“Nogurums ir milzīgs.” Reinis vairākas stundas dienā pavada ceļā uz un no darba. Valsts darba inspekcija atklāj, kas viņam par to pienākas
0
Darbiņš jāmīl! Tuvāk vai tālāk no mājām – iespēju robežās tā ir katra paša izvēle. Bet ko darīt, ja tālāk no mājām, – ja katru dienu vairākas stundas jāpavada ceļā?
Ja pilna darba nedēļa ir 40 darba stundas, bet, ja vienā virzienā katru dienu jāpavada vēl divas stundas, tad tās jau ir 60 stundas nedēļā, kas tiek veltītas darbam. Līdzīga situācija ir arī mūsu lasītājam Reinim. Viņš vēlas noskaidrot, vai ceļš uz un no darba skaitās nostrādātajās darba stundās.
Reinis dalās situācijas aprakstā: “Dzīvoju Siguldā, strādāju Rīgā, esmu meistars. Regulāri ir objekti Rīgā, darba devējs dod mašīnu un sedz transporta izdevumus. Taču šobrīd mums ir objekts Tukumā, kas nozīmē, ka katru dienu ceļā pavadu ap 2 stundām. Neslēpšu – nogurums ir milzīgs. Lai darbā būtu 9.00 no rīta, izbraucu jau 7.00 no mājām. Savukārt 18.00 beidzu darbu, kas nozīmē, ka mājās labākajā gadījumā esmu 20.00. Reizēm vēl pa ceļam dodos nopirkt materiālus nākamajai dienai un esmu pat vēlāk. Finansiāli viss kārtībā – ir darba auto, par degvielu nemaksāju no savas kabatas, taču vai ir normāli, ka tik daudz laika ir jāpavada ceļā? Vai tās neskaitās virsstundas, par ko būtu jāmaksā?”
Samaksa par pavadīto laiku ceļā uz un no darba ir atkarīga no situācijas
Valsts darba inspekcijas pārstāvji skaidro situāciju.
“Darba likuma 130. panta pirmā daļa noteic, ka darba laiks šā likuma izpratnē ir laika posms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Savukārt Darba likuma 141. panta pirmā daļa paredz, ka atpūtas laiks šā likuma izpratnē ir laika posms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata.
Ceļā uz darba vietu un no darba vietas pavadītais laiks parasti netiek uzskatīts par darba laiku. Tas ir saistīts ar to, ka darbinieki ar noteiktu darba vietu paši brīvi izvēlas savu darba vietu, pielāgojot dzīvesvietai (vai otrādi), tādējādi nosakot attālumu no savas dzīvesvietas līdz darba vietai.
Tomēr pastāv arī izņēmumi, piemēram, situācijās, ja darbiniekam nav noteikta konkrēta pastāvīga darbavieta, ceļā pavadītais laiks tiek iekļauts darba laikā un apmaksājams.
Tādejādi, ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā (darbinieks tiek nodarbināts dažādās vietās) un darbinieks (darba vietai atrodoties ārpus darba devēja uzņēmuma) no uzņēmuma (vai dzīvesvietas) dodas tieši uz darbavietu, piemēram, objektu, tad darba laikā ir ieskaitāms arī laiks, kas nepieciešams ceļā no uzņēmuma (vai dzīvesvietas) līdz konkrētajai darbavietai.
Minētais pamatots ar to, ka darbinieks ārpus uzņēmuma dodas darba devēja interesēs un došanās uz konkrētu darba devēja noteiktu darba vietu ir darbinieka darba pienākums un priekšnoteikums (nepieciešams līdzeklis) darba veikšanai darba devēja konkrēti noteiktajā darba vietā.
Turklāt jautājumā minētajā situācijā laiks ceļā pavadīts darba devēja labā, vadot darba devēja automašīnu, atsevišķos gadījumos arī pildot darbam nepieciešamo materiālu iegādes un transportēšanas uzdevumu, kas nepārprotami liecina, ka darbinieks pilda uzdevumus darba devēja interesēs un tādejādi šādu laiku nevar uzskatīt par atpūtas laiku, ko darbinieks varētu izlietot pēc sava ieskata.
Atbilstoši Darba likuma 137. panta pirmajai daļai darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas, kā arī dīkstāves laiku. Proti, darba devējam jāveic faktiskajiem apstākļiem atbilstoša darba laika uzskaite. Tajā skaitā gadījumos, kad ceļā pavadītais laiks ieskaitāms darba laikā, jāveic Darba likuma 137. panta pirmajai daļai atbilstoša tā uzskaite.
Darbiniekam ir tiesības personiski (vai ar darbinieku pārstāvju starpniecību) pārbaudīt, vai darba devējs korekti veicis darba laika uzskaiti.
Darba samaksa aprēķināma, ņemot vērā faktiski nostrādāto darba laiku (uzskaitītās stundas kopumā, virsstundas, darbu nakts laikā, svētku dienās nostrādātās stundas, kā arī dīkstāves laiku) un darba līgumā nolīgto darba samaksu.
Tas, vai konkrētas darba laika stundas atzīstamas par virsstundām, atkarīgs no darbiniekam nolīgtās darba laika organizācijas. Vispārīgā gadījumā virsstundu konstatēšanai piemērojama Darba likuma 136. panta pirmā daļa, proti, par virsstundu darbu atzīstams tas darbs, kas veikts virs darbiniekam noteiktā normālā darba laika – astoņām vai septiņām stundām dienā, 40 vai 35 stundām nedēļā.
Savukārt darbiniekam, kuram noteikts summētais darba laiks, virsstundu konstatēšanai piemērojama Darba likuma 140. panta piektā daļa, – par virsstundu darbu būs uzskatāmas tikai tās stundas, kas pārsniedz normālā darba laika stundu daudzumu pārskata periodā. Piemaksu par virsstundu darbu aprēķina atbilstoši Darba likuma 68. panta pirmajā daļā noteiktajam – ne mazāk kā 100 procentu apmērā no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – ne mazāk kā 100 procentu apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu.
Darba devējam ir noteikts pienākums nodrošināt tādu darba un atpūtas laika organizācijas modeli, kas atbilst likuma minimālajiem standartiem.
Attiecībā uz atpūtas laiku minams, ka darbiniekam nodrošināma:
-Darba likuma 142. panta pirmajā daļā noteiktā diennakts atpūta – diennakts atpūtas ilgums 24 stundu periodā nedrīkst būt īsāks par 12 stundām pēc kārtas;
un
-Darba likuma 143. panta pirmajā daļā noteiktā nedēļas atpūta – nedēļas atpūtas ilgums septiņu dienu periodā nedrīkst būt īsāks par 42 stundām pēc kārtas.
Savukārt darbiniekam, kam noteikts summētais darba laiks, nodrošināmajam atpūtas laika minimumam piemērojama Darba likuma 140. panta sestā daļa, – darba devējs nodrošina, ka pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku.
Tādejādi, darba devējam darba laiks jāorganizē tā, lai darbiniekam tiktu nodrošināts atpūtas laiks vismaz minimālajā likumā noteiktajā apmērā.”
Ja arī Tev ir kādi juridiski jautājumi vai neskaidrības, droši raksti man uz e-pastu [email protected], meklēšu uz tiem atbildi!
