Māris Antonevičs: Vai valsts finansēts televīzijas kanāls krievu valodā neizrādīsies tāda “krievu pasaules” “light” versija? 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cigaretes, saldinātie dzērieni un citi produkti, kuru kaitīgumu veselībai grūti apstrīdēt, tāpēc laika gaitā ir izdomāts veids, kā piekļūt arī tai auditorijai, kas saprot, ka vispār jau nekas labs tas nav, bet, ko lai dara, ja garšo un negribas atteikties.
Radīts īpašs šo pašu produktu paveids, kas plašāk pazīstams ar angļu vārdu “light”. Latviešu valodā tas varētu būt, piemēram, “viegls” vai “maigs”. Tiek apgalvots, ka te ir samazināts kaitīgo vielu, piemēram, cukura, daudzums, vienlaikus saglabājot kopējās īpašības. Lietotājs var nomierināt sirdsapziņu, ka viņš vairs nedara neko sliktu, un dzīvot pa vecam. Tas, ka arī šī “vieglā” versija ilgtermiņā tāpat ir kaitīga, paliek kaut kur fonā.
Pašlaik Latvijā atkal atskan skaļas balsis, ka mums obligāti nepieciešams valsts finansēts televīzijas kanāls krievu valodā, lai “apgaismotu” gadu desmitiem Kremļa propagandas varā dzīvojošos vietējos krievvalodīgos iedzīvotājus. Īpaši šī ideja bijusi tuva kreisi liberālu uzskatu politiķiem – tas sakņojas naivā priekšstatā, ka, vienkārši uzrunājot šo sabiedrības daļu dzimtajā valodā, ir iespēja viņus ne vien informēt, bet diezgan ātri pievērst modernajām Eiropas vērtībām. (Līdz ar to vairot arī savu elektorātu, bet tas paliek ārpus teksta.)
Barbariskais Krievijas iebrukums Ukrainā jau ir izdzēsis daudzus maldus, kas iepriekš bija saistīti ar Krieviju un krieviem, un gan jau daudzas atklāsmes vēl priekšā. Bet šoreiz ne par to.
Tīri tehniski televīzijas kanāls krievu valodā varbūt pat nebūtu slikta ideja. Kad 24. februārī sākās karš Ukrainā, vieni no labākajiem informācijas avotiem bija tieši divi krievu valodā raidoši televīzijas kanāli – “Current Time” un (nu jau slēgtais) “Doždj”.
Abiem bija plašs avotu loks gan Ukrainā, gan Krievijā, nebija valodas barjeras informācijas ātrai ieguvei un apstrādei, ar kādu varbūt pirmajā brīdī saskārās Rietumu mediji, kur viss tomēr nonāca lēnāk.
Katrs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā dzīvojošais krievvalodīgais varēja ieslēgt vienu no šiem kanāliem un gūt ļoti pilnīgu ainu par to, kas notiek Ukrainā. Tie bija jau gadiem zināmi mediji, kas neprasīja īpašu iepazīstināšanu. Un tomēr viss palika pa vecam – krievi joprojām turpināja meklēt informāciju Kremļa propagandas kanālos, jo tā atbilda viņu pasaules redzējumam, ko nosacīti var dēvēt Putina ideologu izmantotajā terminā “krievu pasaule”. Tad kas liek domāt, ka galvenā problēma ir tā, ka līdz šim informācijas krievu valodā trūcis?
Iepriekš bijuši divi galvenie iebildumi pret īpašu krievu valodā raidošu televīzijas kanālu Latvijā. Pirmais un galvenais – tas nozīmētu platu soli pretī divkopienu valsts atzīšanai. Ar to lielā mērā tiktu atzīts, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda tikai uz papīra Satversmē, bet ne reālajā dzīvē. “Lienošā divvalodība”, kā tas nereti tiek saukts, jau ieviesta daudzās dzīves jomās un tiktu vēl vairāk paplašināta.
Būtiska piebilde – lēmumu pieņēmēju aprindās vienmēr ticis runāts tieši par televīzijas kanālu krievu valodā, nevis kanālu mazākumtautībām, kur skanētu arī lietuviešu, igauņu, ukraiņu, poļu un citas valodas.
Otrs iebildums bija, vai šāda kanāla izveide lielā mērā nebūs naudas kaisīšana vējā, ņemot vērā, ka tolaik atbilstoši liberālajai pieejai to bija domāts piedāvāt tikai kā vienu no alternatīvām. Tātad blakus dāsni apmaksātajai Kremļa propagandas mašīnai, kas pēc 2014. gada jau būtu jāuzskata par informatīvā kara ieroci, bija plānots izveidot pieticīgu televīzijas kanālu un sagaidīt, ka krievi pēkšņi to metīsies skatīties…
Ukrainā, kur šo problēmu aptvēra jau 2014. gadā, pieeja bija stingra – Kremļa propagandai vienkārši jāpiegriež skābeklis.
Arī pēc ierobežojumu noteikšanas tā, protams, joprojām meklēja ceļus, kā tikt pie cilvēkiem, tomēr tas vairs nebija tik vienkārši un galu galā rezultātu mēs redzam. Šobrīd dažādi Krievijas politiķi bļaustās, ka “specoperācija” Ukrainā nav izdevusies tāpēc, ka cilvēki tur neredzot un nedzirdot Krievijas TV un radio.
No šī viedokļa pluss ir tas, ka beidzot Krievijas propaganda Latvijā vairs nav pieejama uz katra stūra, jo NEPLP kara pirmajās dienās rīkojās izlēmīgi. Tomēr ir radusies cita slikta nojausma – vai tas, ko mums piedāvā radīt, neizrādīsies tāda “krievu pasaules” “light” versija? Proti, viss tiks pasniegts tādā it kā neitrālā mērcē, bet ar nelielu impēriskā vēstījuma vai krievu jūtu aizvainojuma akcentu?
Fragmentāri tas jau redzēts iepriekš, kad savulaik uz LTV7 studiju it kā viedokļu daudzveidības vārdā tika aicināti krievu organizāciju radikāļi Ilarions Girss, Aleksandrs Giļmans un citi, kad tika gatavoti žēlabaini sižeti padomju pieminekļu aizstāvībai, parādījās neslēptas simpātijas pret “Saskaņas” politiķiem un tā tālāk.
Arī nupat uz interviju LSM krievu redakcijā stāstīt par Ukrainas karu aicināts Latvijā dzīvojošais Krievijas žurnālists Leonīds Ragozins.
Viņš iepriekš daudz izcēlies ar to, ka pārmetis Ukrainai pārāk lielu nacionālismu, meklējis tur “nacistus”, apgalvojis, ka pie kara sākšanas tikpat vainīgas esot arī ASV, un kopumā nedaudz “vieglākā” formā aktīvi izplatījis daudzus Kremļa vēstījumus, vienlaikus apgalvojot, ka ir opozīcijā Putinam.
Starp citu, viņš ir arī viens no tiem, kas pērn šausminājās par zemessargu mācībām Rīgas centrā, kas tik ļoti apgrūtinot galvaspilsētas iedzīvotāju dzīvi. Šoreiz Ragozins gan bijis atturīgāks, tomēr Krievijas vēstījumi atkal parādās. Uz to jau reaģējis aizsardzības ministrs Artis Pabriks, izsakot neizpratni par šādu medija izvēli. Protams, uzreiz atskan bļāvieni par iejaukšanos mediju neatkarībā. Bet kā gan te var neredzēt problēmu?
Kā intervijā TV24 norādījis politologs Filips Rajevskis: “Krievu valoda ir kļuvusi neatraujama no propagandas mašīnas, tā ir propagandas instruments par sevi kā tāda.” Diemžēl tā tas pašlaik izskatās.
