Kāpēc vairākiem vietējiem produktiem ir augstāka pašizmaksa nekā ievestajiem? 0
Latvijas ražotāji saskaras ar dilemmu: kā nodrošināt konkurētspējīgas cenas vietējiem produktiem, ja pašizmaksa bieži vien ir augstāka nekā importa precēm? Tv24 raidījumā “Latvijas labums” eksperti analizēja augstās pašizmaksas cēloņus, pārstrādes efektivitātes trūkumus un nevienlīdzīgo tirgu starp pilsētām un laukiem, piedāvājot risinājumus un uzsverot vietējo produktu nozīmi Latvijas ekonomikā.
Augstās pašizmaksas iemesli
Mārtiņš Trons, Zemnieku saeimas valdes loceklis, uzskata, ka Latvijas produktu augstākā pašizmaksa salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, piemēram, Poliju vai Lietuvu, ir saistīta ar vairākiem faktoriem. “Mūsu tirgus ir mazāks, kas ierobežo ražošanas apjomus, un atsevišķās nozarēs pārstrādes efektivitāte pieklibo,” viņš norāda.
Trons uzsver, ka, piemēram, piena produktu ražošanā daudzas rūpnīcas strādā ar zemu noslodzi – aptuveni 30% no to kapacitātes.
Viņš piedāvā risinājumu: “Ja lielās veikalu ķēdes apņemtos iepirkt vairāk vietējo produktu, piemēram, nevis 20 tonnas piena dienā, bet 100 tonnas, rūpnīcas varētu strādāt ar 80–90% noslodzi. Tas palielinātu efektivitāti, ļautu lauksaimniekiem saņemt labāku samaksu par pienu un galu galā samazinātu produktu pašizmaksu.” Šāda pieeja, pēc Šmita domām, ļautu piedāvāt Latvijas produktus lētāk, konkurējot ar importa precēm.
Saskaņā ar 2024. gada Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētījumu, piena pārstrādes rūpnīcu vidējā noslodze Latvijā ir 35–40%, salīdzinot ar 70–80% Polijā, kas tieši ietekmē ražošanas izmaksas.
Spiediens uz zemākām cenām
Noris Krūzītis, LPTA vadītājs, piekrīt, ka tirgū valda spēcīgs spiediens uz zemākām cenām, taču uzsver vietējo produktu nozīmi Latvijas dzīvesveidā un ekonomikā. “Latviešu produkti nav tikai iespēja – tā ir mūsu identitāte. Ražotāji, kuri saņem vairāk naudas, kļūst par bagātiem pircējiem, kas veicina ekonomiku,” viņš skaidro.
Tomēr Krūzītis norāda uz nevienlīdzīgo tirgu starp pilsētām un laukiem. “Rīgā un Pierīgā iedzīvotāji pārtikai tērē 18–19% no ienākumiem, bet laukos šis rādītājs sasniedz 30–50%. Laukos strādā galvenokārt mazie tirgotāji, kuriem ir augstākas izmaksas un mazākas iespējas konkurēt,” viņš akcentē. Šāda nevienlīdzība rada dilemmu: kā nodrošināt pieejamas cenas ne tikai pilsētu centros, bet arī attālākos reģionos?
Mazie veikali: izaicinājumi un iespējas
TYrons arī dalās pieredzē, kas atklāj mazo lauku veikalu sarežģīto situāciju. “Nesen apmeklēju nelielu lauku veikalu, kur cenas mani pārsteidza – tās bija zemākas nekā lielajās veikalu ķēdēs. Īpašnieks strādāja pats, un uzcenojums bija minimāls, tādējādi produktu cenas klientiem bija zemāka,” viņš stāsta.
Tomēr ne visi mazie veikali var atļauties šādu pieeju. “Dažos lauku veikalos uzcenojumi ir augstāki, jo preces jāved pa grants ceļiem, ir problēmas ar piegādēm un uzglabāšanu, turklāt pircēju ir mazāk,” skaidro Trons. Šie faktori palielina izmaksas, padarot vietējos produktus dārgākus un mazāk konkurētspējīgus salīdzinājumā ar importu.
