“Man teica, ka mans bērns ir miris. Esot bijis zēns” – vien pēc 20 gadiem sieviete uzzinājusi, ka patiesībā viņai ticis melots 0
Plaši izskanējis kāds pilnīgi neticams stāsts, ar ko dalījusies sieviete no Austrālijas un publicējuši dažādi ārvalstu mediji.
22 gadu vecumā Diāna Šīhana (Diane Sheehan) dzemdēja bērnu, kuru tūlīt pēc piedzimšanas viņai atņēma un aiznesa prom.
“Pēc dzemdībām es savu bērnu nemaz nepaņēmu rokās. Man pat nepateica viņa dzimumu. Mans bērns tika aizvests, bet es paliku viena, guļot slimnīcas gultā. Atceros, kā trīcēju aukstuma, baiļu un bezpalīdzības dēļ. Vēl šodien, atceroties to 1980. gada dienu, es sāku drebēt,” medijiem stāstījusi Diāna.
Sieviete gulējusi gultā, asiņodama un raudādama, kad garām gājis ārsts un pavaicājis, vai viss ir kārtībā. Viņa spējusi vien pamāt ar galvu, tikmēr ārsts uzaicinājis medmāsas, lai palīdz sakopties tikko dzemdējušajai sievietei. Tas arī esot bijis vienīgais cilvēcīgais žests, ko viņa slimnīcā saņēmusi.
Aptuveneni 9 mēnešus pirms tam viņa savā darba vietā – zirgu stallī – bija iepazinusies ar kādu izskatīgu vīrieti, ar ko uzsākuši tikties. Tas noticis Kanādā, kur viņa kādu laiku strādājusi. Pēc tam sieviete atgriezusies Austrālijā un vēl pēc vairākām nedēļām sapratusi, ka ir stāvoklī, taču kontaktu ar Kanādas puisi pat vairs neesot bijis.
Ilgstoši sieviete šo faktu, ka ir stāvoklī, no visiem slēpusi, jo jutusies neērti, ka būs vientuļā māte.
Pienākusi dzemdību diena. Pēc dzemdībām pateikts Diānai, ka piedzimis bija puika, taču viņš esot miris. Iedevuši vien parakstīt papīrus un palaiduši mājās.
Tā nu Diāna atgriezusies mājās, darbā, ar nevienu par notikušo centusies nerunāt, centusies dzīvot tālāk, lai gan tas bijis neizsakāmi grūti.
Vairāk nekā 40 gadus pēc šiem notikumiem Diāna saņēmusi e-pastu no nepazīstama vīrieša, kurš rakstījis, ka, iespējams, ir viņas dēls.
“Es biju šokā! Tikai tad sapratu, ka tie dokumenti, ko man slimnīcā lika parakstīt un ko es pat nespēju pārlasīt, patiesībā droši vien bijuši adopcijas dokumenti. Slimnīca mani kā vientuļo māti, kas viena bija ieradusies slimnīcā, bija apmānījusi.”
Es uzzināju, ka esmu viena no aptuveni 250 000 Austrālijas neprecētajām mātēm, kuras no 1950. līdz 1985. gadam tika piespiestas atteikties no saviem bērniem.
“Kad satikāmies, mans dēls sagaidīja mani lidostā ar baltu ziedu pušķi. Es sabruku viņa rokās un raudāju. Prieka un atvieglojuma sajūta bija neaprakstāma. Lidostas kafejnīcā runājām stundām ilgi, pēc tam devāmies pie viņa ģimenes – iepazinos ar vedeklu un mazbērniem. Pavisam drīz viņi satikās arī ar maniem pārējiem diviem bērniem, un kopā mums bija laimīgs, sirsnīgs ģimenes brīdis. Tagad mēs regulāri apciemojam viens otru un svinam svētkus kopā.
Protams, esmu laimīga, ka dēls uzaudzis mīlošā ģimenē, bet man jāsadzīvo ar zaudējuma sāpēm – tos 40 gadus atpakaļ neviens neatgriezīs. Uzzināju, ka arī adoptētājiem tika melots: viņiem teica, ka bērns varētu būt slims vai nomirt, ka būs regulāras pārbaudes, ka māte (es) gribējusi, lai viņš tiek nosaukts konkrētā vārdā un audzināts katoļu ticībā. Tas viss bija meli.
Kad satiku adoptētājus, viņi man pateicās par ģimeni, ko biju viņiem devusi. Tas bija tik aizkustinoši, ka man vajadzēja visu spēku, lai nesabruktu.”
