Mārtiņš Hartmanis bija īsts latviešu un savas zemes Latvijas karavīrs, kas virsnieka tērpu vienmēr nēsāja ar godu un dzimtenei par godu, kalpodams tai pēc labākās sirdsapziņas un sava karavīra goda.
Mārtiņš Hartmanis bija īsts latviešu un savas zemes Latvijas karavīrs, kas virsnieka tērpu vienmēr nēsāja ar godu un dzimtenei par godu, kalpodams tai pēc labākās sirdsapziņas un sava karavīra goda.
Foto: no Kara muzeja krājuma

FOTO. “Karavīrs un diplomāts”Ģenerālim Mārtiņam Hartmanim – 140 0

Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. “Manā īpašumā atrodas 100 svešas automašīnas! Paldies Dievam, ka zeme nav apsēta ar labību,” kurzemniece pauž sašutumu par rallija apmeklētāju visatļautību
“Diemžēl bažas ir apstiprinājušās” – deputāts norāda uz paredzamu rezultātu 97 miljonu vērtā iepirkumā par Vanšu tilta projekta izstrādi 90
Viedoklis
Armands Puče: Skatuves māksla patiešām varētu būt mūsu vienīgais ceļš… Jo arī Edgars labi tēlo
Lasīt citas ziņas

“Atceros viņu gandrīz vienīgi karavīra tērpā. Vasarās viņš paretam izmetās linu kreklā un biksēs, bet citas civilās drānas viņam nepiedienēja, un vienīgais uzvalks, kaut gan pie labākā Rīgas drēbnieka šūts, izskatījās kā aizgūts no sveša. No agrākās jaunības karaskolās gājis, tēvs bija ieaudzis karavīra stājā, un tā prasījās arī pēc attiecīgā ārējā ietērpa,” tā dzejniece Astrīde Ivaska apraksta savu tēvu, Latvijas armijas ģenerāli Mārtiņu Hartmani, kam šogad aprit 140. gadskārta.

“Karavīrs un diplomāts”. Ģenerālim Mārtiņam Hartmanim – 140
CITI ŠOBRĪD LASA

Patiesi, Mārtiņš Hartmanis bija īsts latviešu un savas zemes Latvijas karavīrs, kas virsnieka tērpu vienmēr nēsāja ar godu un dzimtenei par godu, kalpodams tai pēc labākās sirdsapziņas un sava karavīra goda.

Pastarītis karavīra mētelī

Nākamais ģenerālis dzimis 1882. gada 18. oktobrī Kuldīgas pagasta Rimzātciema (bijušais brīvciems) “Dapatās” lauksaimnieka ģimenē. Jura un Annas Hartmaņu ģimenē bija pieci dēli. Mārtiņš bija jaunākais no brāļiem. Vēlāk, jau trimdā atcerē par savu tēvu Astrīde Ivaska rakstīja par “Dapatu” Hartmaņu ģimenes atvašu tālākajām gaitām: “Ja saimnieka ģimenē ir pieci dēli, tad jaunākajam nav izredžu saimniekot dzimtajā sētā. Jura un Annas vecākais dēls Jānis nebija dzimis saimnieks un jau agri, nemiera dzīts, aizgāja uz kuģiem. Bet no nemiera viņš jūrā netika vaļā: tas Jāni tirdīja, līdz viņš saprata, ka viņam jākalpo Vārdam, un viņš kļuva par sludinātāju, bet mūža beigās atgriezās pie zemes, pārvaldot brāļa – karavīra Mārtiņa – lauku mājas Lestenē. Brālis Krišs bija ierēdnis Latvijas Dzelzceļa virsvaldē, bet brālis Andrejs neatgriezās no bēgļu gaitām Krievijā, kur strādāja par agronomu Vitebskā. Saimniekot tēva mājās “Dapatās” palika Indriķis. Viņu ar visu ģimeni aizveda 1940. gada 14. jūnijā.” Vārdu sakot – ļoti tipiska latviešu dzimtas vēstures gaita 20. gadsimtā.

Jaunākais brālis Mārtiņš izvēlējās uzvilkt karavīra mēteli – līdzīgi kā daudziem simtiem tālaika latviešu jaunekļu tas viņam bija, kā mūsdienās teiktu, lifts uz zināmu statusu sabiedrībā. Karavīra gaitas M. Hartmanis uzsāka tieši Krievijas revolūcijas priekšvakarā, 1904. gadā iestājoties karadienestā Krievijas armijā, bet 1905. gadā – iestājās Viļņas karaskolā. Pēc skolas pabeigšanas 1908. gadā un pirmās virsnieka dienesta pakāpes – podporučiks – iegūšanas M. Hartmani norīkoja dienestā Rīgas garnizonā 115. Malojaroslavecas kājnieku pulkā, bet 1913. gadā, izturot nopietnu konkursu, viņš iestājās tai laikā ļoti prestižajā Krievijas armijas Ģenerālštāba akadēmijā. Tur gan M. Hartmanis paspēja nostudēt tikai vienu gadu, jo sākās Pirmā pasaules kara vētras un bija jādodas aizstāvēt cara tētiņš. M. Hartmanis nonāca 29. divīzijas 2. brigādes štābā kā tā priekšnieks. Viņa uzdevums bija saformēt jātnieku – izlūku komandu. Šī divīzija līdz ar citām 20. armijas korpusa vienībām piedalījās Krievijas armijai pagalam neveiksmīgajās kaujās Austrumprūsijā 1915. gada februārī, kur arī tika sakauta un štābkapteinis M. Hartmanis nokļuva vācu gūstā. Dzimtenē no vācu gūsta viņš varēja atgriezties tikai 1918. gada novembrī – jau pēc karadarbības noslēguma un revolūcijas Vācijā.

Reklāma
Reklāma

Bet tobrīd Latvijā jau bija sākušies vēsturiski notikumi. 1918. gada 18. novembrī Rīgā proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti, un Mārtiņš Hartmanis bija viens no pirmajiem jaunās valsts jauno bruņoto spēku karavīriem: viņa dienesta gaitu sarakstā kā pirmā diena Latvijas bruņoto spēku dienestā skaitās tieši 1918. gada 18. novembris.

Karavīrs no pirmās dienas

No pirmās dienas M. Hartmanis kā virsnieks dienēja Baltijas landesvēra štābā, Apsardzības ministrijā, un 1919. gada jūnijā viņu iecēla par Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieku. Par kaujām Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā M. Hartmani vēlāk apbalvoja ar augstāko mūsu valsts militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni. “Par spēcīgās apšaudes laikā sagrauto sakaru līniju atjaunošanu ar igauņu vienībām 1. jūlija kaujā starp Juglas ezeru un Balt­ezeru pie Stalažu muižas,” tā bija teikts ordeņa domē iesniegtajā apbalvošanas pamatojumā – tātad karavīrs prata ne tikai štāba darbu, bet arī izrādīja savu drošsirdību kaujas laukā. Kopā ar Ziemeļlatvijas brigādi M. Hartmanis 1919. gada 6. jūlijā iesoļoja atbrīvotajā Rīgā.

Izveidojoties vienotai Latvijas armijai, kapteiņa dienesta pakāpē esošo virsnieku iecēla par Armijas virspavēlnieka štāba Operatīvās daļas priekšnieku – tātad viņš būtībā atbildēja par jaunizveidotās armijas organizāciju kaujas laukā un kaujas spēju nodrošināšanu. Jau Bermontiādes laikā 1919. gada oktobrī viņu paaugstināja dienesta pakāpē par pulkvedi-leitnantu un Jāņa Zālīša vadītās delegācijas sastāvā nosūtīja uz Lietuvu, bet no turienes uz Poliju. Šajā valstī M. Hartmanim bija jāuzkavējas ilgāku laiku, jo Latvijas valdība bija izšķīrusies meklēt sadarbību ar Poliju un viņam tika uzticēti militārā pārstāvja pienākumi: šodien šo amatu sauc par militāro atašeju, bet toreiz dēvēja par kara aģentu. Tā karavīram bija jāpārtop par diplomātu, turklāt vairākus mēnešus Polijā viņš bija vienīgais mūsu valsts oficiālais priekšstāvis, jo sūtni Ati Ķeniņu Latvijas valdība oficiāli amatā apstiprināja vien novembra beigās. Šis laiks mūsu jaunās valsts diplomātijai bija ārkārtīgi svarīgs, jo bija nepieciešams vienoties ar Poliju par kopīgu abu armiju uzbrukumu pretlielinieku frontē Latgalē. Tas arī beigās izdevās, un Neatkarības karu 1920. gada sākumā varēja uzskatīt par sekmīgi pabeigtu – ar poļu sabiedroto palīdzību Latvijas armija atbrīvoja Latgali un nonāca līdz latviešu etnogrāfiskajām robežām. M. Hartmanis ar saviem uzdevumiem tika galā ļoti labi, ko citstarp apliecina vēsturnieka Edgara Andersona par viņu lietotais apzīmējums – “karavīrs un diplomāts”. Arī Polija novērtēja viņa devumu abu valstu savstarpējo attiecību stiprināšanā, apbalvojot ar Polijas “Polonia Restituta” ordeņa trīs šķirām un Polijas Drošsirdīgo krustu.

Karavīrs intelektuālis

1921. gada beigās pulkvedis-leitnants Hartmanis atgriezās Rīgā un viņu norīkoja par Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku. 1922. gada rudenī viņš spēra platu soli pa militāras karjeras kāpnēm – sāka studijas Francijas Ģenerālštāba akadēmijā. Tur līdzās daudziem citiem militārajās aprindās pazīstamiem cilvēkiem viņa studiju biedrs bija vēlākais franču nacionālais varonis, vēlākais Francijas prezidents Šarls de Golls. Jāpiezīmē, ka M. Hartmanis bija pirmais Latvijas pārstāvis šajā prestižajā Francijas augstākajā militārajā mācību iestādē. Tā nākamais ģenerālis kļuva par vienu no akadēmiski visizglītotākajiem virsniekiem Latvijā. Arī starp civilistiem ar tik labu izglītību palepoties varēja ne kurš katrs. Tālaika pasaules intelektuālā galvaspilsēta Parīze latviešu karavīrā radīja vēl vienu kaisli uz visu mūžu – grāmatu mīlestību. Atceras viņa meita A. Ivaska: “Tēvam bija divas lielas kaislības – grāmatas un makšķerēšana – un viena mazāka – saules rieti. Sevišķi viņu pievilka grāmatu antikvariāti. Šķiet, ka Sēnas krastu bukinisti bija aizdeguši tēvā kāri rakņāties pa grāmatu grēdām. Divus gadus Parīzes kaŗa augstskolā studējot, ceļš uz Marsa laukumu un mājup arvien aizlocījās caur Sēnas malu gatvēm, gar bukinistu virtenēm. Arī Rīgā viņam bija zināmi iemīti ceļi, kurus viņš nostaigāja vai katru novakari, iegriežoties vairākos grāmatu veikalos. Ceļa izvēle bija atkarīga no laika un citiem apstākļiem. Garākais vijās no mūsu dzīves vietas Skolas ielā līdz pašai Daugavmalai, gar Iekšrīgas grāmatveikaliem. Tiku arī šo ceļu līdzi cilpojusi, bet, kad drīkstēju tēvu pavadīt, viņš parasti meta mazāku loku, galvenokārt pa Dzirnavu ielu, kur allaž iegriezāmies antikvariātā Dzirnavu un Skolas ielas stūrī. Dažu vakaru cīnījāmies zobus sakoduši ar sniegu un vēju līdz nākamajai ostai, gaišai, siltai, vecu ādas sējumu smaržas piesātinātai. Mums abiem jēr­ādas kažoki mugurā, zābaki kājās, oderēti cimdi rokās, kurus tēvs gan bieži novilka, lai kareiviski sveicinātu vai atņemtu sveicienu. Tādēļ man arī nebija ļauts iet labajā pusē un iekārties tēva labajā elkonī. Grūtie gājieni bieži tika atalgoti ar kādu franču bērnu grāmatu, kuras tēvam sagādāja tikpat lielu prieku kā mums, atkal varbūt Parīzes atmiņu labad. [..] Tēvs mīlēja vakaros lasīt sveštautu, sevišķi angļu un franču literatūru, pa daļai intereses pēc, pa daļai, lai vingrinātos valodās, kas viņu ļoti pievilka un viņam arī labi padevās. Cik ļoti gribētos tagad iemest acis tēva bibliotēkā, redzēt, ko viņš vācis un krājis, ar ko nodarbojies, vakaros pie lielā melnā rakstāmgalda sēžot! Tāpat kā zili aizplīvurotā spuldze uz dzidrās alabastra kājas apgaismoja vienīgi apli ar tēva galvu un rokām, kamēr grāmatu plaukti gar sienām grima puskrēslā, – tā atmiņu starmetis apgaismo tēvu, bet viņa garīgā pasaule, toreiz man vēl nepieejama, paliek ēnā.”

Pēc diviem gadiem atgriežoties Latvijā, viņu paaugstināja dienesta pakāpē par pulkvedi un iecēla par Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieku. Šie kursi, kurus vēlāk pārdēvēja par Augstāko kara skolu, gatavoja armijas vadību. Visiem virsniekiem, kas vēlējās iegūt dienesta pakāpi pulkvedis-leitnants un augstāku, kā arī līdz ar to ieņemt augstāku amatu, bija pienākums absolvēt šo mācību iestādi. M. Hartmanis bija līdzatbildīgs par latviešu virsniecības elites sagatavošanu.

Ar virsnieku akadēmisko izglītošanu viņš nodarbojās līdz 1929. gadam, kad tapa iecelts par Armijas priekšnieka pirmo palīgu un vienlaikus M. Hartmani paaugstināja par ģenerāli.

Katram Latvijas armijas virsniekam neatkarīgi no militārās izglītības un dienesta vietas, lai iegūtu attiecīgas karaspēka vienības komandēšanās cenzu (t. i., tiesības atrasties savā amatā), bija teorētiskās zināšanas jāpapildina ar praktiskām iemaņām. Tāpēc 1929.–1930. gadā M. Hartmani pulka komandiera cenza iegūšanai piekomandēja pie 5. Cēsu kājnieku pulka kā komandiera vietas izpildītāju, bet 1932.–1933. gadā divīzijas komandiera cenza iegūšanai piekomandēja pie Zemgales divīzijas kā šīs vienības komandiera vietas izpildītāju. Par karaspēka daļu komandieri ģenerālim gan būt nebija lemts – 1934. gada februārī M. Hartmani iecēla par Armijas štāba priekšnieku.

Sākoties Otrajam pasaules karam, mūsu valsti piemeklēja jauni izaicinājumi. Pēc 1939. gada 23. augustā noslēgtā Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma, kā arī tam sekojošu papildvienošanos noslēgšanas Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā. Ko tas nozīmē, šīs valstis sāka just jau drīz pēc šā līguma parakstīšanas brīža. Jau septembrī Padomju Savienība ievadīja sarunas ar Igauniju par padomju karaspēka izvietošanu šajā valstī, motivējot to ar nepieciešamību aizstāvēties pret varbūtēju ārvalstu agresiju. Sarunas beidzās ar padomju bāzu un tajā dislocētā Igaunijas armiju skaitliski pārsniedzoša padomju karaspēka kontingenta izvietošanu Igaunijas teritorijā. Līdzīgi līgumi tika uzspiesti arī Latvijai un Lietuvai. Rezultātā 1939. gada rudenī trijās Baltijas valstīs tika izvietotas padomju bāzes, kurās izvietotais Sarkanās armijas kontingenta skaitliskais lielums aptuveni atbilda triju Baltijas valstu armiju skaitliskajam kopskaitam, bet bruņotās tehnikas ziņā bija pārāks par tām. Padomju bāzes Igaunijā izvietojās pārsvarā salās, Latvijā – Liepājas un Ventspils pilsētās un to apkārtnē, bet Lietuvā – gar Lietuvas–Vācijas jauno robežlīniju.

Par ģenerāļa M. Hartmaņa noskaņojumu un attieksmi pret padomju zemi vēl dažus gadus pirms šiem notikumiem ziņoja tālaika PSRS Aizsardzības tautas komisāra vietnieks maršals Aleksandrs Jegorovs, kurš 1937. gadā bija ieradies vizītē visās trijās Baltijas valstīs. Latvijā maršals Jegorovs tikās ar visiem augstākajiem valsts un armijas vadītājiem, tajā skaitā, protams, arī ar armijas štāba priekšnieku. Šīs tikšanās smalki aprakstītas maršala ziņojumā savai priekšniecībai. Citstarp šajā ziņojumā minēts, ka kara ministrs Jānis Balodis un armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis acīmredzami izrāda vislielāko labvēlību padomju maršalam, līdz ar to izdarīts secinājums, ka šīs personas simpatizē Padomju Savienībai. Bet par ģenerāli Hartmani ziņojumā teikts: “No viņiem atšķirīgs ir armijas štāba priekšnieks ģenerālis Hartmanis. Viņš ir ļoti izturēts, laipns un taktisks, tai pašā laikā atvērts cilvēks. Viņa Maskavā un Rīgā teiktajās runās skanēja vārdi par draudzību un laba vēlējumi. Tomēr tā visa ir tikai oficiālā pozīcija, kas viņam norādīta no augšas. Personīgi viņš nav noskaņots tā kā pārējā ģeneralitāte. Pēc manā rīcībā esošām ziņām viņš ir prezidenta Ulmaņa aģents, un viņa uzdevums ir ziņot par kara ministru un armijas komandieri. Dažas šādas kārtības pazīmes bija pamanāmas manas pirmās vizītes pie kara ministra laikā. Tur bija arī Hartmanis. Par šādu Hartmaņa rīcību neapšaubāmi zina un jūt arī Balodis, un viņa piezīme, ka diemžēl ir vēl kādi, kas stāv citās pozīcijās, attiecas ne tikai uz Munteru, bet arī uz Hartmani.”

Liktenīgās priekšnojautas

Ar ienākošo Sarkano armiju un tās vadītājiem bija kaut kā jārunā. Sarkanās armijas kontingenta vienības bija kaut kur jāizvieto un jāvienojas par kaut vai elementāru savstarpējo saskarsmi. 1939. gada oktobrī pieredzējušo ģenerāli M. Hartmani Latvijas valdība iecēla par sevišķu uzdevumu virsnieku armijas komandiera rīcībā un par Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības pakta militāro jautājumu komisijas priekšsēdētaju, bet vēlāk arī par delegācijas vadītāju jauktajā komisijā savstarpējā palīdzības pakta realizācijai.

Arī pēc padomju okupācijas sākuma ģenerālis bija spiests līdzdarboties notiekošajā, jo jau nākamajā dienā pēc visas Latvijas teritorijas okupācijas, 1940. gada 18. jūnijā viņu iecēla par priekšnieku sakaru štābam sadarbības organizēšanai un veicināšanai ar ienākošo (jeb jau iebrukušo) Sarkano armiju. Tādējādi ģenerālis bija spiests noskatīties savas zemes neatkarības iznīcināšanā – tās neatkarības, kurai viņš bija kalpojis kopš Latvijas valsts pastāvēšanas pirmās dienas.

1940. gada oktobrī ģenerāli M. Hartmani atvaļināja no karadienesta – Latvijas armija jau bija iznīcināta, tāpat kā visa valsts. Okupanti gan mierā ģenerāli nelika – dažas dienas pirms Ziemassvētkiem M. Hartmani apcietināja. Ģenerālis neslēpās – viņš dzīvoja savā saimniecībā Lestenē, kas viņam bija piešķirta par nopelniem Neatkarības karā un kuru pārvaldīja, kā bija minēts, viņa brālis. “Ja arī tēvs jauda nākotnes notikumus, tad reti par tiem runāja. Vienīgi reiz, ap 1938. gadu, viņš mums atstāstīja kādu senāku gadījumu, kas viņam bija iespiedies atmiņā. Mēs dzīvojām toreiz vēl Dubultos, un vilciena sliedes gāja tieši gar mūsu dārza galu. Tēvs, kā parasts pēcpusdienā no darba braukdams, bijis tā aizlasījies, ka nepaguvis izkāpt Dubultu stacijā. Kad atjēdzies, vilciens jau ritējis uz nākamo pieturu. Viņš stāvējis pie loga un vērojis mūsu māju aizslīdam gaŗām, bērnus rotaļājamies dārzā un metam ar roku vilcienam. Šī sajūta, ka viņam jāstāv bezspēcīgam, kamēr viņu aizved projām no mājām un dzīves, bija pārziemojusi apziņā kā tumša nojauta, un pēc septiņiem gadiem, neilgi pirms viņa apcietināšanas un aizvešanas, viņš mums šo gadījumu atstāstīja. Lai gan viņam bija liktenīgā nojauta, tomēr viņš negribēja ne dzirdēt par slapstīšanos komūnistu okupācijas laikā, un 1940. gadā 20. decembrī čekisti viņu apcietināja Lestenē,” tā rakstīja A. Ivaska. Ne viņa, ne viņas brālis – Mārtiņa Hartmaņa dēls Juris – pēc kara Kalifornijā mītošais pazīstamais datortehnikas zinātņu teorētiķis, Kornela Universitātes Itakā profesors, savu tēvu vairs neredzēja. M. Hartmani aizveda uz Krieviju un 1941. gada 7. jūlijā Maskavā piesprieda nāves sodu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.