Dvēselei vajag zemes dzīves pieredzi un izaugsmi 2
Senais latvietis dzīves laikā mācījās saskaņu ar dabu, darbu, morāles likumiem (ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalīti; nedari otram to, ko negribi lai dara tev). Dzīves laikā jākļūst aizvien viedākam, līdz vecumā esi gudra padoma devējiņš. “Vēl’ man labu, es tev arī, tad mēs mīļi dzīvosim;/ Ko mēs abi dabūsim, kad mēs ļaunu vēlēsim?”
Bērna audzināšanā par cilvēku galvenais ir darba tikums, darbīgums, ritms un godaprāts, un līksma labestība. Labs cilvēks attīsta sevī labo un apzināti izvairās būt neticis, būt ļauns. “Ko līdz stalta tēva dēls, kad nav laba tikumiņa?”
“Tādu cilvēku gari, kas dzīvojot bijuši ļauni, paliekot arī pēc nāves ļauni, bet, ja cilvēki bijuši labi, tad arī viņu gari bijuši tādi paši. Labie gari reti rādījušies cilvēkiem un devuši savus padomus vai nu sapnī, vai arī kādā mīlīgā vēsmiņā. Ļaunie gari turpretī visādi apgrūtinājuši dzīvos. Pēdējos ļaudis saucot par spokiem, ķēmiem, murgiem, māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem, lietuvēniem, baidekļiem,” teikts ticējumos.
Atceros, ka skolas laikā nonācu konfliktā ar anatomijas skolotāju, uzdodot padomju laikiem nepiedienīgus jautājumus. Prātoju skaļi: cilvēka ķermenis ir uzmeistarots no māliem un viņa ķermenim līdzīgi kā kokiem, puķēm, zālei utt. dabā ir līdzi iedota augšanas spēja no sīkas sēkliņas, no spermatozoīda līdz sirmam čakārnim un šo ceļu spēj mainīt vien katastrofa vai kāds neizbēgams brīnums, bet garīgajai eksistencei un zināšanu vairošanai dzīves laikā ir citi likumi, kas nav saistīti ar materiālo, vielisko augšanas iemeslu. Lai jebkurš ķermenis augtu, nepieciešama barība – fiziska, sataustāma, apēdama. Burtus neiezīž ar mātes pienu, vārdus neiemācās, apēdot maizes kumosu, valoda nepilnveidojas ar katru izdzerto glāzi tējas. Garīgā augšana ir atkarīga no fiziski nesataustāmas vielas. Prāts tiek papildināts nevis ar kartupeļu biezeni, bet rokām nesatveramiem vārdiem, domām, lasīšanu, klausīšanos, domāšanu, runāšanu, diskusijām, mācīšanos.
Vienkāršs jautājums: vai, būdams 12. klases audzēknis, tu vēlētos atgriezties pirmajā klasē un būt pirmziemnieks vēlreiz? Nē, jo tavas zināšanas dienu no dienas ir palielinājušās un turpmākās dzīves laikā tās tikai vairosies un augs. Ja tavs ķermenis, no zemes ņemts, par zemi paliks, tad kur paliks dzīves laikā uzkrātās zināšanas, garīgā enerģija vai varbūt zināšanu masa? Tai jāaiziet turp, no kurienes nākusi, – sākotnē.
Cilvēka dvēselei nepieciešama zemes dzīves pieredze, izaugsme un pilnveide. Dvēsele aug un pilnveidojas konkrētā cilvēku sabiedrībā. Zinātnieku mēģinājumi cilvēciskot bērnus, kas likteņa nejaušības dēļ auguši pērtiķu, vilku, suņu vai citā, nevis cilvēku vidē, nav vainagojušies panākumiem.
