Vissīkākajā dzīvības daļiņā atmiņas par sāpēm 2
Ar ultraskaņu iedarbojoties uz atsevišķu šūnu, palielinot starojumu, šūna nomirst. Andris Ansis Špats, tehnisko zinātņu doktors rakstā “Dievišķās a priori zināšanas” apraksta pētījuma gaitu: “Sākotnēji maigi līganās starojuma līnijas vēlāk pāriet lielākā amplitūdā, tās kļūst biežākas (tātad spēcīgāks un ar augstāku toni būtu šūnas “kliedziens”), bet pie šūnas bojāejas it kā izskan visspalgākā nots un virs šūnas pārpalikuma parādās tāds kā enerģētisks mākonītis. Neparedzētais sākās ar nākamo eksperimentu, jo pietika šajā vietā ievietot pilnīgi veselu šūnu, kad tā uzreiz sāka “kliegt” – izstarot augstas svārstības. Tikai pēc ilgāka laika, kad pazuda tās enerģētiskais “mākonītis”, varēja eksperimentēt ar jaunu šūnu un iegūt atkārtotu tās reakcijas ainu. Tādējādi pierādīts, ka pat vissīkākā dzīvības daļiņā ir spējas brīdināt citas šūnas par to, kas šajā vietā noticis.”
