Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Juris Lorencs: “Par šo zemi esam samaksājuši ar savām asinīm. Karš noteikti būs…” 3

Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Vai stārķi gaidījāt? 10 vārdu īpašnieki, kas drīzumā varētu sagaidīt ģimenes pieaugumu
Veselam
Jūs nekad vairs neēdīsiet šos ēdienus, kad uzzināsiet to sastāvu 38
Viedoklis
Armands Puče: Tagad par visām reizēm ir skaidrs, ka ar politisko eliti nav ko vispār rēķināties. Murmuļi!
Lasīt citas ziņas

Armēnijā esmu bijis tikai vienu reizi. Tas bija pirms pieciem gadiem, 2015. gada oktobrī, kad no Erevānas man bija iespēja vērot sniegiem klāto Ararata virsotni. Skaista daba, sena vēsture, garšīga virtuve. Taču visvairāk atmiņā palikuši cilvēki, sarunas ar tiem.

Lūk, ko man tolaik teica Karens, apmēram 25 gadus vecs puisis, kurš bija pabeidzis obligāto dienestu armijā, studēja jurisprudenci, bet vakaros strādāja viesnīcas reģistratūrā: “Mēs nekad neatdosim Karabahu turkiem, jo par šo zemi esam samaksājuši ar savām asinīm.

CITI ŠOBRĪD LASA
Bet mēs arī labi saprotam, ka jauns karš ar Azerbaidžānu ir tikai laika jautājums. Tas var sākties rīt, pēc gada, pēc desmit, bet karš noteikti būs.

Tas, kas mani baida visvairāk, – ka mājās atgriezīsies tie azerbaidžāņi un turki, kuri pašlaik karo “Islāma valsts” armijā Sīrijā. No viņiem nekas labs nav gaidāms.”

Pravietiski vārdi! Šī gada rudenī Kalnu Karabahā (jeb Arcahā, kā to dēvē armēņi) atsākās karadarbība. Tiek ziņots par simtiem upuru abpus demarkācijas līnijai. Par islāmistu kaujiniekiem no Sīrijas, kuri karo Azerbaidžānas pusē.

Varētu domāt, ka Kalnu Karabahas konflikts ir simetrisks. No vienas puses raugoties, pastāv valstu robežu negrozāmības princips. Šajā ziņā taisnība ir Azerbaidžānas pusē. Kalnu Karabaha pasludināja neatkarību, nejautājot atļauju Baku. Vēl vairāk – armēņu bruņotie spēki patlaban kontrolē (azerbaidžāņi teiktu – okupē) dažas teritorijas, kas nekad nav piederējušas Karabahai.

Bet problēmai pastāv arī otra puse. Proti – tautu pašnoteikšanās tiesības. Un šai ziņā taisnība ir armēņiem.

Tieši to pašu šodien saka Ziemeļu Kipras turki, Spānijas kataloņi, Gruzijas abhāzi un osetīni, Kosovas albāņi. Un tomēr Armēnijas gadījums ir īpašs. Jo ir vēl trešais faktors, kas izjauc šo politisko tiesību simetriju, un tā ir vēsture.

Karens teica – par šo zemi esam samaksājuši ar savām asinīm. Ar to viņš domāja ne tik daudz 1991.–1994. gadu bruņotā konflikta upurus, cik armēņu genocīdā bojā gājušos tautiešus. Līdzīgi kā Izraēlai, arī Armēnijai šodien tiek atļauts tas, kas netiktu piedots citiem. Jo morālais pārākums, vēsturiskā taisnīguma izjūta šajā konfliktā ir armēņu pusē. Pasaule joprojām nav aizmirsusi agrākās Turcijas, bijušās Osmaņu impērijas, varas iestāžu genocīdu pret armēņu tautu 1915. gadā. Toreiz gāja bojā 1,5 miljoni cilvēku, gandrīz visi tagadējās Turcijas teritorijā dzīvojošie armēņi.

Reklāma
Reklāma

2019. gada septembrī man bija iespēja intervēt Armēnijas ārlietu ministru Zohrabu Mnatsakanjanu, kurš viesojās Latvijā. Lūk, daži teikumi no sarunas: “Armēnija ir kaut kas vairāk kā tikai tās pašreizējā teritorija. Armēnija ir visur, kur vien esam atstājuši savas senās civilizācijas pēdas un liecības… Ja dažos vārdos vajadzētu raksturot Armēnijas ārpolitiku, es teiktu – tā ir proarmēniska.”

Un tagad ieklausīsimies, ko nesenā intervijā Krievijas televīzijas kanālā RBK saka Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs:

“Dažos Krievijas televīzijas kanālos vērojama satracināta, pret Azerbaidžānu vērsta propaganda, falsifikācija, manipulācija. Nesabalansēta diskusiju dalībnieku izvēle, kuri apvaino azerbaidžāņu tautu.”

Armēnijas ārlietu ministrs nepateica visu līdz galam. Varbūt viņam vajadzēja teikt – Armēnija ir visur, kur ir armēņi. Jo tieši pasaulē izkaisītā armēņu diaspora ir tā, kas patlaban notiekošajā konfliktā mediju simpātijas nosver Armēnijas pusē.

Krievijā patlaban dzīvo ap diviem miljoniem, ASV – viens miljons, bet Francijā – 0,5 miljoni armēņu. Krievijā dzīvo arī aptuveni viens miljons azerbaidžāņu. Tā ir čakla, uzņēmīga un visai turīga kopiena – viesstrādnieki, pārdevēji tirgos, uzņēmēji. Un tomēr viņu iespaids, salīdzinot ar armēņiem, ir krietni mazāks. Iemesls – Krievijas armēņi ir pārstāvēti kultūrā, medijos, valsts aparātā, zinātnē, izglītībā, medicīnā.

Katrā ziņā viņu iespaids šajās nozarēs ir ļoti ievērojams, uz ko netieši norādīja Azerbaidžānas prezidents. Krievijas televīzijas kanālu politiskajos šovos armēņu izcelsmes eksperti ir bieži viesi. Lai pieminam kaut vai Semjonu Bag­dasarovu, Armenu Gasparjanu, Sergeju Kurginjanu, Adraniku Migranjanu, Karenu Šahnazarovu. Krievijas oficiālo propagandas kanālu “Russia Today” un “Sputnik” galvenā redaktore ir Margarita Simonjana.

Saprotams, Karabahas konfliktā viņi ieņem proarmēnisku pozīciju vai neizsakās vispār, ja priekšniecība tā liek. Diemžēl ir vēl viena īpašība, ka vieno šos cilvēkus, – Krievijas impēriskā ideja, īpaša nepatika pret Ukrainu un Baltijas valstīm.

Kāpēc viņi tā dara? Vai tiešām taisnība būs Ļeņinam, kurš rakstīja, ka vislielākie lielkrievu šovinisti ir nevis paši krievi, bet gan pārkrievoti cittautieši? Jeb mēs sastopamies ar mazas tautas pārstāvju izmisīgiem centieniem pielabināties stiprākajam? Kaut vai tāpēc, ka Armēnijas robežu ar Turciju šodien apsargā arī Krievijas armija. Nekas neparasts tas nav.

Armēņu genocīdu šodien atzinušas 30 pasaules valstis, to skaitā Vācija, Francija, Krievija, Polija, Zviedrija, arī Lietuva. Bet ne Latvija.

Attiecības ar ietekmīgo NATO valsti Turciju šai brīdī mums šķiet svarīgākas. Acīmredzot taisnība būs tiem, kuri saka – politikā nav morāles, vien kailas intereses.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.