Katrs izvēlas savai dzīvei labāko variantu, ko viņa smadzenes ļauj iedomāties. Ekshibicionists nespēj neko labāku iedomāties, vien šādi gūt baudu.
Vai tiesa, ka šiem cilvēkiem nav īsta seksa, nav ģimenes?
Ekshibicionists bieži vien ikdienas dzīvē ir nedrošs, bikls un kautrīgs. Visbiežāk vientuļš, dzīvo norobežotu dzīvi. Ja tomēr izveido ģimeni, tā visdrīzāk ir visai savdabīga, piemēram, 15 gadus ir kopā ar sievieti, bet seksa nekad nav bijis, nav pat mēģināts. Parasts sekss visbiežāk nav iespējams – nerodas erekcija, vai arī no tā negūst baudu. Diez vai var būt tāda ģimene, kur abi sarunā – vīrs rādīs locekli, sieva baidīsies… Viņam svarīgi, lai patiešām nobīstas, nevis tēlo.
Nereti ekshibicionistam ir arī nopietni psihes traucējumi, piemēram, šizofrēnija. Var būt emocionāli nestabila vai fobiski izvairīga personība. Viņš nevar saprasties ar cilvēkiem. Ja strādā, tad tikai tādu darbu, kur telpā atrodas vienatnē, atsevišķi no citiem, piemēram, ir naktssargs, datorspeciālists vai veic palīgdarbus.
Vai šāda psihoseksuāla novirze rodas jau agrā jaunībā?
Seksualitāte iziet daudzus attīstības posmus, sākot no agras bērnības. Ja seksualitāte attīstās nepareizi, īpaši spilgti to iespējams pamanīt pubertātes vecumā. Vecākiem vajadzētu saprast, kā attīstās dēla seksualitāte, kā veicas mīlestībā, vai iemīlēšanās ir līdzīga kā citiem pusaudžiem, bet varbūt viņš ir pārāk noslēgts, kautrīgs.
Ja ar bērnu ir labas, atklātas attiecības, var iejūtīgi aprunāties. Vai tev patīk kāda meitene klasē? Ko tu dari, lai to parādītu? Vai mēģini tuvoties, vai uzlūdz dejot? Ko dari, ja tev rodas seksuālā spriedze?
Ja vecākiem ir saspīlētas attiecības ar pusaudzi, ja viņu per, kaunina, arī par masturbēšanu, tas kā psihotrauma var izgulsnēties puiša zemapziņā. Smadzenes to ieraksta līdzīgi videokamerai, pārdzīvotais neizzūd. Līdz ar to viņš seksualitātē var aiziet introvertu ceļu.
Sagadās, ka puisis kails iznāk tur, kur ir meitenes. Viņas pamūk, bet zēns piepeši saprot – o, bija patīkami, ka viņas nobijās, es uzbudinājos… Sāk apzinātāk atkārtot. Nepareizā seksualitāte var aiziet parafiliskās sliedēs.
Vai to iespējams izārstēt?
Ekshibicionisms un homoseksuālā pedofilija visgrūtāk padodas ārstēšanai. Var to darīt psihoterapeitiski, tomēr pacients mēdz spēcīgi pretoties, jo domā – kad izārstēšos, seksuālas baudas nebūs.Ja ekshibicionistu notiesā un ieliek cietumā, viņu var tikai piespiest ārstēties. Labprātīgi neiet. Pat pēc izciesta soda mēdz noliegt vainu. Sak, tā bija sagadīšanās – man koda blusa, lai pakasītos, novilku bikses, bet neesmu vainīgs, ka tieši tobrīd piebrauca skolēnu autobuss…
Ekshibicionists reti kad sastopams mazpilsētā. Jo lielāka pilsēta, jo vieglāk būt inkognito, nezināmam. Vīrietis nevēlas, lai uzzina viņa noslēpumu.
Ar čiekuriem vai akmeņiem apmētāt nevajag, cilvēks nav jāpazemo. Jāsaprot, ka viņš nav ne izlaidīgs, ne nekaunīgs, bet viņam ir psihisks traucējums.
