Lai salnās un salā nenosalst piemiņa! Laiks sakopt savu tuvinieku atdusas vietas 1
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešiem kapu kopšanas tradīcija, kas mantota no paaudzes paaudzē, ir viena no nacionālās identitātes iezīmēm. Tā palīdz stiprināt pārliecību par tautas kopību, spēcināt ģimenes, dzimtas vērtības, apziņu, ka aizgājēja piemiņa saglabājas tik ilgi, cik ilgi tuvinieki, paziņas atceras kapsētā guldīto. Īpaši rudens ir apcerīgu pārdomu laiks, kad krēslainajos vakaros vairāk piedomājam par aizgājējiem – nez, kā viņiem klājas tur – aizsaulē.
Oktobrī un novembrī kapsētās notiek Mirušo piemiņas dienas jeb Svecīšu vakari, ko ieviesusi kristīgā baznīca, lai īpaši atcerētos un Dieva priekšā pieminētu savus aizgājējus. Tuvojas arī veļu laiks, kas mudina atcerēties mūsu senčus. Tātad ir laiks ne vien kavēties atmiņās, bet arī sakopt savu tuvinieku atdusas vietas.
Saprotam, ka nāve, tāpat kā daudzas citas cilvēka dzīves daļas, ir universāla. Ir taču matērijas nezūdamības likums, kas plašākā filozofiskā domā liek jaust, ka nekas neiznīkst, bet pārtop, pārveidojas. Nereti apbedīšanu, arī kapu iekārtošanu, kopšanu, kā arī kapusvētkus mēdzam dēvēt par “dzīves svinēšanu”. Kāpēc? Tajā dzīvie novērtē un slavē dzīvi un dzīvību, formulē attiecības ar nāvi un jau mirušajiem cilvēkiem, piemēram, folklorā zinām deju ar Nāvīti, lai ar to sadraudzētos. Tādā veidā mazinām savas bailes no aiziešanas Viņsaulē, kā arī apjaušam, novērtējam dzīvības fenomenu.
Piemiņai – savs skaistums
Katrs gadalaiks savā cikliskajā maiņā ir kā nomiršana un atdzimšana, par ko vajadzētu būt gandarītiem. Varam iztēloties, kā mēs justos, ja gadā būtu tikai viena gara, pārlieku silta vasara… Apniktu, sāktu garlaikot vai nomāktu stress. Neskumsim – arī rudenim sava pievilcība, tikai jāprot to saskatīt, novērtēt un arī saudzēt. Līdzīgi ir ar aizgājēju piemiņas vietām, lai tās neaizaugtu ar skumjām, nožēlu un aizmirstību.
Ārzemju tūristi apbrīno mūsu kapsētas, jo tās ir iekoptas kā glīti dārzi, kuros unikāli pieminekļi, īsti mākslas darbi.
To kopšanā būsim lietišķi – ar praktiskiem ieteikumiem, atgādinājumiem un novērojumiem. Ierasti kapa vietas sakopšanu sākam ar nokritušo zaru savākšanu, lapu sagrābšanu, ko vajadzētu veikt ar slotu vai grābekli, kam platāki plastmasas zari, lai saudzētu iekopto apbedījuma vietas segumu, kas mēdz būt dažāds – klasiskais, ar smiltīm veidots. Taču ir arī ar smalkāka maluma granīta šķembām noklāti.
Tādiem var radīt dažādus toņus, vēlamo nokrāsu panākt, sajaucot kopā atšķirīgas krāsas. Šķembas sablīvējas, gružus var noslaucīt ar slotu. Labi izskatās un ir viegli kopjams arī modernais akmens bruģa segums. Tomēr gadās, ka pat caur to izspraucas kāda nezāle.
Ar iepriekš minētajiem darbarīkiem varam lapas notraukt arī no kapu kopiņas stādījuma, piemēram, t. s. kapu rāzītes. Metāla un koka grābeklis derētu vien sūnas noberšanai no kapu apmalēm, pieminekļiem vai ornamentu veidošanai smiltīs.
Protams, jānogriež noziedējušie ziedi, kas ir zaudējuši savu krāšņumu, dekorativitāti, no vāzēm jāizlej ūdens. Tos augus, kas veido skaras un arī noziedējuši vēl izskatās skaisti, piemēram, atsevišķu kokveida hortenziju šķirnes un graudzāles, var atstāt.
Jānovērtē, kā ieauguši pavasarī stādītie augi, kurš būtu jāizrok, jāpārdomā, kā uzlabot kapa vietas kopējo izskatu, dizainu. Varbūt kādu augu nomāc tuvējie koki, krūmi?
Laikus jāpiedomā, kā apsegt sala mazizturīgākos augus, kā arī vietas, kas ir caursalstošas, piemēram, ja augi ir stādīti pie atbalstsieniņām, kur veidojas zemes līmeņu starpība. Augsnes sedzējus augus pirms ziemas var nobērt ar biezu koka mizu mulčas vai kūdras slāni. Zinātāji teic, ka ziedaugus un krūmrozes no salnām un bargiem laikapstākļiem vislabāk pasargās sausa purva kūdra.
Tā ir jāliek, kad zemes virskārta sasalst. Tomēr kūdra paskābina augsni, tāpēc pavasarī tā ir jānoņem no augiem, kam nepatīk skāba augsne, piemēram, narcises. Lai aizsargātu mūsu augus pret salu, varam izmantot arī zāģskaidas, bet tās no zemes izvelk slāpekli, tādēļ pavasarī, kad zāģskaidas tiek noņemtas, augsne ir jāmēslo ar slāpekļa mēslojumu. Augu piesegšanai noder arī priežu vai tūju zari. Nevajadzētu segt ar egļu skujām, jo tās bezsniega ziemā nodzeltē un birst.
Zinot, ka Latvijā nemēdz būt ilgstoši bargs sals, nevajadzētu apsegt uz kopiņas augošos mūžzaļos augus, piemēram, laimiņus vai kapmirtes, jo tie zem skuju biezuma var izsust. Savukārt, ja iestādīti mūžzaļie rododendri, kā ieteic speciālisti, tie pirms pastāvīga sala iestāšanās (novembra beigās) ir labi jāsalej, lai augi pirms ziemas uzņemtu maksimāli daudz ūdens. Tas pasargās augus no ziemas izžūšanas. Vasarzaļajiem rododendriem ziemas izžūšana nedraud, jo rudenī lapas tiek nomestas, bet stumbru un visus dzinumus klāj korķa kārta, kas ir ūdens un gaisu necaurlaidīga.
Stādām un frizējam
Lai gan stādīšana mums vairāk saistās ar pavasari, tomēr arī rudens ir piemērots laiks atsevišķu augu apstādījumu veidošanai. Lai tie ieaugtu, pietiek gan siltuma, gan mitruma. Augus var stādīt līdz pat decembrim, ja vien augsne nav sasalusi. Pirms augu stādīšanas augsne ir jāielabo – jāatbrīvo no koku un krūmu saknēm un jāsagatavo auglīgi apstākļi. Būtu nepieciešami pelni, krīts vai dolomītmilti, kuri novērstu augsnes skābumu, jo augsnei ar laiku ir tieksme paskābināties. Ieteicami arī kompleksie minerālmēsli – labāk tādi, kas granuliņās – tie dos ilglaicīgāku efektu.
Jāielāgo, ka stādus nedrīkst ielikt, vienkārši smiltīs izrokot bedri un ieberot tajā auglīgo augsni. Tā drīz sajauksies ar smiltīm, augus atstājot badā. Turklāt tumšā augsne lietavās noskalosies uz smilšu seguma. Dobes no seguma materiāla noteikti jānodala. Izraugoties materiālu stādīšanai, jāņem vērā arī kapavietas vides ainava (reljefs, apgaismojums), kādi ir augu augšanas apstākļi (augsnes auglība, mitrums), cik bieži brauksiet kapiņus kopt un cik daudz laika domājat tam atlicināt.
Ja īsti neesat pārliecināts, kurus augus stādīt, izstaigājiet kapsētu, pavērojiet un novērtējiet, kuri augi labi zaļo uz citām kopiņām. Kapos mēdz būt koki, kas aizēno kapavietu, tāpēc jāizvēlas tie augi, kas ir piemēroti šādai vietai. Viena no populārākajām izvēlēm ēnainām vietām ir dažādi ziemcietīgi augi, piemēram, paēnas akmeņlauzītes, laimiņi, ložņu cekuliņš, aslapu flokši, efejas, kapmirtes u. c.
Var stādīt, piemēram, viršus, tā kā tie mēdz būt dažāda lieluma un krāsu: balti, rozā, tumšāk violeti, tie kapavietu izdaiļos īpaši. Turklāt tie ir piemēroti audzēšanai ziemas periodā un būs glīti līdz pat pavasarim. Daudzi iecienījuši kapavietas izdaiļošanā viršu dzimtas mūžzaļos sīkkrūmus – ērikas. Tās augot kā tāds paklājs. Ierasti kapu apstādījumos audzē hostas, klinšrozītes, zemos segliņus ar dekoratīvajām lapām, kā arī čīkstenes, kuras labi pacieš sausumu.
Varbūt kādam liksies dīvaini, taču rudens ir piemērots arī atraitnītēm, arī tās ir aukstuma izturīgas puķes – pārziemo un līdz martam rotā kopiņu. Kapu vietas norobežošanai var iestādīt zemu dzīvžodziņu, piemēram, ar tūjām, kas var būt dažādām skujām: dzeltenām, atšķirīgu zaļu toņu skujām, konisku vai izplestu vainagu.
To formas – dažādas: apaļas, garenas, ložņājošas un citu veidu. Tūjas var stādīt pa vienai, kā arī veidot “žogu”, kuru katru gadu vajadzēs nedaudz pielabot. Tūjas ir ērts un pateicīgs augs – to var dēstīt gan ēnainā, gan saulainā vietā. Saulainās vietās var audzēt arī mārsilus un laimiņus kopā ar klājeniskajiem kadiķiem ar zilganām skujām. Savukārt ēnainās vietās lieliskas ir kapmirtes un efejas, ko var apcirpt.
Ja kāds augs gadu no gada nīkuļo, nevajag pūlēties, lai meklētu iemeslu. Labāk jau to izņemt, ielabot zemi un tā vietā iestādīt kaut ko citu. Novērots, ka bukšu tuvumā citi augi nejūtas labi, nīkst, tāpēc šā skaistā auga izvēle būtu jāpārdomā.
Principā veidot dzīvžogu, to apcērpot, var visu gadu, ja gribam to darīt rudenī, tad ieteicamais laiks ir no oktobra vidus līdz novembra sākumam, kad dzīvžogu stādi ir jau atpūtas fāzē. Galvenais nosacījums ir tāds, lai zeme nav sasalusi un nespīd saule.
Piemiņas plākšņu, pieminekļu aprūpe
Dārzu un kapu kultūrā arvien modernāka ir tendence it kā atdarināt neskartu dabu. Zaļš mauriņš ar dekoratīva, ziedoša krūma iezīmētu kopiņas vietu. Viens no elementiem šādos apstādījumos var būt arī sūnas. Tās no akmens var noņemt viegli, taču, lai sūnas ataudzētu, paies vairāki gadi un var pat neizdoties. Kapavietā sūnas rada īpaši romantisku noskaņu. Kapa laukumiņa stūra noformējumam, piemēram, izteiksmīgas nokrāsas laukakmenim vai dekoratīvam šūnakmenim, šāds zaļš mētelītis ļaunumu nenodarīs.
Citādi ir ar pieminekļiem, kapu plāksnēm, kurās iegravēti teksti.
Tiem sūnas ir bīstamas, tās veikli pārņem pieminekli un tam kaitē. Tāpēc sūnas ir jānokasa ar metāla suku, taču uzmanīgi, lai nesabojātu virsmu.
Līdzīgi to var darīt arī piemiņas plāksnēm, kā arī kopiņas apmalēm. Pēc tam jānomazgā ar parastajām veļas ziepēm. Tās sarīvē skaidiņās, spainī izšķīdina ūdenī un ar saru suku visu nomazgā. Noskalo ar tīru ūdeni, bet neslauka, lai nepaliek nospiedumi. Piemiņas plāksnēm, zīmēm un pieminekļiem ļaudis lielākoties izvēlas laukakmeņus, bieži – dabiskas formas un vietējos, kas atgādinātu par aizgājēja dzīvesvietas gaitām, piemēram, atcerei no mājas pagalma, tuvējā tīruma vai mežmalas…
Tāds piemineklis ar savu vienkāršību, dabiskumu ir tīkams latvieša mentalitātei un ar savu spēka, izturības simboliku ir izteiksmīgs mākslas darbs, kura skaistums spēj priecēt daudzus gadus. Turklāt laukakmens mūsu klimatam ir ļoti pateicīgs izejmateriāls, tas ir izturīgs pret lielu salu, ir mitrumnecaurlaidīgs un tam piemīt liela izturība pret dēdēšanu. Taču jāapzinās, ka tas ir arī ļoti smags, mitrā augsnē var iegrimt, sasvērties… Tāpēc jāuzrauga, lai neapgāztos.
Modes tendences kapu pieminekļu izvēli neietekmē. Te noteicošā ir materiāla ilgmūžība, jo piemineklim vai plāksnei taču jākalpo kā informatīvam elementam un jāpārdzīvo vairākas paaudzes, sniedzot informāciju par cilvēku, kas te apglabāts. Modes tendences vairāk skar pieminekļa dizainu un apstrādes veidu.
Akmeni var šķelt, pulēt, kalt un zāģēt. Latvija var lepoties ar to, ka te sastopami unikāli daudzkrāsaini laukakmeņi tūkstošiem krāsu variācijās. Par to mūs var apskaust citu valstu iedzīvotāji, kur akmens pieejams tikai vienkrāsains. Dažkārt piemiņas zīmes izgatavošanai ļaudis izvēlas arī mākslīgo akmeni vai betonu.
Šķirojam atkritumus
Esmu jau rakstījis, ka sabiedrība arvien vairāk izprot dabas aizsardzības problēmas, izjūt vēlmi padarīt vidi tīrāku, saudzēt resursus un līdz ar to uzlabot savu veselību. Arī kapsētas ir sabiedriska vide, kurās jāievēro attiecīgās pašvaldības kapu uzturēšanas, kopšanas noteikumi.
Ir jau vairākas pašvaldības, kas savu teritoriju kapsētās ieviesušas atkritumu šķirošanu, piemēram, Cēsīs, Smiltenē – pilsētas kapos, Ventspils pilsētas kapos – Meža kapu, Kantsonu kapu, Doku kapu, Staldzenes kapu, kā arī Priežgaļu kapos un citās, kur izvietoti ne vien biomasas konteineri, kuros drīkst utilizēt tikai tādus atkritumus kā skujas, zari, smiltis, puķes un lapas, bet arī atsevišķi konteineri stiklam, plastmasai vai stieplēm…
Kā pastāstīja Rīgas Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājs Gints Zēla, arī Rīgas kapsētās, piemēram, Meža un Raiņa kapos, līdzās lielajiem konteineriem novietoti atsevišķi konteineri stikla un plastmasas izstrādājumiem.
