Jaunās valstis lielvaru šaha spēlē 0
“Svarīgi, lai jūs neradītu priekšstatu, ka Lielbritānija dod priekšroku vienam vai otram spēkam,” šādi vārdi izskanēja pavēlē, ko 1919. gada sākumā saņēma kontradmirālis sers Valters Kovans, sabiedroto flotes komandieris Baltijā. Sabiedrotie, vairāk gan briti un franči, šajā laikā atbalstīja ikvienu antiboļševistisku spēku jebkurā Krievijas nostūrī, tāpēc zem šīs protekcijas izveidojās dažādi politiskie grupējumi, kurus vienoja tikai cīņa ar boļševismu. Tā atbalstu guva monarhistiski noskaņotais Bermonts, Krievijas Pagaidu valdības idejas aizstāvošie Kolčaks un Judeničs, “Vienotās un nedalāmās Krievijas” aizstāvis Deņikins un pat vācu nacionālisti ar fon der Golcu priekšgalā.
Neatkarīgas Latvijas ideja 1918. gadā un pat 1919. gada pirmajā pusē drīzāk tika uztverta noraidoši. Latvijai nebija vietas jaunajā Krievijā, kas veidotos pēc boļševisma sagrāves, tāpēc vienubrīd Bermonta uzvara sabiedrotajiem bija pat izdevīga. Pagaidu valdību veidošanos kavēja jautājums par to, kas būs jādara ar jaunizveidotajām valstīm pēc tam, kad Krievijā tiks sakauts boļševisms. Līdz pat 1919. gada oktobrim sabiedrotie ticēja domai, ka baltajiem izdosies gāzt Ļeņinu un viņa atbalstītājus, kā arī izveidot jaunu, demokrātisku Krieviju, kurai Baltijas valstis labprāt pievienotos. Tādējādi Bermonta uzvara atrisinātu kaut daļu no dilemmas starp jaunās Krievijas veidošanu un jaunajām, uz neatkarību pretendējošajām valstīm tās teritorijā. Sabiedroto uzskatus vadīja diezgan sauss aprēķins – nepieļaut pretboļševiku frontes sabrukumu, taču jautājums par to, kas šo fronti ieņem, palika sekundārs. Pat pēc vācu sakāves Cēsu kaujās, kad vācieši bija parādījuši savu īsto dabu, sabiedrotie, nevēlēdamies pieļaut vācu iznīcināšanu, atkal pieprasīja noslēgt mieru, un vācieši palika Latvijā.
Fon der Golcs: “Cerēju ne vairāk un ne mazāk kā Vācijas izglābšanu.”
Šajā brīdī ir vērts nedaudz apskatīt kādas ļoti nozīmīgas personas – grāfa Rīdigera fon der Golca – lomu šajos notikumos. Taisnības labad būtu jāatzīmē, ka Golcs nekad nebija solījis uzticību ne Ulmaņa valdībai, ne Latvijas valstij. Golcs savos uzskatos bija kaislīgs nacionālists un monarhists, kas vēlējās atjaunot Vācijas impērijas varenību un glābt to no boļševikiem. Savās atmiņās viņš raksta: “Sekmju gadījumā es cerēju ne vairāk un ne mazāk kā Vācijas izglābšanu no bojā iešanas, kas tai draudēja no Padomju Krievijas, pilsoņu kara, saimnieciskā un finansiālā sabrukuma un no Antantes izspiedēju rokām.” Vāciešiem Baltija bija bastions, kas sargāja Vāciju no boļševisma, tādēļ to zaudēt nedrīkstēja.
Golca uzskati iedvesmoja arī tos, kuri uzskatīja, ka Vācija ir noslēgusi netaisnīgu mieru un ir nepieciešams to pārskatīt, pie visa papildus vainojot sociāldemokrātus, Baltiju redzot kā placdarmu Vācijas varenības atjaunošanai un varbūtējai kara atsākšanai. Vācu laikraksts “Welt am Montag” togad rakstīja: “Kurzemē sniedzas Krievijas un Vācijas reakcijas rokas, uzdodoties ejot karā pret lielinieciskumu. Viņiem visnotaļ vienalga – griezties pret Rietumiem vai Austrumiem, glābt ķeizaru vai caru, bet vislabāk abus.” Tiesa, Golca plāns tā panākšanai bija apbrīnojami sarežģīts: gāzt boļševismu Krievijā, atjaunot monarhiju, kas palīdzētu formēt krievu armiju ar vācu instruktoriem, kura kā glābēja varētu doties uz Vāciju, atsākt karu un atjaunot monarhiju.
Sabiedrotie zināja Golca uzskatus, it īpaši pēc Cēsu kaujām, taču to reakcija bija ļoti neviennozīmīga. Pēc Strazdumuižas pamiera visiem vācu karavīriem, arī Golcam, Latvija bija jāatstāj, tomēr sabiedrotie to īpaši nesteidzināja. Tiesa, ar šo uzvaru baltieši, it īpaši latvieši, bija ieguvuši daudz – sabiedrotie vairs nevarēja atklāti manevrēt starp Niedras un Ulmaņa valdību, turklāt jebkāds atbalsts vāciešiem vairs nebija pamatojams. Tāpēc bija vajadzīgs Bermonts.
21. septembrī fon der Golcs nodeva augstāko vadību Pāvelam Bermontam-Avalovam, visus vācu karavīrus iesaistot Rietumkrievijas armijā. Vācijas valdība sabiedrotajiem paziņoja, ka vācu karavīru Latvijā vairs nav, atsevišķu personu iesaistīšanās Rietumkrievijas spēkos ir viņu pašu darīšana. Sabiedrotos tas apmierināja, tiesa, tie panāca, ka 3. oktobrī Golcs tika atcelts no evakuējamo vācu spēku Baltijā komandiera amata, viņa vietā Latvijā ieceļot ģenerālleitnantu Valteru fon Eberhardu. Tomēr Eberhards Latvijā neieradās līdz pat 10. novembrim, tāpēc Golcs “bija spiests” palikt pie vācu vienībām kā vienīgais, kas ir spējīgs nodrošināt kārtību.
