Publicitātes foto

Latgalē ir vecmeistari, kas pin plēsto un griezto skalu grozus. Kas tik īpašs ir tiem vecajiem koka groziem? 2

Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”

Pērn biedrība Ludzas amatnieki īstenoja projektu Izzūdošo tradicionālo amatu digitalizācija Latgalē – tika sagatavoti gan radioraidījumi, gan videoformātā iemūžināts darba process nelielās darbnīcās, kuras dažos amatos jau kļuvušas par izzūdošu retumu, – zirga seglu pagatavošana, linu apstrāde, kalēja prasmes.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Laupītāji uz motocikliem mēģina apzagt garām ejošu sievieti, taču nelāgais nodoms viņiem tūlītēji atspēlējas 11
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 69
TV24
Kāpēc mums ir tik mazas pensijas? Es neesmu vainīga, ka strādāju krievu laikā! Atbild VSAA 92
Lasīt citas ziņas

Žurnālu Baltijas Koks ieinteresēja plēsto un griezto skalu grozu pīšana. Izrādās, visā Latgalē palikuši tikai daži šā amata vecmeistari, taču priecē, ka rodas arī jauni entuziasti. Kas tik īpašs ir tiem vecajiem koka groziem? Un vai tiešām mūsdienās ar tādām muļķībāmvēl kādam jānodarbojas, ja tuvējā lielveikalā var nopirkt ērtu un vieglu plastmasas spainīti?

Tēva grozs

Cik sevi atceros, vasaras otrajā pusē un rudenī tēvs ik svētdienu devās pastaigā pa tuvējo mežu. Līdzi aizvien ņēma lielu koka skalu grozu – cilindriskas formas, apmēram pusmetra augstumā. Citreiz pustukšu, citreiz pilnu līdz malām ap pusdienlaiku stiepa mājās. To sēņu daudzveidību, kas no tā beigās tika izcelta, es droši vien nekad neizstudēšu un pat nenosaukšu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kādreiz, protams, arī centos pieteikties šādās ekspedīcijās līdzi, lai gan pēc tam nebiju diez ko priecīgs, tāpēc ka pastaiga varēja patiešām ievilkties pusdienas garumā, brienot cauri biezokņiem un pāri purviem, jo katram latvietim zināma kāda labākā sēņu vieta un jo tālāk no citu acīm, jo drošāka. Aizmaldīties nebija daudz izredžu, jo šajos mežos tēvs cilpoja jau no agras bērnības. Caur šo pašu koku rindām savulaik arī gājis ar brāli un māsām uz skolu, jo pašu māja atradusies apmēram piecu kilometru attālumā.

Kāpēc šādās pastaigās ņemt līdzi arī tik milzīgu grozu? Varētu taču vienkārši kādu celofāna maisiņu – vieglāks un mazāk vietas aizņem. Katrs pieredzējis sēņotājs par šo domu pasmīnēs, jo zina, ka pēc vairāku stundu kulstīšanās pa iesvīdušu plastmasu no tās bērzlapes nekas jēdzīgs vairs nepaliks pāri.

Koka skalu grozs ir patiešām ērts, gana viegls un ergonomisks. Arī pie kartupeļu rakšanas tie ir labāki par spaiņiem, jo nodrošina iespēju liekajai zemei izbirt ārā.

Publicitātes foto

Jau no sendienām skalus lietoja lielāku un mazāku grozu darināšanai – taisīja ogu toverīšus, sīpolu un ķiploku grozus. Mūsdienās tie ir arī malkas grozi, dekoratīvi Lieldienu groziņi, viens no neparastākajiem meistardarbiem ir somas no skaliem (iekšā oderīte, klāt lencīte, lai var uzlikt plecā) – tās darina meistare Zemgales pusē. Un tad vēl puķu kastes, rotaslietu kastītes… līdz milzīgajiem groziem siena nešanai, ko gan mūsdienās nez vai kāds vēl vispār izmanto.

Tik daudz ar nostalģiju un siltām atmiņām apvītu stāstu, kā arī praktisku ieguvumu ir no skalu grozu pieminēšanas vien. Latgalieši to nosaukšanai lieto pat īpašu vārdu skaline (fonētiski lasīt kā skaļine, jo šajā latviešu valodas rakstu tradīcijā pirms burta “i” līdzskaņus nemīkstina, bet izrunājot gan tas jāpatur prātā).

Cucerku solas Josifs

Visus mājas darbus prot darīt Josifs Maļinovskis (dzimis 1966. gadā) no Cucerku sādžas. Uzreiz piebilst, ka nesmādē arī tā sauktos sieviešu darbus. Pats ir gan savu māju būvējis, gan tai logus darinājis, prot zirga aizjūgam nepieciešamo izgatavot, savulaik strādājis arī par mehāniķi kolhozā… Plēsto skalu grozus taisīt sācis jau viņa vecaistēvs, tad tēvs amatu turpinājis, tagad – pats, kādreiz palīgā nākušas arī viņa abas meitas.

Reklāma
Reklāma

Pie jau iepriekš nosauktās skalu izstrādājumu daudzveidības Josifs piemin vēl arī īpašus sietus, kurus taisījuši gana lielus, pelavu atsijāšanai. Siena nešanai lielos grozus vairs neviens nemaz neprasa – tādas smagas nešļavas mūsdienās jau neviens vairs uz saviem pleciem nestieps. Tāda groza sapīšanai vajag arī ļoti garu skala loksni – līdz pat divarpus metriem.

Skalus plēš no priedes koka, taču ne katra priede derot. Jo blīvāka koksne, jo labāk, tāpēc meklē tādu, lai gadskārtu riņķi ir pēc iespējas tuvāk viens otram. Kā to noteikt? No dienvidu puses nedaudz iecērt kokam un apskatās. Ja dienvidu pusē der, tad arī no ziemeļu puses būs labi, jo tur gadskārtas būs vēl ciešākas. Tāds koks ir jāmeklē. Bieži vien nākas no purva nest uz pleciem ārā. Jānogriež, jāsaskalda, serdes jāizņem un jānes mājās… Arī ar zirgu ne visur var tikt klāt. Josifs stāsta, ka vienreiz zirgs purvā iekritis līdz vēderam, kopā ar tēvu knapi izvilkuši.

Kad materiāls mājās, tad rudenī pēc lauku darbu paveikšanas un ziemā var ķerties pie skalu plēšanas un grozu pīšanas. No vienas priedes var uztaisīt līdz četrdesmit kartupeļu (vidēja lieluma) grozu. Josifs tik ņem priedes biezāku šķilu, ar nazi nedaudz vienā galā iegriež un pamazām plēš ar plikām rokām. Pēc būtības beigu procesā viņam nazis ir galvenais un vienīgais darbarīks – ar to pielīdzina, pieēvelē, nogriež lieko. Darbs gana ietilpīgs. «Tagad jau arī vairs ne tie spēki,» piebilst pieredzējušais vīrs. «Vecaistēvs pina pa naktīm pie petrolejas lampas gaismas. Toreiz ciemā daudzi taisīja tādus grozus un veda uz tirgu pa pusi Latgales. Būtu vēl jaunāks, zirgu nopirktu, i bēdas nezinātu…»

Publicitātes foto

Nedaudz garāku video var apskatīties tīmekļvietnē ludzasamatnieki.lv/informativie-materiali. Tajā Josifs parāda, kā sagatavo materiālu, kā sapin pamatni un turpina ar groza sienām, visbeidzot arī groza malu nobeigums, kad vēl papildu divus skalus palaiž apkārt visam grozam, lai varētu skalu galus stabili ielocīt. Nekādas skavošanas. Beigās tik pārsien striķīti kā rokturi un gatavs!

Paši plēš un cietiem rāda

Jau iepriekš pieminētajā tīmekļvietnē ir arī otrs video par Helēnu un Boļeslavu.

Padomju gados «algas bija tādas, kādas bija…». Tāpēc Helēna izteikusi vīram domu par grozu pīšanu. Šis sākumā atbildējis, ka blakus nestāvēs. Nu, nekas, pati darīšot. Taču drīz vien vīrs gājis talkā. Abi sāka to lietu pētīt.

Kura priede der, kura neder. Citreiz visa priede aizgājusi malkā. Ja zarains stumbrs, grozs nesanāks. Jāskatās, cik nu starp zariem ir tai priedei stumbra daļa. «Vēlāk jau pieradām, ka vajag vecā mēnesī un vēlā novembrī gatavot materiālu. Sākumā domājām, ka vienalga, kurā laikā der.» Tā abi mācījās. Sākumā grūti gājis. Viens vecais grozs bija, bet to īsti neizjauksi un tā vienkārši nepaskatīsies, kā tas darbs iepriekš darīts. Mēģinājuši, eksperementējuši, līdz Helēnai pirmajai izdevies grozu arī izlocīt.

Uztaisīts arī īpašs darbarīks skalu plēšanai. Maziem groziem pietiek ar 60 centimetru garu loksni, lielākam vajag 80 vai 90 centimetru un tā tālāk. «Kādreiz vairāk spēka bija. Tagad jau grūtāk. Citreiz arī kādu aicinājām palīgā.» Helēna atzīstas, ka jau četrus gadus īsti nav grozus pinusi, bet nelielu paraugdemonstrējumu gan uztaisa.

Vajag mitrus, bet ne pārāk mitrus skalus pīt. Jāskatās arī pēc plēšanas virziena… Pa ceļam padalās ar vēl dažām skalu plēšanas viltībām – jāņem dēlis un tā kā ieslīpi jāplēš, tad izturīgāka loksne. «Ja pareizi nenoplēš, tad lūst.» Gadās, ka grozu sapin, bet viens skals salūst… Tad jāskatās: dažreiz var palabot, dažreiz vairs neko nevar līdzēt – jāmet ārā viss grozs. Augšējai apdarei liek biezāku un šaurāku skalu.

Publicitātes foto

Kādreiz braukuši ar saviem darinājumiem uz gadatirgiem pa visu Latgali – pat uz Krievijas un Baltkrievijas pusi eksportējuši. Toreiz ogotāju un sēņotāju vidū bija ļoti pieprasīta prece, tagad jau mazāk – dažādas plastmasas un citi materiāli.

Pie Mundām ciemos bieži braukuši arī skolēni, kuriem rādīts amats. Pašvaldība nākusi pretim un salabojusi arī ceļu, lai ciemiņiem ērtāka atbraukšana.

Vēl plašāku raidījumu par Helēnas un Boļeslava darbību un dzīvesziņu var noskatīties interneta plašumu arhīvā – jāmeklē LTV veidotais raidījums Province (2010. gads): ej.uz/provinceMundas.

Satiec savu meistaru!

Aprīlī visā Latvijā notika tradicionālā amatu prasmju skola Satiec savu meistaru. Augšdaugavs novadā Raiņa māja Berķenelē aicināja uz skalu grozu pīšanas darbnīcu. Par meistaru tika uzaicināts Andris Kačkāns – kurpju meistars no Rēzeknes. Viņa uzņēmums Kristāla kurpīte ir labi zināms visiem tautastērpu cienītājiem, jo kurpes, zābakus, pastalas, arī siksnas, somas un citus ādas izstrādājumus Andra vadītais uzņēmums piedāvā visai Latvijai.

Sākoties pandēmijai, pirms diviem gadiem Andrim kurpnieka darbā iestājies neliels atslābums, pasūtījumu kļuvis mazāk, tāpēc izpētījis, ka Latgalē trūkst amata meistaru, kas vēl prot pīt skalu grozus. Andris pievērsies šim arodam ar aizrautību un tagad jau piekrīt apmācīt arī citus gribētājus. Andris visu apguvis pašmācības ceļā, joprojām pilnveido savas prasmes. «Katra darba darīšanā jābūt arī vismaz mazliet patikšanai, tad tā lieta aizraus un ies no rokas.»

Arī Andris ir sapratis: pie koka loksnes sagatavošanas ir jāzina dažādi stiķi, lai tās būtu izturīgas un lokanas. Purvā augusi priedes koksne ir pārbaudīta vērtība. Vēl Andris novērojis, ka groziem labi der bērzs, jo tas esot elastīgs, balts un lokot gluži vai dzied. Vislabāk izmantot svaigu koksni, taču der arī izžuvis materiāls, taču tad der to dīķī vispirms pamērcēt.

Sākuma eksperimentu rezultātā tapušie groziņi mājās noder dažādu lauku labumu uzglabāšanai – zāļu tējām, dārzeņiem, augļiem. Andris piebilst: «Ja grozus pareizi izmanto un neatstāj laukā mirkt lietū, tie var kalpot mūžīgi.»

Vecajam amatam pamazām tiek atrastas aizvien jaunas un mūsdienīgas izmantošanas iespējas – gan praktisku mantu, gan interjera priekšmetu izgatavošanā.

Publicitātes foto

Vajag vēl digitalizēt

Viens no labākajiem videomateriāliem, kas bez maksas pieejams tīmekļvietnē, ir Intas Bendrupas vadītā skalu pīšanas meistarklase – to 2020. gadā finansējusi Ārlietu ministrija projekta ietvaros, kurā paredzēts palīdzēt Moldovai attīstīt vietējo uzņēmējdarbību un veicināt sadarbību ar Latviju: ej.uz/Intaspinumi.

Ir labi, ja spējam palīdzēt citiem, un labi, ja spējam saglabāt paši savas tautas zināšanas nākamajām paaudzēm, attīstīt atbilstoši mūsdienu vajadzībām, un vēl labāk, ja spējam tās pārvērst uzņēmējdarbībā.

Paldies jāsaka Ludzas amatnieku biedrībai un Līgai Kondrātei personīgi, kura projekta ietvaros pērn izveidojusi vairākus video par izzūdošajiem amatiem. Tas patiesi ir vērtīgs ieguvums, lai katrs brīvā brīdī vai intereses vadīts varētu atrast šādu video un iepazīties ar pamatlietām, kas nepieciešamas kāda darba veikšanai.

Vairāki amati ir dokumentēti, bet vēl daudzi gaida savu kārtu. Piemēram, jēlādu apstrāde, mucinieka, ragavu meistara amats, kažokādu meistara, kurpnieka amats, skaidu un niedru jumta licēja amats, zirgu apkalšanas prasmes un daudzas citas zināšanas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.