“Savu misiju un darbošanos Austrumukrainā es redzu kā tādu nelielu sadraudzības tiltiņu veidošanu starp latviešiem un ukraiņiem,” saka Elmārs Pļaviņš. Attēlā: E. Pļaviņš (no labās) Luhanskas apgabala kadetu liceja apmeklējumā, iepazīstoties ar Ukrainas apvienoto spēku komandiera vietnieku, brigādes ģenerāli Anatoliju Ševčenko. Ar līdz šim paveikto un tāda līmeņa amatpersonu personīgu pazīšanu Elmārs vajadzības gadījumā Ukrainā tiek aiz durvīm, kas citiem ārzemniekiem paliek aizslēgtas.
“Savu misiju un darbošanos Austrumukrainā es redzu kā tādu nelielu sadraudzības tiltiņu veidošanu starp latviešiem un ukraiņiem,” saka Elmārs Pļaviņš. Attēlā: E. Pļaviņš (no labās) Luhanskas apgabala kadetu liceja apmeklējumā, iepazīstoties ar Ukrainas apvienoto spēku komandiera vietnieku, brigādes ģenerāli Anatoliju Ševčenko. Ar līdz šim paveikto un tāda līmeņa amatpersonu personīgu pazīšanu Elmārs vajadzības gadījumā Ukrainā tiek aiz durvīm, kas citiem ārzemniekiem paliek aizslēgtas.
Foto: Ilmārs Randers

“Dzīvot tikai sev, manuprāt, tā ir vislielākā nabadzība, kas vien cilvēkam var būt.” Saruna ar bijušo armijas virskapelānu Elmāru Pļaviņu 76

Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

“Latvija pirmā vietā” tiks pāri 5% barjerai rūkdami! Kovida afēra tiks izmeklēta un – ticiet man! – kāds tiks iesēdināts!” – Līcīša feļetons 30
Ja elektrības biržas cena šodien sasniedz rekordu, patērētājiem jāpārkārto dienas darbi 23
“Vislabākais ir sasist jau izejas pozīcijā.” Slaidiņš par to, kas notiks, ja baltkrievi šķērsos Ukrainas robežu
Lasīt citas ziņas

 

“Dzīvot tikai sev, manuprāt, tā ir vislielākā nabadzība, kas vien cilvēkam var būt. Jo, tikai palīdzot citam, vari ieraudzīt, ka paša problēma varbūt vēl nav nemaz tik liela, un tad daudz vieglāk kļūst arī pašam,” domā Elmārs Pļaviņš, Latvijas armijas bijušais virskapelāns, tagad Aizsardzības ministrijas vecākais eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Kopš 2015. gada regulāri, vismaz četrreiz gadā, viņš dodas uz piefrontes zonu Austrumukrainā, kur koordinē Latvijas Bruņoto spēku, Aizsardzības un Ārlietu ministriju sūtīto humānās palīdzības kravu nodošanu tiem, kuriem tā ir nepieciešama visvairāk – kara bēgļiem, kritušo karavīru ģimenēm, bāreņiem, pensionāriem un citiem.

Katrs brauciens ilgst vismaz desmit dienas, jo Elmārs ar ukraiņiem dalās arī pieredzē par savām kapelāna gaitām Latvijā, misijās Afganistānā un Irākā, lasa lekcijas un kopīgi sporto, ar ko karavīru vidū iemantojis īpašu cieņu.

Visās reportāžās, intervijās un aprakstos, kas pagājušās nedēļas laikā manos rakstos “Latvijas Avīzes” slejās parādījās no piefrontes zonas un ukraiņu armijas pozīciju pirmajām līnijām Austrumukrainā, Elmārs noteikti bija pieminēts.

Saspīlējuma zonā, kas tagad nonākusi pasaules mediju uzmanības centrā, viņa pārredzamības lokā pavadīju trīs diennaktis. Taču tur, pasaules karstajā punktā, atrast laiku un, tā sakot, normāli aprunāties laika tā arī nebija – Elmārs visu laiku bija pieprasīts, aizņemts vai izbraucis darīšanās. Tādēļ vēlreiz satikāmies jau savās mājās un lielākā drošībā – Latvijā.

 

Cik ilgi esi saistīts ar armiju, un kā vispār kļuvi par kapelānu?

E. Pļaviņš: Kopš 1997. gada, kad septembrī iesāku savu dienestu izlūkdesanta bataljonā kā kapelāns. Tas bija tāds savdabīgs laiks. Biju tieši pabeidzis Baptistu teoloģijas semināru kā mācītājs. Meklēju kādu darbu un paralēli dibināju arī draudzi Skrīveros. Tikko biju arī apprecējies – kā jau jauns cilvēks.

Turpināju izglītoties Jūrmalas Kristīgajā akadēmijā. Pazinu Latvijas armijas toreizējo virskapelānu Raimondu Locu, un viņš piedāvāja, lai aizbraucot uz izlūkdesanta bataljonu, jo es biju arī sportists – džudists. Varbūt kaut kas sanākšot.

Tikos tur ar komandieri, šobrīd atvaļināto pulkvedi Igoru Rajevu. Viņš teica – nu labi, pamēģini. Drīz vien jau vajadzēja iet trīs dienu šķēršļu pārvarēšanas pārgājienā ar desantniekiem. Iedeva jaunus čehu zābakus – vēl tagad labi to atceros, jo kājas bija vienās tulznās.

Pēc pārgājiena Rajevs un toreizējais štāba priekšnieks Dzintars Roga izteikušies – kur tādu traku kapelānu esot izrāvuši! Iepatikos viņiem. Ar bataljona karavīriem darīju visu kopā. Vēlāk, lai dabūtu bereti, loģiski, ka bija jāiziet visādi pārbaudījumi, jāizlec vismaz trīs reizes ar izpletni utt. Šad tad apskatos vecās bildes. Viens no tā laika karavīriem tagad ir gan instruktors, gan arī baptistu mācītājs – tāpat kā es. Interesanti mums tur gāja, un tā sākās manas gaitas Latvijas armijā, kur sapratu, ka tas ir mans aicinājums.

Mazliet vēlāk nāca piedāvājums kļūt arī par virs­kapelānu, un šajā amatā nodienēju gandrīz 15 gadus – nomainījos pērn jūlijā. Pa šo laiku esmu pabijis misijās Bosnijā, Kosovā, Afganistānā, vēlāk arī Irākā. Paralēli armijai un draudzei iesaistījos arī sociālās palīdzības darbos, dibināju fondu “Cerība Tev”. Sociālais darbs sirdī man ir bijis vienmēr. Visi jau arī atceramies, ka pirmajā desmitgadē pēc neatkarības atgūšanas materiālā situācija Latvijas karavīru un daudzu citu ģimenēs nepavisam nebija laba.

Kā nokļuvi Ukrainā?

Ar Ukrainas karavīriem es sapazinos jau Irākā, kad tur biju pie latviešu karavīriem.

Tad 2014. gadā sākās Krievijas un Ukrainas karš. Sazvanījos ar viņiem, kļuva skaidrs, ka ukraiņus nevar atstāt bez palīdzības.

Ar palīdzības organizēšanu man jau bija diezgan liela pieredze un kontakti ar organizācijām Zviedrijā, Vācijā, Francijā un citās rietumvalstīs. Sazinājos, viņi uzreiz bija gatavi atbalstīt – cik vien varēs, palīdzēs ar apģērbu, kurpēm un citu. Tikai saki – kur jāsūta! Tā tas 2015. gadā arī sākās. Ar vienu kraviņu, divām. Šobrīd tā palīdzība ir izaugusi jau līdz 560 tonnām, kas arī man ir gandrīz vai neticami.

Sākumā mūsu Aizsardzības ministrijas uzdevumā braucu uz Kijevu un Odesu – ar lekcijām, pieredzes apmaiņā par kapelānu dienestu. Kijevā satikos ar brīvprātīgajiem kapelāniem no Slovjanskas, kuri mani pārsteidza ar savu lielo vēlmi un gribu kalpot dzimtenei. Ātri sapratāmies un kļuvām draugi.

Tad jau viņi palīdzēja iepazīt arī piefrontes apgabalu nevalstiskās organizācijas, kas atbalsta karā cietušo ģimenes, un tā frontes līnijas tuvumā sāku darboties kopš 2016. gada, kur piegādājam arī mūsu humānās palīdzības kravas.

Es gan gribētu uzsvērt, ka šajā palīdzības darbā no Latvijas bez vēl citas, kā saku, “svētās trīsvienības” – Bruņotajiem spēkiem, Aizsardzības un Ārlietu ministrijām – nekas tomēr nenotiktu. Tikai ar manu vai jebkuras citas personas iniciatīvu vien nekas nesanāktu. Tas ir milzīgs kopdarbs, ko atbalsta NBS komandieris un Latvijas valdība.

 

Kā notiek palīdzības kravu komplektēšana?

Tas tagad ir viens no maniem darba pienākumiem. Liela pateicība jāsaka mūsu armijas nodrošinājuma struktūru karavīriem un komandieriem, kuri šajā darbā piedalās brīvprātīgi, ārpus savu tiešo pienākumu veikšanas. Konkrētās kravas komplektēšana parasti notiek Rīgā, Skanstes ielā, kur ir armijas autotransporta bāze. Tur nonāk Latvijā saziedotās mantas, arī, piemēram, no Zviedrijas saņemtās palīdzības kravas.

Esmu pateicīgs visiem, kas iesaistās šajā svētīgajā darbā.

Sākumā lielākā atsaucība bija no mūsu pašu karavīriem un viņu ģimenēm, daudz ziedoja Latvijas ukraiņi, sevišķi pensionāri. Tagad palīdzības sniegšanā iesaistījušies arī ļoti daudzi Latvijas uzņēmumi. Ne visi mūsu uzņēmēji vēlas, lai viņu palīdzību publiskojam, jo daudziem joprojām ir arī biznesa attiecības ar Krieviju.

Gribu uzsvērt, ka paralēli palīdzības kravām uz Ukrainu esam izveidojuši sociālos projektus arī Latvijā. Drēbes un pārtiku piegādājam 23 dažādām Latvijas sabiedriskajām organizācijām no Latgales līdz Kurzemei. Tā ir NBS komandiera Leonīda Kalniņa iniciatīva – armijai jāpalīdz arī Latvijas iedzīvotājiem. Arī tas ir darbs, ko tagad daru paralēli palīdzības koordinēšanai Ukrainā.

 

Tajās trijās dienās Autrumukrainā no ukraiņiem dzirdēju ļoti daudz labu vārdu par tevi. Piemēram, Nacionālās gvardes štāba pulkvedis Oleksandrs Izdebskis izteicās, ka, pateicoties taviem padomiem, arī Ukrainas armijā tagad esot izveidojies mūsdienīgs kapelānu dienests.

Ko nu, esmu tikai mazs pilieniņš. Jā, pašā sākumā varbūt parādīju kādu virzienu, iedevu noderīgus kontaktus, un pēc tam jau viņi paši visu izdarīja. Liela nozīme ir tieši pieredzes apmaiņai. Kad pie viņiem braucu kā virskapelāns, man līdzi bija arī daži mūsu kapelāni no Latvijas. Viņu kapelāni no dažādām konfesijām atkal ir bijuši pie mums. Sākumā skatījās, apbrīnoja, cik tālu šajā jomā jau esam – apstākļi kā jau Eiropā.

 

Kāds ir kapelāna ikdienas darbs?

Galvenais kapelāna uzdevums ir garīgi un morāli stiprināt karavīru, lai viņš būtu spējīgs veikt savus uzdevumus no dienestā iestāšanās līdz tā pabeigšanas brīdim.

Šim darbam ir arī liels virsuzdevums – lai karavīrs paliek arī kā cilvēks, kurš, pārvarot grūtības, spēj palikt normāls arī civilos apstākļos. Normāls ģimenes loceklis, nevis brutāls kaujinieks.

Ir arī daudzi citi uzdevumi – reliģiskie, laulības, bēres u. c. Cilvēks pēc savas būtības taču ir garīga būtne. Lai kāds kaujinieks arī būtu, viņš tomēr vienmēr meklēs arī kaut ko garīgu. Kapelāns ir tas, kuram šajos meklējumos jāpalīdz atrast pareizais virziens.

Atšķirībā no mācītāja kapelāns nestrādā tikai ar ticīgiem cilvēkiem. Kādā konfesijā karavīri parasti gan skaitās, taču bieži vien neapmeklē ne baznīcas, ne ievēro rituālus. Tad kapelānam ar savu piemēru, dzīves skatījumu jāpalīdz nonākt pie atziņām.

Kad sāku kalpot, pirmos trīs gadus mani vairāk tikai vēroja. Katram cilvēkam un arī kapelānam ir savas īpašās dotības. Tās ļoti noder savas personīgās priekšzīmes rādīšanai papildu tiešajiem pienākumiem. Kāds ir izcils orators, labi lasa lekcijas, cits organizē pasākumus. Man ir fiziskās spējas.

Ar izpletni esmu izlēcis 17 reižu. Man tagad ir 52 gadi, un joprojām kaut kur arī ievērojami jaunākiem varu rādīt priekšzīmi. Bet katru dienu formā sevi jātur! Pieceļos, pielūdzu Dievu, stāvu plankā un lasu Bībeli! Uz elkonīšiem (angliski – planking), šobrīd mans rekords ir 48 minūtes – kopā ar karavīriem, un viens Ukrainā mani jau pārspēja!

 

Kā tad šīs sacensības notiek – attālināti, tiešraidē?

Kad esmu kopā ar karavīriem. Lasu lekciju, piemēram, viņu īpašajām vienībām. Pabeidzu un saku – puiši, redzu tādi atslābuši esat, tagad uz elkonīšiem. Plankings!

Šis vingrinājums ir smags un viltīgs. Sāku trenēties Latvijā, bet pirmais mans rekords bija misijā Afganistānā – divpadsmit minūtes. Tikai tāpēc, ka mani drusku piemānīja kolēģis, NBS galvenais psihologs ar laika uzņemšanu. Pirms tam viņam pateicu, ka varu nostāvēt tikai septiņas minūtes, jo pēc tam mans ķermenis sāk drebēt. Viņš tikai – oi, nav vēl laiks, nav. Beigās – divpadsmit minūtes! Tad sapratu, ka pakāpeniski varu vairāk un vairāk.

 

Par ko lasi lekcijas?

Tās vairāk ir tādas kā pārrunas ar karavīriem. Piemēram, tēma – nepadodies! Parādu sportistus, dažādu profesiju pārstāvjus, kā un kādēļ viņi nonākuši līdz izciliem panākumiem. Ukraiņiem pašiem tagad ir daudz iedvesmojošu piemēru – sportisti, paši karavīri, pulkveži un ģenerāļi. Saskaņā ar starptautiskām konvencijām kapelāni kaujas laukā ieroci lietot nedrīkst. Mūsu uzdevums ir trāpīt mērķī ar pārrunām un morālo atbalstu!

 

Karš starp Ukrainu un Krieviju ļoti daudziem ir tikpat neiedomājams, kā, piemēram, mēs te sāktu karot ar lietuviešiem. Vari izskaidrot šo brāļu karu mums saprotamā veidā?

Nevaru. Ja nu vienīgi no Slovjanskā satikto krievu viedokļa. Līdz 2014. gadam viņi visi bijuši par Krieviju. Tad piedzīvojuši, cik melīgi un nodevīgi separātisti izdarījās, iznīcinot iedzīvotājus, civilās ražotnes, ņemot gūstā ķīlniekus, spīdzinot, pēc tam nogalinot. Vairs nekādu ilūziju!

 

Kas tur notiks pēc kara?

Būs liels darbs cilvēku atbalsta dienestiem, psihologiem. Jau šobrīd šo vajadzību tur redzam ļoti izteikti. Nav runa tikai par karavīriem, kuri ierakumos dzīvos astoņus mēnešus. Kara trokšņus nedzird, pie tiem ir pieraduši tur dzīvojošie bērni.

SAISTĪTIE RAKSTI
Priekšējās pozīcijās, mainoties vienībām, karavīri vietējiem iedzīvotājiem mēdz vaicāt – vai sen šāva? Jā, sen – no rīta! Nesen – tas būtu pirms minūtēm piecpadsmit, un tā nav nekāda anekdote!

Kad cīņa pret ienaidnieku tur beigsies, sāksies nākamā cīņa – pašiem ar sevi. Cilvēks jau pēc savas dabas nekad nav apmierināts. Arī pie mums, Latvijā, ikvienam taču pašam ir jāizvēlas, kādu ceļu viņš izvēlas iet, kam ticēt, lai iegūtu mieru un laimi.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Latvija pirmā vietā” tiks pāri 5% barjerai rūkdami! Kovida afēra tiks izmeklēta un – ticiet man! – kāds tiks iesēdināts!” – Līcīša feļetons 30
Ja elektrības biržas cena šodien sasniedz rekordu, patērētājiem jāpārkārto dienas darbi 23
“Vislabākais ir sasist jau izejas pozīcijā.” Slaidiņš par to, kas notiks, ja baltkrievi šķērsos Ukrainas robežu
Tveicei neatkāpjoties, no valsts rietumiem virzās pērkona negaiss
VIDEO. “Viņa gāja pa gaisu!”: eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga pastāsta, ka mammas reakcija uz viņas saderināšanos ar mīļoto Imantu nemaz nebija tik jauka
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
Skolotāju mērs ir pilns! LIZDA vienojas beztermiņa streiku sākt 19.septembrī
kā ir šaubas par policistu iespējami neprofesionālu rīcību, ministrs Eklons pieprasa veikt dienesta izmeklēšanu 17
Latvijā apstiprināta ģimenes attiecību pastāvēšanu starp diviem vīriešiem 55
No bijušajiem “Parex bankas” īpašniekiem valsts joprojām cer piedzīt 81 milj. eiro, bet bankas glābšana izmaksāja līdz 1,7 miljardam eiro 7
Skolotāju mērs ir pilns! LIZDA vienojas beztermiņa streiku sākt 19.septembrī
16:19
Papildināta grandiozā festivāla “THE BEST OF Summertime — aicina Inese Galante” programma
16:10
“Radioteātris” šodien atzīmē 95. dzimšanas dienu
15:40
Ralfs Eilands: Putins vienkārši ar lāpstu iemauca pa pakausi
FOTO. Šīgada ražas tomātu parāde izbrīnīs pat pieredzējošus dārzkopjus
VIDEO. “Viņa gāja pa gaisu!”: eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga pastāsta, ka mammas reakcija uz viņas saderināšanos ar mīļoto Imantu nemaz nebija tik jauka
EM: 250 energoietilpīgiem apstrādes rūpniecības uzņēmumiem valsts atbalstā izmaksās līdz 50 milj. eiro
Melderis piekristu idejai atteikties no skolēnu rudens brīvlaika, taču ar vienu noteikumu
“Vislabākais ir sasist jau izejas pozīcijā.” Slaidiņš par to, kas notiks, ja baltkrievi šķērsos Ukrainas robežu
VIDEO. “Kamēr Kivičs nepārstāvēs Latviju Eirovīzijā, uzvaras nebūs!”: Andris paziņo, ka uzrakstījis “uzvarētāja” dziesmu
FOTO. “Nez, ko tie ragi varētu nozīmēt?”. Ministres Anitas Muižnieces “radziņi” fotogrāfijā ar kolēģiem soctīklos raisa jautras diskusijas 6
Ja elektrības biržas cena šodien sasniedz rekordu, patērētājiem jāpārkārto dienas darbi 23
“Neklausīsimies tik daudz, ko saka faktiski viens “Gazprom” kontrolēts uzņēmums!” mudināja premjers Kariņš 28
Tveicei neatkāpjoties, no valsts rietumiem virzās pērkona negaiss
“Intrum”: 40% uzņēmēju saviem piegādātājiem paši maksā vēlāk, nekā akceptētu no saviem klientiem
FOTO. Eksperti nobažījušies – pēc prinča Harija grāmatas iznākšanas, skandalozā Saseksas hercogu intervija Oprai Vinfrijai šķitīs kā “bērnu spēlītes” 1
“Latvija pirmā vietā” tiks pāri 5% barjerai rūkdami! Kovida afēra tiks izmeklēta un – ticiet man! – kāds tiks iesēdināts!” – Līcīša feļetons 30
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs