Foto: AFP/Scanpix/LETA

Māris Zanders: Skaļi nodokļu nemaksāšanas un plaģiātu skandāli, nesmukumi bankās un autobūves nozarē 3

Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
Klusā okeāna ūdeņos atklāta būtne, kuras dzīves ilgums ir cilvēka prātam neaptverams
Kokteilis
Saulrietu tests: izvēlies vienu attēlu un uzzini, ko tava izvēle atklāj par tavu iekšējo “es”
Lasīt citas ziņas

Šomēnes aprit trīsdesmit gadi kopš Vācijas Demokrātiskās Republikas pievienošanas Vācijas Federatīvajai Republikai. Var teikt, ka jubileja ir pirmkārt un galvenokārt pašus Vācijas iedzīvotājus skarošs un interesējošs jautājums, tomēr atļaušos apgalvot, ka šie 30 gadi ir radījuši augsni pārdomām arī citām valstīm un nācijām.

Naudas pelnīšana un demokrātiskās vērtības. Faktiski līdz pat 21. gadsimta otrajai desmitgadei Vācija Eiropā bija vismaz no ekonomikas viedokļa ietekmīgākā piekritēja tēzei, ka var nošķirt valsts ekonomiskās intereses un deklarētos politiskos ideālus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vācijas politiskajās un biznesa elitēs konsensuss bija, ka var, kā saka, tirgoties ar Krieviju, Ķīnu vai jebkuru citu autoritāru valsti un vienlaikus uzskatīt, ka šī tirgošanās nekādi nekompromitē brašu iestāšanos par demokrātiju, cilvēktiesībām utt., jo “nevajag jaukt dažādas lietas”.

Šis diskurss bija un joprojām ir ļoti populārs arī citur Rietumos – ASV, Itālijā, Francijā, Lielbritānijā, arī Latvijā. Es negribētu ieslīgt diskusijās par šādas nostājas ētiskumu. Vēlos akcentēt to, ka kancleres Angelas Merkeles vadītās valdības ir parādījušas, ka šāds it kā nesatricināms diskurss tomēr var mainīties.

Nedomāju, ka Vācijas elites ir kļuvušas jūtīgākas pret cilvēktiesību pārkāpumiem. Ticamāk, ka tām beidzot ir “pielecis”: var jau izlikties neredzam, kā autoritārs režīms izrīkojas ar saviem pilsoņiem, bet izrādās, ka no šādu režīmu brutalitātes nav pasargāti arī dārgie starptautiskie biznesa partneri, kuri saskaras ar ekonomisko spiegošanu, intelektuālā īpašuma zagšanu, negodīgu konkurenci un līdzīgām apburošām situācijām.

Protams, amizanti, ka bija nepieciešamas desmitgades, lai Vācijas (arī Francijas) elites to apjēgtu, tomēr labāk vēlu nekā nekad. Jācer, ka Vācijas vieta Eiropā nozīmē, ka tas vēl pēc kāda laika “pieleks” arī Itālijai, Grieķijai un Austrijai.

Ar pilnu ledusskapi ir par maz. Ne man spriest, cik aroganti Rietumvācijas iedzīvotāji pēc “apvienošanās” izturējās pret “jaunākajiem brāļiem” no Austrumvācijas, tomēr, cik saprotu, noskaņojums bija apmēram tāds: mēs ieplūdinām milzīgus līdzekļus (summas patiešām lielas), savukārt jūs, ja ne gluži ik dienu izjūtat dziļu pateicību, tad vismaz esat priecīgi par dzīves līmeņa paaugstināšanos.

Reklāma
Reklāma

Realitātē mēs redzam to, ka tieši bijušās sociālistiskās Austrumvācijas daļā ir visvairāk atbalstītāju labējo radikāļu un pat neonacistu politiskām grupām. Iemesls, manuprāt, ir šāds: nevar jaunajiem radiniekiem teikt, ka viņu iepriekšējā dzīve ir bijusi viennozīmīgi nožēlojama, nevērtīga, jo pretī var saņemt reakciju, kas varbūt ir bērnišķīga, tomēr patiesa: ja jūs tā, tad mēs tā, tad mēs būsim “enfant terrible”, kas bojā nervus apdomīgajiem, solīdajiem “pieaugušajiem”. Pat ja tu otram palīdzi, nevajag viņam likt justies mazvērtīgākam.

Stereotipi ir tikai… stereotipi. Domāju, ka arī 2020. gadā Latvijā mēs labprāt lietojam tādas vārdkopas kā “vācu punktualitāte”, “vāciešu likumpaklausība” un līdzīgus – nedaudz ironiski, tomēr kopumā ar cieņu.

Savukārt, ja mēs paskatāmies uz Vāciju pēdējās desmitgadēs reālu notikumu aspektā, mēs redzam skaļus nodokļu nemaksāšanas un akadēmisko plaģiātu skandālus, nesmukumus bankās, autobūves nozarē, manipulācijas riska kapitāla tirgos utt. Vācija pakāpeniski, bet pārliecinoši ir kļuvusi par tādu pašu valsti kā Francija vai Spānija, un stereotipi par “vācisko ordnungu” ir tikpat neatbilstoši kā ulmaņlaiku, latviskā viensētnieciskuma un līdzīgu jēdzienu piesaukšana, runājot par mūsdienu Latviju.

Svarīgākais ir šīs izmaiņas neapzīmēt kā nepārprotamu “tikumu pagrimumu”. Cilvēku paradumi un vērtību sistēmas mainās – patīk tas mums vai nepatīk. Tomēr kopumā interesanti, cik šie stereotipi ir noturīgi – “laiskie dienvideiropieši”, “liberālie skandināvi” u. c. –, lai gan kaut izmaiņām Vācijā pēdējo trīsdesmit gadu laikā teorētiski vajadzēja mudināt pret tiem izturēties piesardzīgāk.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.