Juris Lorencs: Krievija šodien atgādina no vārtrūmes iznākušu “gopņiku” 152
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pie Ukrainas robežām ar Krieviju un Baltkrieviju koncentrējas Krievijas karaspēks. Spriedze aug, izskan minējumi – uzbruks vai tomēr neuzbruks? Un ja uzbruks, tad kad? Pēc tam, kad beigsies olimpiskās spēles Pekinā?
Gaidīs, kad Ukrainas austrumu reģionos zeme atkal sasals, kas atvieglotu militārās tehnikas pārvietošanos? Meteoroloģiskās prognozes gan to nesola. Arī pulksteņa laiks šodien spēlē Ukrainas pusē.
Pasaules sabiedriskā doma pamazām nosveras par labu Ukrainai, ar ko spiesti rēķināties arī politiķi.
Ukraina saņem aizsardzības ieroču sūtījumus. Skaidrāk iezīmējas iespējamās politiskās un ekonomiskās sankcijas, kas varētu skart agresoru. Arī pašā Krievijā izskan brīdinājumi, ka kara sekas var būt katastrofālas pirmām kārtām pašai Krievijai.
Visai zīmīga ir Viskrievijas virsnieku apvienības atklātā vēstule Krievijas prezidentam un tautai, ko 31. janvārī parakstījis tās priekšsēdētājs ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs.
Daži teikumi no šī dokumenta: “Situācija, kas tiek kurināta ap Ukrainu, ir mākslīga… Tai ir savtīgi mērķi, kas izdevīgi dažiem spēkiem Krievijas iekšienē… Mēģinājumi ar ultimātiem un draudiem piespiest “iemīlēt” Krieviju un tās vadību ir bezjēdzīgi un bīstami… Spēka lietošana pret Ukrainu slēpj sevī draudus pašas Krievijas kā valsts pastāvēšanai, tā uz mūžīgiem laikiem padarīs krievus un ukraiņus par nāvīgiem ienaidniekiem… Mēs, Krievijas virsnieki, pieprasām Krievijas prezidentam atteikties no noziedzīgās kara provocēšanas politikas.”
Patiesībā Ukraina nav uzvarama.
To var ievainot, tai uz laiku var atņemt teritorijas, kā tas noticis ar Krimu un Donbasu. Bet to nevar pieveikt un pakļaut. Ukraina ir viena no lielākajām Eiropas valstīm, iedzīvotāju ziņā tikai trīs reizes mazāka par Krieviju.
Ukrainai ir stipra armija, kas guvusi kauju pieredzi. Bet tas nav pats galvenais. Savā ziņā Krievija un Ukraina ir ļoti līdzīgas. Ne tāpēc, ka abās zemēs runā slāvu valodās. Arī ne tāpēc, ka tajās daudzi cilvēki pieder pie Pareizticīgās baznīcas.
Galvenā līdzība slēpjas apstāklī, ka gan Krievijā, gan Ukrainā, runājot amerikāņu politologa Frensisa Fukujamas vārdiem, “vēsture vēl nav beigusies”.
1992. gadā publicētajā grāmatā “Vēstures beigas” Fukujama apgalvoja, ka līdz ar PSRS sabrukumu un “aukstā kara” beigām pasaulē iestāsies nebeidzama miera, demokrātijas un labklājības valstība.
Kopš tā laika pasaule piedzīvojusi karus Irākā, Afganistānā, Lībijā, Sīrijā un Jemenā, teroristu uzbrukumu Dvīņu torņiem Ņujorkā, “arābu pavasari”, Krievijas agresiju pret Gruziju un Ukrainu, Krimas okupāciju un aneksiju. Tātad vēsture tomēr turpinās!
Fukujama izpelnījās kritiku, pat izsmieklu. Un tomēr vismaz pa daļai viņam bija taisnība.
Vēstures beigas ir pienākušas – tikai ne visur un ne vienlaikus.
Eiropas rietumos tās iestājās 1945. gada vasarā līdz ar Otrā pasaules kara noslēgumu. Francija vēl mazliet pakaroja savās kolonijās, bet kopumā eiropieši atradinājās no domāšanas ģeopolitikas un spēka kategorijās.
Mainījās paaudzes, un jauniešu acīs karš pamazām kļuva par eksotisku parādību tālā tuksneša malā, kur dzīvo mežonīgas ciltis. Rietumu sabiedrības ieslīdēja romantiskās ilūzijās, ka konfliktus pasaulē var atrisināt sarunu un kompromisu ceļā.
Pēc pusgadsimta kārta pienāca kontinenta austrumiem. Sabruka komunistiskie režīmi, izjuka Padomju Savienība. Latvijas iestāšanās NATO un ES, pievienošanās Šengenas un eiro zonām pamazām ieaijāja arī mūs, padarot par vietu, kur “vēsture beidzas”.
2014. gadā Austrumeiropu atmodināja trauksmes zvans – Krimas okupācija un Krievijas agresija Donbasā. Bet bija vajadzīgi astoņi gadi, lai šī zvana skaņas sasniegtu Eiropas rietumus. Pateicoties Krievijai, vēsture pamazām atkal atgriežas.
Jautājums par to, vai “vecais kontinents” mācēs pastāvēt par sevi, diemžēl joprojām paliek atklāts.
Kas attiecas uz Ukrainu, par šo valsti varam būt droši. Runājot līdzībās, Krievija šodien atgādina “gopņiku”, huligānu, kurš iziet no vārtrūmes ar domu uzprasīt cigareti pirmajam pretimnācējam. Taču cigarete ir tikai iegansts. Patiesais mērķis ir izkauties, sadot kādam pa purnu.
Bet agresors nezina, ka pretim nākošais jauneklis, šajā gadījumā Ukraina, atgriežas no boksa treniņa. Lai gan šādās situācijās zilumos iedzīvojas abas puses, parasti viss beidzas ar to, ka uzbrucējs spiests ar kaunu bēgt.
Ja pašreizējie Kremļa saimnieki biežāk skatītos padomju laiku filmas, viņi atpazītu šo hrestomātisko sižetu.
