Sarkanie un baltie: pirmie latvju piloti un viņu trauksmainā dzīve 4
Latviešu tautas pirmo pilotu kalve
Pirmajā pasaules karā pirmo reizi vēsturē cīņas notika ne tikai uz zemes, bet arī debesīs. Aviācija bija tikko dzimusi, taču uzreiz metās vēstures griežos. Tieši Pirmais pasaules karš un pilsoņu karš Krievijā bija latviešu tautas pirmo pilotu kalve. Paradoksāli, bet karš bija latviešu lielā iespēja lidot, ko izmantoja simt līdz simt
piecdesmit vīru dažādās frontēs. (Rakstā izmantoti fakti no lidotāja un aviācijas vēsturnieka Edvīna Brūveļa topošās grāmatas
”Latviešu lidotāji zem svešiem karogiem”, ko palīdz apkopot raksta autore.)
Kā latvietim sākt lidot?
Latvija kā Krievijas impērijas daļa tika iesaistīta visos kara notikumos Krievijas pusē. Latvieši jau iepriekš bija piedalījušies cariskās Krievijas karos Turcijā un Japānā, bet Pirmais pasaules karš prasīja vislielāko mobilizāciju. Latviešu vīrieši tika iesaukti Krievijas armijā un bija spiesti cīnīties dažādās Austrumfrontes vietās pret Vācijas un Austroungārijas karaspēku. Aviācijā bija cita situācija – liela daļa latviešu šim dienestam pieteicās brīvprātīgi, lai varētu īstenot sapni par lidošanu.
Īsi raksturojot pirmskara situāciju, jāsecina, ka iespēju izlauzties līdz lidošanai nebija daudz. Vispirms demonstrēt “lidojošo cirku” Rīgā ieradās cittautieši, bet vietējie censoņi atplestām mutēm skatījās un vēlāk centās saviem spēkiem atdarināt redzēto – būvēja pašdarinātus lidaparātus, kas viens pēc otra cieta neveiksmi. Cita ļoti reta iespēja bija ielidot bagātu rūpnieku par lielu naudu ārzemēs pirktos lidaparātus. Daži latvieši par augstu maksu mācījās pirmajās pilotu skolās Francijā un Vācijā, tomēr vairākumam ceļu uz pilota darbu pavēra dienests cara armijā.
Nozīmīgs faktors bija latviešu augstais izglītības līmenis gan vispārējās, gan īpaši tehniskajās zinātnēs. Aviācijā vajadzēja gudrus cilvēkus, lielākoties tur nonāca tehnisko nozaru studenti un karaskolu absolventi – virsnieki. Tāpat liela nozīme bija latviešu uzņēmībai, disciplinētībai un aizrautībai, kas ļāva izvirzīties.
Viens no pirmajiem Krievijā pilota prasmes apguvušajiem latviešiem bija Jānis Zemitāns. 1912. gadā viņš ieguva pilota licenci pirmajā Krievijas aviācijas skolā Sevastopolē. Zemitāns tur nokļuva jau kā virsnieks un vēlāk piedalījās gan Pirmajā pasaules karā, gan Krievijas pilsoņu karā. 1913. gadā par pilotu kļuva Jāzeps Baško, tad Eduards Jaunītis un citi. Interesanta personība bija Mārtiņš Hospovskis, kas par pilotu Krievijā kļuva jau 1910. gadā. Hospovskis, līdzīgi kā vēlāk daudzi citi, vispirms izmācījās par aviomehāniķi. Lidošanu viņš apguva gandrīz vai pašmācības ceļā, un pirmo reizi gaisā pacēlās gluži nejauši. Viņam bija jālabo kāds “Farman” lidaparāts, kas bija nogāzies avioskolas tuvumā. Hospovskis iesēdies tajā, lai pa skrejceļu aizbrauktu līdz angāram, bet lidmašīna atrāvusies no zemes. Hospovskis pacēlies gaisā un veiksmīgi nolaidies. Vēlāk viņš kā lidmašīnu ielidotājs un izmēģinātājs tika iesaistīts Krievijas aviācijas rūpniecībā Petrogradā. No 1914. gada viņš bija Ļebedeva fabrikas galvenais pilots, tādēļ karā viņu neiesaistīja.
Sešpadsmit piloti vēl pirms kara
Vairākums latviešu iestājās karaskolās materiālu apsvērumu dēļ, lai saņemtu gan izglītību, gan virsnieka pakāpi. Piemēram, Jāzeps Baško pabeidza karaskolu brīdī, kad tika dibināta aviācijas skola, un virsniekiem tur bija priekšroka. Tā latviešu virsnieki no dažādām karaskolām nokļuva aviācijas skolās un kļuva par pilotiem. Arī Nikolajs Sudmalis beidza Sevastopoles aviācijas skolu un sāka dienēt par flotes lidotāju jūras aviācijā, kas Krievijā bija labi attīstīta. Sudmalis bija iesaistīts Melnās jūras flotes aviācijā, kamēr vairāki citi latvieši dienēja Krievijas militārajos spēkos pie Sāmsalas Igaunijā.
Dokumenti liecina, ka vismaz sešpadsmit latvieši bija sagatavoti par pilotiem jau pirms Pirmā pasaules kara – deviņi Krievijā un septiņi Vācijā un Francijā. Sākot ar 1914. gadu, gandrīz visi viņi tika mobilizēti karam. Sākumā viņi dienēja tā sauktajās gaisa kuģniecības piesienamo aerostatu gaisa novērošanas un artilērijas koriģēšanas vienībās, vēlāk arī aviācijas daļās ar lidmašīnām.
Daudzi Latvijas pirmskara aviācijas pionieri, kas bija pašaizliedzīgi būvējuši savus planierus un lidmašīnas un mēģinājuši ar tām lidot, armijā pieteicās brīvprātīgi, meklējot savu ilgu piepildījumu. Tie bija vēlākie Pirmā pasaules kara un pilsoņu kara dalībnieki – lidotāji Kārlis Skaubītis, Pēteris Ābrams, Alfrēds Rozentāls, Oļģerts Teteris, Rūdolfs Celms, Kristaps Cīrulis, Kārlis Viziņš un citi. Pilotu specialitāti viņi ieguva kara laikā dažādās Krievijas aviācijas skolās – Gatčinā pie Petrogradas, Maskavā, Sevastopolē, Kijevā un jūras aviācijas skolā Baku. Lielākā daļa vispirms apguva citas aviācijas specialitātes (motorists, fotogrāfs, lidotājs novērotājs) un tikai tad izcīnīja tiesības mācīties par pilotiem. Ir zināmi septiņdesmit trīs latvieši, kas par pilotiem Krievijā mācījušies Pirmā pasaules kara laikā, apzinoties, ka izvēlētās profesijas vārdā būs jāriskē ar dzīvību.
Gadsimta drāma arī debesīs
Kopumā Pirmajā pasaules karā un pilsoņu karā varētu būt piedalījušies aptuveni 100 līdz 150 latviešu izcelsmes piloti, par ko liecina viņu latviskie uzvārdi. Tomēr tas nav drošākais rādītājs. Daudzi latvieši jau bija pārkrievojušies, bet citi, ar nelatviskiem uzvārdiem, izrādījās savas dzimtenes patrioti. Tautība arī nebija noteicošais faktors, vai pieslieties sarkanajiem vai pāriet pie baltajiem. Dramatiski likteņi bija abās pusēs, un gandrīz katra latviešu pilota liktenis ir romāna vai filmas vērts.
Pēc Oktobra revolūcijas divas trešdaļas cara armijas lidojošā sastāva, piloti un novērotāji, galvenokārt virsniecība, pārgāja kontrrevolūcijas pusē. Tikai kādi simts aizstāvēja revolūciju. Tāpēc divus mēnešus pēc apvērsuma visā plašajā Krievijā izdevās saformēt tikai sešas sarkanās aviācijas vienības. Kur šajā politisko juku laikā bija latvieši? Visur!
Liela daļa cara laikā sagatavoto latviešu pilotu palika boļševiku pusē un cīnījās pret tehniski pārāko balto aviāciju. Taču arī pie baltajiem lidoja latvieši, kas tur nokļuva, gan nejauši, gan apzināti pārlidojot ar trofejlidmašīnām no sarkano puses. Tādi bija Edvīns Bite, Aleksandrs Zariņš, Jūlijs Rimša, Jānis Lindbergs, Eduards Jaunītis un citi. Aptuveni simt latviešu likteņi ir kaut nedaudz apzināti, taču daudzi vēl palikuši nezināmi, tāpat kā viņu gaitas Krievijā. Daudzi, iespējams, krituši gaisa kaujās, notriekti, gājuši bojā aviokatastrofās tehnisko defektu un pilotāžas kļūdu dēļ. Vēl vairāk lidotāju, īpaši virsnieki, dzīvību zaudējuši revolūcijas virpuļos un terorā.
Pilsoņu karā Krievijā latvieši abās pusēs
Nav ziņu, ka Pirmajā pasaules karā latvieši debesīs būtu satikušies kā ienaidnieki. Toties pilsoņu karš Krievijā šādu situāciju panāca – latvieši bija abās pusēs un nācās cīnīties arī savā starpā. Daudzi lidotāji juku laikos pabija pie abām armijām un pat vairākkārt.
Pilsoņu karā latviešu piloti bija iesaistīti gan pirmajās, gan pēdējās kaujās. Tāpat tie ņēma dalību gandrīz visās nozīmīgākajās sadursmēs starp balto un sarkano aviāciju. Pirmās kaujas, kurās tika iesaistīta aviācija, notika 1918. gada augustā pie Kazaņas, ko bija ieņēmuši baltie. Lai cīnītos ar apvienoto balto un čehu aviāciju, pa zemes ceļu tika nosūtīti sarkanie spēki – lidmašīnas un to piloti. Viņu vidū bija sarkanie latviešu piloti Felikss Ingaunis, Pēteris Mežraups, Šturms un citi. Sarkanajiem bija jābombardē ne tikai pretinieku bāzes, bet arī civiliedzīvotāju rajoni. Uzlidojumi turpinājās vairākas dienas bez pārtraukuma un daudzos lidotājos izraisīja pretestību – seši krievu lidotāji pārlidoja pie baltajiem. Arī latviešu pilots Šturms pēc piespiedu nolaišanās pretinieka teritorijā bija pazudis. Viņa lidmašīnu atrada nebojātu un nogādāja uz sarkano aerodromu. Ir visai ticams, ka Šturms bija ar kājām pārbēdzis pie baltajiem. Pārlidojumi pie baltajiem turpinājās visu pilsoņu kara laiku. Pēc kāda sarkanās armijas aviācijas augsta ranga komandiera apkopotiem datiem, pie baltajiem varēja būt pārlidojušas kopumā septiņdesmit sarkano lidmašīnas. Daļu no tām pārdzina latviešu piloti. Viņi iesaistījās balto aviācijā un gaisa kaujās reizēm stājās pretī tautiešiem, kas dienēja sarkano pusē.
Lai cīnītos ar pārlidošanas sērgu, sarkanās armijas vadība noteica drakonisku sodu ne vien pārbēdzējiem, bet arī viņu piederīgajiem. Pilotus uzraudzīja un kontrolēja uzticami partijas biedri. Izlūklidojumos nesūtīja vienvietīgās lidmašīnas, lai pilots nepārietu pie pretiniekiem. Ja kādu no aizlidojušajiem notvēra, viņu nogalināja uz vietas bez tiesas un izmeklēšanas. Tāpat rīkojās arī baltie. Kad Krimas frontes pievārtē balto pusē piespiedu kārtā nolaidās latviešu lidotājs Sumpurs, viņam un novērotājam piedāvāja pāriet balto pusē. Abi atteicās. Viņus pakāra Džonkoi pilsētas centrā par biedinājumu citiem lidotājiem un vietējiem iedzīvotājiem.
Tā latvieši tika ierauti pilsoņu karā, kur jau tā bīstamo lidotāja profesiju vēl bīstamāku padarīja politiskās kaislības.
Ar skatu uz austrumiem
Lai arī oficiāli par pilsoņu kara beigām tiek uzskatīts 1921. gads, tomēr bruņotas sadursmes turpinājās līdz pat 1924. gadam – padomju vara centās paplašināt savas robežas. Austrumu virzienā tas notika arī ar latviešu lidotāju pūlēm. Punktu karam pielika sarkanās armijas uzvara Vidusāzijā, kādreizējās Turkestānas teritorijā. Tā bija Hivas un Buhāras kara operācija, kam vajadzēja noslāpēt vietējo iedzīvotāju un basmaču bandu sacelšanos pret boļševikiem. Šajā operācijā piedalījās aviācija, kas uz Vidusāzijas pērlēm meta bumbas un šāva no zema lidojuma. Šī sarkanās armijas aviācijas vienība darbojās latviešu lidotāja Pētera Mežraupa vadībā. Tajā piedalījās arī citi latviešu lidotāji – Jānis Buobs, Lapsa un Ilziņš, kuru vārdi nav zināmi. Šis bija beidzamais kaujas uzdevums pilsoņu karā, kad sarkanā armija izmantoja lidmašīnas, ko pilotēja latviešu virsnieki. Par šo operāciju Mežraups saņēma otru Sarkanā Karoga ordeni un arī jaundibināto Horezmas un Buhāras tautas republiku ordeņus. Pēc pilsoņu kara tās abas bija pievienojušās padomju varai. Apbalvojumus saņēma arī citi latvieši.
Interesanti, ka arī turpmāk šo Padomju Savienībā palikušo lidotāju gaitas bija cieši saistītas ar austrumu reģioniem.
Pēc Krievijas pilsoņu kara cīņām 1924. gadā Mežraups sāka strādāt par lidotāju izmēģinātāju Maskavas zinātniski eksperimentālajā lidlaukā. Viņš iesaistījās lidmašīnu pārlidojumos uz Afganistānu. Tā bija pirmā valsts, kas 1921. gada 28. martā atzina PSRS un ar kuru tika noslēgti savstarpējās draudzības un ekonomiskās sadarbības līgumi. Afganistāna no PSRS bija nopirkusi vairākas “R-1” lidmašīnas, un Mežraups ar saviem līdzbiedriem tās aizgādāja uz Afganistānu. Kopā pa maršrutu Taškenta–Termēza–Kabula tika pārlidotas sešas šādas lidmašīnas. Maršruta garums bija 1390 kilometri, pilotiem bija jāpārlido 5000 metrus augsts kalnu masīvs. Visi pārlidojuma dalībnieki saņēma Afganistānas Republikas ordeņus.
Bēgt vai sadzīvot?
Vairāki latviešu piloti pilsoņu kara laikā no sarkanās armijas ar trofejlidmašīnām pārlidoja uz Latviju un sāka cīnīties pret boļševikiem. Vēlāk viņi iesaistījās nacionālajā aviācijā, taču 1940. gadā okupācijas vara visus savulaik pārlidojošos pilotus iznīcināja. Lielākā daļa latviešu tomēr palika sarkanajā armijā līdz pilsoņu kara beigām un pēc tam atgriezās Latvijā legāli. Daži no viņiem turpināja darba gaitas nacionālajā aviācijā, taču pie militāras darbības viņus nelaida, jo sarkanās pagātnes dēļ viņiem neuzticējās. Daži izcili piloti bija spiesti emigrēt, jo vēlējās lidot. Tā uz ASV pārcēlās godalgotais pilots Pēteris Tomsons, kas par pilotu bija izmācījies Vācijā, vēlāk karojis Krievijā un pēc revolūcijas kļuvis par padomju aviācijas pulka komandieri. Latvijā viņu pie lidošanas vairs nelaida. Arī uz Savienotajām Valstīm liktās cerības neattaisnojās. Interesanti, ka Tomsons vairākas reizes bija vērsies pie pazīstamā ukraiņu aviokonstruktora, vēlākā helikoptera izgudrotāja Igora Sikorska cerībā strādāt viņa aviācijas kompānijā. Diemžēl nesekmīgi, jo arī Sikorskim Tomsons bija licies pārāk sarkans.
Gana daudz latviešu bija arī balto pusē. Liela daļa no viņiem Latvijā atgriezās pa dažnedažādiem apkārtceļiem, piemēram, caur Tālajiem Austrumiem. Daļa latviešu palika Krievijā un kalpoja padomju varai, arī vēlākais padomju gaisa spēku virspavēlnieks Jēkabs Alksnis. Tiesa, viņš par pilotu kļuva tikai pēc kara. Taču arī Padomju Savienībā palikušos latviešu aviatorus nežēlīgi skāra Staļina represijas.
Bez ordeņiem, bet tīru sirdsapziņu
Kā vienu no godprātīgākajiem pilotiem var izcelt Kārli Skaubīti (1889 – 1929), kas profesionāli strādāja pie visām varām un no politikas centās norobežoties. Viņš, trūcīgu zemnieku dēls, kļuva par vienu no latviešu aviācijas pionieriem. Gadsimta sākumā viņš sāka būvēt planierus, tad gaisa balonus. Viņam izdevās pacelties, taču attīstībai trūka līdzekļu. Viņš kļuva par cīkstoni un devās uz Krieviju pelnīt naudu. 1912. gadā Skaubītis ceļoja pa Krieviju, kur nodemonstrēja piecdesmit sešus lidojumus ar paša būvētu gaisa balonu, no kura trīspadsmit reizes viņš izlēca ar paša konstruētu izpletni. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Skaubītis kļuva par Krievijas gaisa spēku pilotu. Pēc revolūcijas palika sarkano pusē un godīgi darīja savu darbu. Partijā neiestājās un nevienu ordeni nesaņēma, bet veica vissvarīgākos lidojumus. 1922. gadā viņam ar ģimeni atļāva legāli atgriezties Latvijā. Latvijā viņš izgāja filtrācijas nometni – šai procedūrai bija pakļauti visi, kas atgriezās no Krievijas. Viņš tika atzīts par cienīgu iesaistīties arī Latvijas gaisa spēkos un kļuva par vienu no pirmajiem militārajiem pilotiem. Tomēr viņa Krievijā iegūtās dienesta pakāpes netika atzītas. Skaubītis gāja bojā 1929. gadā Spilves aerodromā, izmēģinot kādu lidaparāta “Albatros” modifikāciju. Viņa bēres bija grandiozas. Vēlāk Skaubīša vārdā tika nosaukta iela, kas ved uz Spilvi. Kad uzcēla jauno lidostas ēku, šī iela pazuda.
Baltais pēc pārliecības
Simboliski, bet Spilvē aprāvās arī baltā lidotāja Edvīna Bites (1894 – 1921) trauksmainais mūžs – viņš balto pusē karoja no 1919. gada 9. oktobra līdz 1920. gada 20. novembrim. Šajā laikā viņš piedzīvoja nepieredzēti strauju militāro karjeru – no leitnanta līdz apakšpulkvedim.
Bite bija beidzis artilērijas skolu Krievijā, iegūstot vecākā leitnanta pakāpi. 1916. gadā Bite pārgāja dienēt aviācijā un kļuva par lidotāju novērotāju. Jau pēc komunistiskā apvērsuma 1917. gada novembrī Bite pabeidza Sevastopoles Kara aviācijas skolu un ieguva pilota diplomu. Viņš tika norīkots sarkanajā armijā par iznīcinātāja “Nieuport 23” pilotu. No 1918. gada oktobra līdz 1. novembrim Bite kā sarkanās armijas pilots veica trīs kaujas lidojumus Dienvidu frontē. 1918. gada 1. novembrī Bite kļuva par 22. izlūkdaļas komandieri, taču jau 9. novembrī kopā ar novērotāju Šurinovu viņš neatgriezās no tāla izlūkošanas lidojuma. Abi tika uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, taču patiesībā sarkanais komandieris bija veicis pārlidojumu uz Donas aviācijas 1. nodaļu pie revolūcijas pretiniekiem.
Bites militārā karjera pie baltajiem izvērtās strauji. 27. novembrī viņš kļuva par šīs nodaļas pilotu, bet 1919. gada 1. februārī jau bija pārcelts uz Donas aviācijas nodaļu un paaugstināts par štāba kapteini. Viņš turpināja veikt izlūklidojumus Donas frontē, darot to ar paša pārlidoto sarkanās armijas lidmašīnu “Sopvič”. 1919. gada 24. augustā Bite kopā ar savas nodaļas otru pilotu Baranovu veica vēsturisku pārlidojumu. Astoņās stundās viņi nolidoja 800 kilometrus sarkano aizmugurē, nokļūstot līdz Voroņežas apkaimei un pa ceļam veicot trīs nosēšanās. Viņu uzdevums bija sameklēt Donas armijas Mamantova kavalērijas vienību un nodibināt ar to sakarus. Uzdevums tika veikts, un abi piloti laimīgi atgriezās. Bite tika paaugstināts par kapteini. 1920. gada martā viņš piedalījās 1. Donas aviācijas nodaļas reorganizācijā, par ko tika paaugstināts par apakšpulkvedi. Pilsoņu kara izskaņā Bite kopā ar sakauto balto armiju tika evakuēts no Krimas. Tas notika 1920. gada novembrī ar franču transportu no Sevastopoles. Latvijā viņš atgriezās no Francijas.
Bite tika iecelts par Latvijas nacionālās kara aviācijas skolas priekšnieku. Viņam tika piešķirta kapteiņa pakāpe, bet pārējās iepriekš iegūtās pakāpes netika atzītas. Diemžēl 27 gadu vecumā Bite gāja bojā aviācijas katastrofā Spilvē.
Pirmais pasaules karš un it īpaši pilsoņu karš Krievijā bija pretrunīgs un dramatisks laiks. No vienas puses, visur valdīja posts, jukas un haoss, no otras – tas bija īsts cīņas laika adrenalīns, kas tik ļoti nepieciešams militāri noskaņotiem vīriešiem. Latviešu lidotājiem tā bija iespēja lidot un veikt profesionālu, nevis ideoloģisku pienākumu. Viņu piedzīvojumi joprojām iedvesmo jauno paaudzi un apliecina latviešos mītošo avantūrisma garu. Tā bija neatsverama dzīves un profesijas skola, ja vien izdevās palikt dzīvam.
