Kultūra
Literatūra

“Gribējās pafilozofēt par jēdzieniem dzimtene, dzimta. Tas ir plašāks nekā tikai “ģimene”!” Saruna ar rakstnieku Gunāru Tirzīti0


Gunārs Tirzītis: “Tie, kam gribas zināt, kāda bija Pārdaugava pirms simt gadiem, var paņemt “Sīļa māju” un palasīties.”
Gunārs Tirzītis: “Tie, kam gribas zināt, kāda bija Pārdaugava pirms simt gadiem, var paņemt “Sīļa māju” un palasīties.”
Foto: Dainis Bušmanis

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Sākam publicēt Gunāra Tirzīša romānu “Sīļa māja”.

“Kad Pārdaugavas pusē ar dambjiem nostiprināja Daugavas kreiso krastu, tur uzcēla vairākas jaunas fabrikas un tām blakus sabūvēja īres mājas strādniekiem – lielākoties koka, divstāvu ar maziem dzīvoklīšiem, piespiestas citu pie citas, lai aizņemtu mazāk zemes,” tā sākas Gunāra Tirzīša romāns “Sīļa māja”, kas lasītāju aizved ceļojumā uz Iļģuciemu tajos nepavisam ne ļoti tālajos laikos, kad Rīgas Pārdaugavā līdztekus muižiņām sāka veidoties blīvāka apbūve – fabrikas un tām piegulošie strādnieku namu rajoni.

Vēl tikai pirms piecdesmit, sešdesmit gadiem tiltu pāri Daugavai bija daudz mazāk, un Rīgas nomales no centra bija sasniedzamas pa nedaudzām tramvaja un autobusa līnijām. Autors gan atzīst – ne visu atceras pats no sava piedzīvotā, tādēļ starp reālajā dzīvē redzētiem ļaudīm un notikumiem ļāvis iedzīvoties arī fantāzijas tēliem, kas nākuši no vecāku un vecvecāku stāstītā.

Vai pats esat no Pārdaugavas? Romānā tā aprakstīta ar lielu mīlestību.

Esmu Pārdaugavas puika, jā, kopš 1938. gada dzīvoju Šampēterī. Pēdējos gados gan manā mazajā ieliņā un tās apkārtnē pazudusi lielākā daļa veco mājiņu, to vietā uzceltas jaunas, lepnas villas, tuvumā arī daudzstāvu nami. Vairs nav tās gaisotnes, kas bija agrāk. Īpaši Iļģuciemā, par kuru pamatā romāns – tur mazās ieliņas veda līkumu līkumiem, un pie katras mājas Pārdaugavā smaržoja ceriņš vai jasmīns, vai abi.

Vēl manos zēna gados varēja droši skraidīt pa ielu, kas tagad vairs nav iedomājams, Anniņmuižas mežā lasījām sēnes, un, žagarus kurināšanai vācot, pats esmu tur odzes saticis. Vēl redzēju vecās Pārdaugavas muižiņas, kuras tagad jau zudušas. Tad nu tie, kam gribas zināt, kāda bija Pārdaugava pirms simt gadiem, var paņemt “Sīļa māju” un palasīties…

Līdz šim Gunāru Tirzīti lasītāji pazina kā romāna par zinātniekiem un vēsturiska, Livonijas laikiem veltīta romāna autoru. “Sīļa māja” ir dzimtas romāns, kaut arī savā ziņā vēsturisks. Kā nonācāt pie šādas domas?

Gribējās pafilozofēt par jēdzieniem dzimtene, dzimta. Tas ir plašāks nekā tikai “ģimene”. Ģimenē gadās visādi – te valda saticība un mīlestība, te var sastrīdēties un izšķirties. Dzimta ir drošāka lieta, tā tur visus kopā. Un tikai tur, kur tava dzimta, kur tavas saknes, ir dzimtene. Nepietiek ar to, ka esi kādā vietā piedzimis. Lai tā kļūtu par dzimteni, vajag ieaugt ar saknēm, ar divām trim paaudzēm. Ja pie tā vairāk piedomātu, tad arī nebūtu tādas klejošanas, man šķiet. Savulaik trīs gadus nostrādāju laboratorijā Anglijā, un angļi to ļoti uzsver: tikai tad, ja esi dzimis Anglijā, esi īsts anglis.

 

Bet “Sīļa mājā” dzimtas jēdziens tverts diezgan plaši, tur patiesās saknes, kopības pamats ir pats nams.

Jā, tā ir. Arī Sīļu dzimtai juku laikos daudz kas jāpārdzīvo, pat pienāk brīdis, kad mājā paliek gandrīz tikai divi pienācēji – Jorēns un Oļa. Šķiet, dzimta izirs. Nekā! Vitis gandrīz vai intuitīvi jūt, ka no svešuma jāatgriežas mājās un, atsākot tur dzīvot, jāsaglabā, kas palicis, kaut vai tas būtu tikai vecais galds un kumode. Vērodams savu vecvecāku fotogrāfiju, viņš vecvecmammas sejā atpazīst savus vaibstus un sajūt dažu savu rakstura īpašību līdzību ar senču raksturiem. Tātad dzimta turpinās!

 

(Fragments-sākums)

Gunārs Tirzītis

Sīļa māja

Kad Pārdaugavas pusē ar dambjiem nostiprināja Daugavas kreiso krastu, tur uzcēla vairākas jaunas fabrikas un tām blakus sabūvēja īres mājas strādniekiem – lielākoties koka, divstāvu ar maziem dzīvoklīšiem, piespiestas citu pie citas, lai aizņemtu mazāk zemes. Starp mājām bija tikai pažarnieku noteiktās četras asis attāluma. Nelielajos pagalmos sacēla maziņus malkas šķūnīšus. Vienlaikus Pārdaugava pletās plašumā, un no krasta attālāk zemes gabaliņus no pilsētas vai bijušajām muižām iepirka turīgi fabriku meistari un naudīgi izbijušo muižu kalpotāji.

Starp daudzām māju cēlāju grupām darbojās arī kādreiz no laukiem pilsētā ienākušais Brencis Sīlis, jau krietni vīra gados, prasmīgs un apsviedīgs namdaris, jo pirms darbošanās Iļģuciema pusē jaunībā bija strādājis pie labiem meistariem, atjaunojot un ceļot mājas Āgenskalnā savā laikā bailēs no Napoleona karaspēka nodedzināto vietā.

Iļģuciemā Sīlis savāca savu namdaru manšafti, un neilgā laikā tā ieguva labu slavu, jo viņu celtās mājas bija gan izskatīgas, gan siltas. Brencis cēla, cēla mājas svešiem, kamēr varēja pats nopirkt zemes gabalu. Tad par Brenci sākās neskaidrības vietējā sabiedrībā. Gandrīz visi mazo zemes gabaliņu īpašnieki par savu pirkumu bija kādam parādā – vai nu izbijušo muižu zemes īpašniekiem, vai Rīgas pilsētai.

Izņemot dažus naudīgākus, un nu arī Brenci Sīli, ienācēju, kurš par pirkumu samaksājis uzreiz visu cenu. Ļaudis zīlēja, kur viņš ņēmis tik lielu naudu. Daži čukstēja, ka Āgenskalnā, celdams jaunu māju kādreiz nodedzinātās vietā, deguļos atradis apslēptu mantu, par kuru nevienam neko neesot teicis. Citi pļāpāja, ka Sīlis esot kāda bagāta muižnieka ārlaulības bērns un, lai klusinātu ļaužu valodas, bagātnieks savai kalponei iedevis krietnu kuli dālderu par aizvākšanos tālāk no grēkā krišanas vietas.

Šos dālderus, pats par sevi saprotams, mantojis dēls Brencis. Vairākumam šejienes ļautiņu nelikās reāla iespēja, ka, būdams labs meistars un taupīgi dzīvojot, Brencis pats varētu iekrāt vajadzīgo kapitālu. Patiešām, zemes cena bija augsta, un pat laba amatnieka ienākumi ne tik diži, lai varētu ar nedaudzu gadu ienākumiem segt pirkumu. Bet, kā jau par visu dzīvē, arī par Brenča Sīļa pirkumu parunāja, parunāja, un tad jau nāca citi notikumi, kas saistīja ļaužu prātus un runas.

Gudrs vīrs būdams, Brencis uz iegādātā zemes gabaliņa tikko veidoties sākušajā Klūdziņu ielā vispirms uzcēla nelielu, bet labi nosiltinātu šķūnīti, kura vienā galā paša miteklim ieriktēja paprāvu istabu ar plīti, bet otrā galā iekārtoja nelielu celtniecības materiālu pārdotavu. Tas izrādījās veiksmīgs pasākums, jo apkārtnē darbojās vairākas māju cēlāju manšaftes.

Tiem nu vairs nebija jāmēro ceļš uz Rīgu pēc naglām, skavām, skrūvēm, papes, balsināmā krīta un kaļķa, ģipša, logu stikla, kā arī daža laba instrumenta, bet vajadzīgo varēja nopirkt tepat pie Sīļa. Un vēl – Sīlis, savācis citu materiālu pasūtījumus, reizi nedēļā īrēja no kaimiņa raspusku un vajadzīgo, arī preces savai bodei, atveda no pilsētas. Sevišķi lielu maksu par starpniecību neņēma, tomēr savu kapeiciņu makā ielika. Veikals plauka, un pēc dažiem gadiem Sīlis pats vairs māju celtniecībā nepiedalījās.

Nu jau bija iekrājis krietnu naudiņu, jo apdomīgs būdams, iepelnīto ļoti taupīja. Lai gan traktieri neapmeklēja, pilnīgs atturībnieks arī nebija un, ja kāds piedāvāja, no brandava malciņa neatteicās. Kad iegāja kneipē vai nu kādu satikt, vai vienkārši patriekties ar ļaudīm, lai tie nerunātu, ka Brencis lepns vai iedomīgs, par savu naudu atļāvās tikai kausu alus. Nelielo zemes gabalu ap šķūnīti pats neapstrādāja, bet kā maksu par zirga un ratu īrēšanu deva izmantot kaimiņam.

Tāds Brenča dzīves veids rādīja prasmi šiverēt, un ar laiku viņš vietējā sabiedrībā kļuva par cienījamu vīru. Pamazām tuvējā apkārtnē viss jau bija sacelts, no attālākām būvēm pie viņa iepirkties nenāca, un veikals sāka čākstēt. Pašam gadi metās pāri četrdesmit, un tad Brencis, šķiet, apjēdza, ka ir taču jāprecas. Pie Babītes lauciniekiem, kuri arī no viņa reizēm pirka būvmateriālus, noskatīja saimnieka meitu – žiperīgu meiču, gan vairs ne visai jaunu, vārdā Karlīne.

Aizņēmies no kaimiņa federratus, brauca precībās. Karlīnes tēvs gan no sākuma ļoti šaubījās, vai viņa meita pie tik veca vīra iešot, tomēr, pacienāts ar smalku vīnu, pilnīgi neatraidīja sekmīgo veikalnieku. Karlīnes tēvs bija nomanījis, ka meitu par sievu varētu apņemt turīgo kaimiņmāju vienīgais dēls Jančs, bet tas nezin kādēļ ar nopietnu runāšanu kavējās, lai gan ciemos nāca bieži un Karlīnei tika pat kompetes dāvājis.

Meičai jaunais precinieks likās pa prātam, jo cik tad ilgi uz to Janču gaidīs, turklāt rādījās, ka viņas diezgan šerpās dabas dēļ neviens cits uz viņu necierēja. Kad Brencis nākamajā svētdienā atkal atbrauca pasērst, kopā ar tēvu visu apsvērusi, Karlīne teica jā. Laiku velti netērējot, tuvākajās svētdienās Brencis un Karlīne tika baznīcā uzsaukti un pēc tam salaulāti.

Lai arī septembrī, laulāšanas diena bija jauka un silta. Diezgan prāvais kāzu mielasta galds tika sarūpēts Karlīnes māju pagalmā. Kad visi kāzinieki bija sasēduši savās vietās – sēdināšanu, ņemot vērā radniecību un mantisko stāvokli, veica Karlīnes brālis Kristaps, un jaunais pāris ieņēmis savus ar ozolzariem izpušķotos krēslus – Karlīnes tēvs piecēlās teikt apsveikumu. Knapi pasacīja mīļie bērni, kad runu pārtrauca parupjš baurojiens, kas nāca no kūts­pakaļas puses. Vecais apklusa, un tajā brīdī starp kūti un ratu šķūni parādījās govslops, kurā visi atpazina šīsmājas nikno vaislas bulli Vasju.

Ienācis pagalmā iepretim jaunā pāra pušķotajiem krēsliem, bullis uz brīdi tā kā apjucis apstājās, jo, šķiet, nemanīja te to lopiņu, kura dēļ ierasti viņš šeit tika vests, bet nez kādu krāmējumu pagalma vidū un milzumu ļaužu, kas tagad, satrūkušies kājās un apgāzuši solus, brēkdami šķīda uz visām pusēm.

Brencis paķēra aiz rokas Karlīni un aizmetās uz klētiņas lieveni. Bullis iebaurojās vēlreiz un, pakārpījis zemi, pielieca galvu, lai mestos virsū iedomātam naidniekam – kāzu galdam. Katastrofa šķita neizbēgama. Par laimi, Kristaps attapās paķert līgavas krēslu un uzmeta to uz buļļa ragiem. Tādu pretuzbrukumu negaidījis, lopiņš apstulba. Bet nu jau bija klāt Karlīnes tēvs, saķēra bulli aiz nāsīs ievērtā riņķa un vilka prom, nedaudz drebošā balsī bubinot:

– Vasja! Vasja! Nāc nu uz māju! Nāc!

Saistītie raksti

Bullis saimniekam paklausīja. Kad abi bija aizgājuši aiz kūts, kāzinieki, nesaprašanā pārspriezdami notikušo, pamazām sāka atgriezties savās vietās. Drīz atnāca arī Karlīnes tēvs un, visiem dzirdot, paziņoja, ka vaislinieks atkal savā aplokā – nezin kā esot bijušas atgrūstas aploka vārtu kārtis. Droši vien bullis pats vainīgs, jo reizēm viņš pie aploka kārtīm berzējot sānus.

Atnāca arī jaunais pāris, salauztā Karlīnes krēsla vietā no istabas atnesa citu, un tajā apsēdās Brencis. Palēnām atjaunojās kāzu gaisotne. Tika saukts rūgts, vēlēts daudz bērnu un daudz mantas. Bet Kristaps, kad jau bija nedaudz iesilis, piesēda blakus Brencim un klusu pateica to, kas, iespējams, dažam kāziniekam arī bija prātā:

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
AB
Anita Bormane
Kultūra
Anita Bormane: Likumsakarīgi, ka sabiedrība vēlas iesaistīties lēmumu pieņemšanā, tomēr reiz būs jāizšķiras 2
4 dienas
SM
Signe Mengote
Kultūra
Labas lietas priekam un iedvesmai iesaka Signe Mengote
5 dienas
VK
Vita Krauja
Kultūra
Sešdesmit gadi uz skatuves – Ģirts Jakovļevs: “Teātri nevajag mīlēt, teātrī vajag strādāt!” 6
Intervija 5 dienas

Lasītākie

IK
Ilze Kalve
Pasaulē
Slēgta “latviešu pilsēta” Lestera. Tautieši Anglijā pastāsta, kāda ir situācija uz vietas slēgtajā pilsētā
12 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Par no zemes izraktu 1938.gada “Iž” bisi četri mēneši cietumā 2
13 stundas
LE
LETA
Dabā
Liepājā un Madonā pārspēts 15.jūlija aukstuma rekords
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Nedēļas izskaņā gaiss sakarsīs līdz +28 grādiem, taču nākamnedēļ Latviju sasniegs aukstā atmosfēras fronte
33 minūtes
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Jautājums par to, kas bija Kolumbs, ir arī jautājums par Latviju 2
50 minūtes