Laukos
Politika

Zaļā valsts Latvija – mīts? Par biosaimniekošanu, konkurenci un “slinkuma nodzīšanu”0


Gustavs Norkārklis, Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs.
Gustavs Norkārklis, Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs.
Foto: no LA arhīva

Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) mājaslapā rakstīts: “Galvenais uzdevums: nodrošināt ilgtspējīgu augstas kvalitātes veselīgas pārtikas ražošanu (nevis maksimālas ražas ieguvi), vienlaikus uzturot kultūraugu un mājdzīvnieku daudzveidību, saudzējot apkārtējo vidi (ieskaitot augus, dzīvniekus, augsni, ūdeņus un gaisu).” Cik reāli ir izpildīt minēto uzdevumu un cik lielā mērā pietiek zināšanu, labās gribas un iespēju mērķtiecīgi darboties šajā virzienā, stāsta LBLA valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis.

– Latvijai ilgus gadus ir labpaticis sevi dēvēt par zaļu valsti. Pirms pieciem gadiem intervijā teici, ka šis Latvijas zaļums patiesībā ir mīts. Kas pa šiem pieciem gadiem ir noticis ar šo Latvijas zaļumu?

– Nekas būtisks. No putna lidojuma droši vien izskatāmies gana zaļi, jo meži mums vēl ir. Šobrīd tieši Eiropas politikas ietekmē esam sākuši par to vairāk runāt. Diskusijas par šo tēmu kļuvušas biežākas un agresīvākas. Vairāk ir visādu konfrontāciju, un tas ir neizbēgami, jo šajā jautājumā saduras atšķirīgas intereses.

Pagaidām lauksaimnieks normatīvo aktu ietvaros faktiski uz savas zemes var darīt visu, ko grib. Bet es, piemēram, nejūtos pasargāts, kad mans kaimiņš iziet uz lauka ar savu ķīmisko preparātu smidzinātāju. Ar nožēlu jāatzīst, ka Valsts Augu aizsardzības dienesta (VAAD) izstrādāto rīcības plānu augu aizsardzības līdzekļu (AAL) izmantošanā es arī nevaru īsti akceptēt. Tajā ir daudz runāts par sabiedrības izglītošanu un informēšanu, minēti normatīvie akti un to prasības, bet nav nekā par to, ko mēs Latvijā vēl varētu darīt, lai patiešām ilgtermiņā padarītu drošu vidi, lietojot pesticīdus. Tas ir skumji.

Izskatās, ka šis rīcības plāns un arī jau zināmie normatīvie akti vairāk pasargā pesticīdu lietotāju, nevis mani kā sabiedrības daļu.

VAAD pats ir tieši iesaistīts pesticīdu apstiprināšanā, AAL sistēmas uzraudzībā un kontrolē, un skaidrs, ka šis dienests nekad nebūs pret pesticīdu lietošanu un, izstrādājot šo rīcības plānu, īpaši nedomāja par sabiedrības interesēm. Tāpēc, iespējams, pareizāk būtu, ja šāda plāna virsvadība būtu uzticēta VARAM vai Veselības ministrijai.

– VAAD droši vien pēc definīcijas nedrīkst atzīt, ka Latvijā saistībā ar AAL lietošanu kaut kas nav kārtībā, jo viss taču tiek kontrolēts un atbilst drošības normām…

– Tieši tā. Runāts tiek tikai par nekaitīgumu, bet ar to ir par maz. No plika nekaitīguma diemžēl nav nekāda labuma. Tikai papīri kārtībā. Mums joprojām patīk uzsvērt, ka AAL lietojam daudz mazāk nekā citur Eiropā. Tas arī gluži neatbilst patiesībai. Ja paanalizētu rūpīgāk, redzētu, ka īpaši mazāk nemaz nelietojam. Latvijā ir daudz bioloģisko, aizaugušo platību. Ja ņemam absolūtos skaitļus, tad statistika, protams, izskatās mums labvēlīgāka, bet, ja skatāmies pēc sējumu struktūras, saimniekošanas veida, tad īpaši neatpaliekam no citām valstīm. Latvijā pārsvarā ir graudaugi, dārzeņu platību, kur AAL tiek lietots visvairāk, ir maz. Ja aplūkotu pēc atsevišķām kategorijām, izrādītos, ka lietojam pesticīdus pat vairāk nekā citviet.

Vienlaikus taču runājam par to, ka Latvijā ir par maz reģistrētu pesticīdu, vajagot vairāk. Lasīju vienu ministrijas atzinumu, ka sakarā ar to, ka no AAL reģistra izņemtam līdzeklim nav alternatīvas, to vai citu kultūru pie mums nav iespējams izaudzēt. Bet kas par to liecina? Vai ir veikti kādi pētījumi? Lūdzu, pierādiet, pirms apgalvojat! Tiem, kuri iebilst pret pesticīdu lietošanu, taču prasa pierādījumus to kaitīgumam!

Tomēr nez vai ir reāli industriālajā lauksaimniecībā panākt bezpesticīdu ražošanu.

– Ar pesticīdiem viss notiek ātrāk, ērtāk un vienkāršāk. Esmu izlasījis daudz agrāko laiku grāmatu par lauksaimniecību, agronomiju. Toreiz tādu pesticīdu vispār nebija, bet iespējas cīnīties ar kaitīgajiem organismiem un arī ielabot augsni bez minerālmēsliem gan bija.

Ar agrāko laiku metodēm var saražot tikpat daudz pārtikas un pat vairāk, nekā šobrīd ražojam. Ir tikai jāstrādā, jānodzen slinkums.

Protams, nepieciešamas zināšanas. Es personiski ilgtspējīgu lauksaimniecību redzu tikai tādu, kur pēc iespējas mazāk iejaucas dabas procesos, izmantojot to, kas jau ir pašos augos, augu sekā. Visas šīs zināšanas jau nekur nav pazudušas, tās ir jāprot pasniegt mūsdienu kontekstā. Un šādam saimniekošanas veidam šodien ir arī atbilstošas tehnoloģijas. Te nebūt nav runa par atgriešanos pie rokudarba vai citām arhaiskām metodēm. Saimniekot dabai un videi draudzīgi patiesībā taču ir ļoti moderni!

Piemēram, 19. gadsimtā parādījās teorija, ka augi iznes no augsnes daudz barības elementu, tāpēc jālieto minerālmēsli. Un tā šī teorija tiek vilkta līdzi jau divus gadsimtus, vairojot peļņu minerālmēslu ražotājiem. Bet par pētījumiem, kuros pierādīts, ka augi gan iznes, gan tikpat daudz arī atdod atpakaļ, ja tiek ievērota atbilstoša augu seka, augu maiņa, runā ievērojami klusāk. Patiesībā augsnē gan slāpekļa, gan fosfora ir pietiekami daudz, jāmāk tikai tos paņemt. Turklāt – kas ir minerālmēsli? Tas ir fosilais mēslojums, un tas drīz beigsies. Kāpēc mums Latvijā būtu jāved iekšā tūkstošiem tonnu minerālmēslu, ja varam izmantot savas augsnes potenciālu? Kā valsts no tā tikai zaudējam.

– Klimata maiņa ietekmē lauksaimnieku tehnoloģiju izvēli, pastiprināti vērš uzmanību uz augu aizsardzību, augsnes ielabošanu un apstrādi…

– Jā, klimata maiņa mums pamazām sāk atņemt argumentu – nevaram sacensties ar Eiropas maigajām ziemām, jo pie mums tās ir bargas, veģetācija notiek citādi, ražas mazākas utt. Tagad arī mūsu ziemas kļūst maigākas, bet atkal ir slikti, jo nu kukaiņu ir par daudz, jaunas slimības parādās u. c. Mēs vienmēr atrodam, par ko čīkstēt. Es uzskatu, ka klimata maiņa nekādi netraucē saimniekot. Jautājums ir tikai par to, ko un kā pats saimnieks vēlas darīt un cik darba gatavs ieguldīt.

– Vai varam runāt arī par zināšanu trūkumu vai drīzāk tomēr par negribēšanu?

– Ja ir vēlme, zināšanas var iegūt, tāpēc sliecos domāt, ka te vairāk ir jārunā par negribēšanu. Bet, lai to piesegtu, tiek meklēti vainīgie pašu neizdarībai un bezatbildībai kaut kur ārpusē. Te daba pie vainas, te – Eiropa, te – bankas, ministrija, kaimiņš vai vēl kas cits. Ja cilvēks ir izvēlējies darboties un gūt panākumus lauksaimniecībā, tad jāapzinās visi riski un jāstrādā pie to mazināšanas. Neviens taču ar varu neliek būt lauksaimniekam.

– Kā tomēr ir ar tiem kukaiņiem – vai līdz ar klimata maiņu to ir būtiski vairāk?

– Dabā vienmēr pastāv līdzsvars. Ja palielinās mūsu izpratnē kaitīgo kaitēkļu skaits, palielinās arī derīgo. Un šo līdzsvaru tieši lauksaimnieki ar savām darbībām mēdz izjaukt. Dabā jau nepastāv nekādi kaitīgie kukaiņi. Par kaitīgiem mēs tos dēvējam tāpēc, ka tie ar savu darbību traucē biznesam. Patiesībā jau tie netraucē, ja ar tiem prot sadzīvot. Jāmaina domāšana, un tas nav viegli, jo pārāk esam pieķērušies visādām tradīcijām, normām, priekšrakstiem utt. Vai nav dīvaini – gadu desmitiem tos kukaiņus indējam ar visādām indēm, bet tie tikai vairojas. Loģiski spriežot, to skaitam taču vajadzētu samazināties!

Lauksaimniekiem traucē strādāt arī vides aizstāvji un jebkurš cits, kuram domāšana ir ar zaļu nokrāsu. Bet katram tomēr sev jāpajautā – kāda ir mana atbildība un kādi ir mani pienākumi? Mums jābūt atbildīgiem ne tikai savā, bet arī nākamo paaudžu un citu cilvēku priekšā.

– Vācijā pavisam nesen notika lauksaimnieku protesti, kas bija vērsti pret it kā pārspīlētajām vides prasībām…

– Jā, vienā dienā protestēja intensīvie lauku apsaimniekotāji, kuriem vides prasības traucē strādāt. Bet nākamajā dienā protesta akciju rīkoja lauksaimnieki, kuriem bija pretējs viedoklis – ka vides prasībām jābūt vēl stingrākām un ka pārtikas produktu ražošanas ķēdei ir jāmainās. Un, ja runājam par sabiedrības attieksmi pret šiem protestiem, tad bija redzams, ka pirmajā gadījumā protestētāji bija tikai zemnieki ar saviem traktoriem, bet otrajā dienā protestētājiem piebiedrojās liela daļa sabiedrības. Tas liecina, ka sabiedrība tomēr atbalsta ilgtspējīgu, nevis ātras peļņas lauksaimniecību.

– Tas nozīmē, ka sabiedrība aizvien vairāk traucēs lauksaimniekiem strādāt?

– Sabiedrību aizvien vairāk interesē, kā tiek ražota pārtika, ko cilvēki lieto uzturā. Un sabiedrībai ir tiesības to zināt un izteikt savas vēlmes un pretenzijas šajā sakarā. Pēdējos gados lauksaimniecībā ir dominējusi ekonomika un bizness. Ne par kādu sabiedrības labumu, tostarp vides prasībām, runa nav bijusi. No nodokļu maksātāju kabatas miljardiem eiro aiziet lauksaimniekiem, bet ko sabiedrība saņem pretī? Tikai lētu pārtiku, turklāt nereti apšaubāmas kvalitātes? Sabiedrība noteikti ir tiesīga prasīt vairāk, tāpēc šajā virzienā arī ir aktivizējusies. Cilvēki ir gatavi maksāt vairāk nozares attīstībai, bet viņi negrib ar šo maksājumu tikai atbalstīt lauku uzņēmēju biznesu, dažus padarot bagātākus.

– Tātad uzskats, ka lauksaimniekam jāmaksā subsīdija par to, ka viņš ir tikai kaut ko iesējis un izaudzējis, vairs nav laikmetam atbilstošs?

– Tā varētu teikt, un faktiski Eiropas lauksaimniecības politika tam jau ir izgājusi cauri. Mēs Latvijā vēl joprojām gribam, lai zemniekam maksā par ražošanu. Bet ir pierādījies, ka tas rada visai lielas problēmas, jo reāli zemnieki jau var saražot vismaz divreiz vairāk nekā patlaban. Jautājums – kur saražoto likt? Tiklīdz ir pārprodukcija, tā samazinās cenas. Ja samazinās cenas, zemnieki atkal cieš un prasa kompensācijas. Tas ir nebeidzams un diezgan bezjēdzīgs riņķadancis. Tāpēc KLP ir aizgājusi prom no ražošanas. Un šobrīd jau Eiropas sabiedrībā virmo doma par to, ka būtu jāatsakās arī no hektāru maksājuma. Ne velti tiek runāts par platībmaksājuma griestu noteikšanu.

– Latvijā pret šo priekšlikumu par platībmaksājuma griestiem izturas visai skeptiski…

– Protams, tas nepatīk lielražotājiem, bet Zemkopības ministrija arī nav lāgā izskaidrojusi, ko tieši Eiropas Komisija domājusi ar šo samazinājumu, kā robežu minot konkrētu summu – 60 tūkstošus eiro. Eiropā ir izrēķināts gada vidējais iedzīvotāju ienākums tautsaimniecībā, un tas ir 60 tūkst. eiro. Lai lauksaimnieki, kas pakļauti dažādiem riska faktoriem, nenonāktu mazturīgo kategorijā, sabiedrība ir gatava šos 60 tūkstošus eiro subsīdijās vienam lauksaimniekam samaksāt, tādējādi nodrošinot šo vidējo gada ienākumu līmeni. Visu pārējo regulē tirgus. Latvijas līmenī vidējais iedzīvotāju gada ienākums ir ap 10 tūkst. eiro. Kāpēc vienam lauksaimniekam būtu jāsamaksā 300–500 tūkstoši gadā? Hektāru skaits nav nekāds kritērijs!

Jaunākā ideja ir tāda, ka nākotnē neatkarīgi no saimniecības lieluma vispār varētu būt tikai viens maksājums. Respektīvi, Eiropa samaksā algu par to, ka esi lauksaimnieks, un viss. Pārējais ir tavs bizness, tava atbildība, tavi riski. Papildus, protams, varētu būt atbalsts dažādiem neproduktīviem pasākumiem, kas nav saistīti ar ražošanu. Piemēram, pasākumiem vides saudzēšanai – buferjoslu radīšana, ainavas saglabāšana, bioloģiskās daudzveidības ievērošana utt. Bet ražošanu regulē tirgus.

– Lauksaimniecības politiku patlaban mēģina sasaistīt ar pārtikas politiku.

– Jā, jo lauksaimniecība kopumā saražo ievērojami vairāk, nekā patērētājiem nepieciešams, tādējādi rodas ļoti daudz pārtikas pārpalikumu un atkritumu. Tā ir liela problēma. Mīts par to, ka pasaulē ir bads, ir politiski radīts. Tas nav tāpēc, ka pasaulē trūkst pārtikas. Ir veikti pētījumi par to, cik daudz pārtikas ik dienas tiek izmests atkritumos. Tie ir miljoni tonnu. Faktiski tik, cik pārtikas Latvija saražo gada laikā, Eiropā izmet ārā mēneša laikā. No vienas puses, tas nozīmē, ka Latvijā vispār varētu pārtiku neražot, bet visu nepieciešamo ievest no Eiropas. Bet no otras puses – ko tad citu laukos darīt? Arī mani personiski šis jautājums ļoti uztrauktu, jo gribu dzīvot un strādāt laukos. Un pārtika ir arī valsts drošības jautājums.

Ne velti iepriekšējais Eiropas lauksaimniecības komisārs Fils Hogans daudz braukāja pa pasauli, meklēdams noieta tirgus. Un kur šobrīd viņš ir? Ārējās tirdzniecības daļā, kur turpina meklēt noieta tirgus!

Neviens lauksaimniekam priekšā nepateiks, kas un cik viņam jāražo, tas ir jāizlemj katram pašam, rēķinoties ar to, ka nākotnē var nebūt atbalsta par apsaimniekotajiem hektāriem, iegūtajām ražām un saražotajām tonnām. Atbalsta akcenti būs pavisam citi. Paredzu, ka par to sāks runāt jau plānošanas periodā, kas sāksies 2027./28. gadā. Piemēram, jau tagad pašreizējais ES lauksaimniecības komisārs Vojcehovskis izteicies, ka viņa sapnis ir visu Eiropas lauksaimniecību redzēt kā bioloģisko.

Latvijai būtu svarīgi izmantot šo vēsmu priekšrocības un būt soli priekšā citām dalībvalstīm, jo mums ir visas iespējas un labs potenciāls šo komisāra sapni lielā mērā īstenot. Pašreizējais lauksaimniecības industrializācijas un intensifikācijas kurss nākotnē Latvijai tikai radīs lielākas problēmas ar konkurētspēju.

Bet mūsu lielsaimnieki tikai tagad pa īstam sāk izjust spēles garšu, un nu viņiem ceļā sāk celt visādus ierobežojumus un izvirzīt agrāk nebijušas prasības!

– Protams, viņiem tas viss nepatīk. Un viņus arī nevar tāpēc vainot, jo iepriekš šim kursam visās jomās tika iedegta zaļā gaisma – valsts atlaides nodokļos, degvielas, zemes, tehnikas iegādē utt. Tikai gāzi grīdā, un uz priekšu! Saimniecībās ieguldītas milzu investīcijas, bet nu Eiropa saka – stop! Turpmāk to vairs neatbalstīsim, jo tas nav pareizi! Kādam tomēr par šā kursa maiņu jāuzņemas atbildība. Pat nespēju iedomāties, kurš politiskais spēks Latvijā to varētu uzņemties. Drīzāk notiks kā parasti – ko Eiropa liks, to darīsim. Lai gan gribētos sagaidīt ministru, kurš ienāktu nozarē ar skaidru vīziju – redzu, kādas ir Eiropas lauksaimniecības politikas tendences, un zinu, kāds ceļš ir ejams Latvijai.

Pagaidām tikai dzirdu, ka pašreizējais ministrs prasa Eiropai kompensācijas par to, ka mums, lūk, turpmāk jāstrādā ar metodēm, kas saudzētu mūsu pašu vidi. Izklausās diezgan absurdi. Sak – ja jūs tur, Eiropā, gribat, lai mēs te, Latvijā, saimniekotu videi draudzīgāk, tad maksājiet ragā! It kā mums pašiem tas nav svarīgi.

– To, cik tas ir vai nav svarīgi, jau var redzēt, paraugoties uz finansējuma sadalījumu, ko Latvijā plānojam izmantot tieši vides aizsardzības pasākumiem…

– Tur jau ir tā lieta, ka katra valsts pati pieņem lēmumus, kā, kam un cik naudas iedalīt. Eiropas Komisija taču piedāvā: lūk, jūsu budžets nākamajam plānošanas periodam, no kura vismaz 40% būtu ieteicams atvēlēt vides vajadzībām. Citas valstis ir gatavas tam atvēlēt pat 50%, bet Latvija ir pret. Latvija uzskata, ka 40% videi ir par daudz, vairāk vajagot investīcijām un ražošanai. Un vienlaikus Gerhards nebeidz klāstīt, ka mēs nevarēsim izpildīt ES uzliktās vides prasības, ja mums šim nolūkam nedos vairāk finansējuma. Izklausās pretrunīgi. Kas tad mums ir prioritāte? Kur grasāmies sabiedrības sarūpēto naudu ieguldīt? Atkal jaunos kombainos? Protams, tos arī vajag, bet ne tikai.

– Bioloģisko lauksaimnieku Latvijā kļūst vairāk, bet finansējums šim skaitam līdzi neaug…

– Lauku attīstības programmā (LAP) šim plānošanas periodam bioloģiskajai lauksaimniecībai tika atvēlēts konkrēts finansējums, un saimniekiem, saņemot šo finansējumu, bija jāuzņemas piecu gadu saistības. Tādējādi tika garantēts, ka šos piecus gadus zemnieks konkrēto finansējumu saņems. Lai LAP iezīmētais finansējums lauksaimniekiem, kas uzņēmušies šīs piecu gadu saistības, nemainītos, šajā periodā klātpienākušajiem bioloģiskajiem saimniekiem finansējums nepienākas, jo tā vienkārši nav. Sertificēties saimniecības, protams, var jebkurā laikā, jo tas ir brīvprātīgs process, taču cerēt uz bioloģiskajiem saimniekiem paredzēto finansējumu gan ne. Tagad jāgaida nākamais plānošanas periods, jo iepriekš paredzēt, cik daudz saimniecību un cik hektāru varētu nākt klāt vēl pēc 5–7 gadiem, faktiski neiespējami. Tāpēc nopietni jādomā, kādam būtu jābūt bioloģiskajai lauksaimniecībai paredzētajam budžetam, jo saimniecību ar katru gadu kļūst vairāk. Šogad par to jātiek skaidrībā, jo 2021. gadā jau sākas nākamais plānošanas periods.

– Tātad saimnieki pieņem lēmumu kļūt par bioloģiskajiem ne tikai atbalsta maksājumu dēļ?

– Noteikti ne tikai atbalsta dēļ, šobrīd daudz plašāk paveras arī bioloģiskās produkcijas tirgus. Statistika liecina, ka bioloģiskais tirgus ir viens no visstraujāk augošajiem. Mums jābūt spējīgiem operatīvi uz to reaģēt, jo

patlaban uz Eiropas bioloģiskās produkcijas tirgu tēmē arī tādas valstis kā Ukraina, Kazahstāna, Krievija. Ņemot vērā šo zemju auglību un platības, skaidrs, ka viņu saražotā produkcija būs lētāka.

Mums jābūt gataviem šai konkurencei.

– Kā mazināt riskus bioloģiskajā lauksaimniecībā?

– Pirmām kārtām, bioloģiskā lauksaimniecība nav tik ļoti pakļauta dabas kaprīžu ietekmei, jo saimniekošanas metodes, augu seka to labāk pasargā gan no sausuma, gan slapjuma. Turklāt bioloģiskais saimnieks neražas gadā arī nekļūs par parādnieku saviem ķīmijas un minerālmēslu piegādātājiem.

Otrām kārtām, viens no bioloģiskās saimniekošanas pamatprincipiem ir nozaru daudzveidība. Dažādās nozares var cita citu papildināt, un gadījumos, ja kāda no nozarēm kādā sezonā cieš neveiksmi, pārējās to var kompensēt. Vislabākais variants ir apvienot lopkopību ar graudkopību un dārzeņkopību, tādējādi izveidojot pilna cikla saimniecību. Tad ir gan lopiem graudi lopbarībai, gan laukiem mēslojums.

Jāteic, mums Latvijā tieši šādā virzienā arī attīstās bioloģiskā lauksaimniecība. No apmēram četriem tūkstošiem bioloģisko saimniecību vairāk nekā puse nodarbojas gan ar piena lopkopību, gan graudkopību. Tas ir labi.

Un nevajadzētu aizmirst, ka bioloģiskajam lauksaimniekam pašam ir jāizstrādā piesardzības pasākumu sistēma, lai nodrošinātos pret jebkādu savas saimniecības apdraudējumu no ārpuses. Piemēram, sekot līdzi, lai no kaimiņos esošā konvencionālā lauka kaut kāda ķīmija vai cits piesārņojums nenonāk manos laukos; ja ņemu no kaimiņa kombainu vai citu tehniku, jābūt drošam, ka uz tā nav palikušas kādas pesticīdu vai citas nevēlamas paliekas utt. Tāpat jābūt drošam par izmantojamo sēklas materiālu.

– Vai sertificētā bioloģiskā sēkla ir mūsu tirgū brīvi un pietiekamā apjomā pieejama?

– Es teiktu, ka ir pieejama. Ir datubāze, kurā katrs brīvprātīgi var ielikt savas izaudzētās un tirdzniecībā pieejamās sēklas, lai zemnieki var apskatīties. Bet šī datubāze nebūt neliecina par to, cik daudz bioloģiskās sēklas Latvijā ir pieejams. Statistiku apgrūtina arī tas, ka VAAD neatzīmē marķējumā, ka sēkla ir bioloģiskā. Piemēram, igauņi to dara, bet Latvijā to darīt nevēlas. Iespējams, tāpēc ka tas nav obligāti. Un kāpēc veikt liekas darbības, ja to var mierīgi nedarīt. Bet tas noteikti palīdzētu veikt precīzāku sertificētās bioloģiskās sēklas uzskaiti.

Patlaban, ja datubāzē un tirgū nav pieejama bioloģiskā sēkla, zemnieks var saņemt kopējo atļauju sēt nekodinātu konvencionālo sēklu. Turpmāk no VAAD būs jāprasa atļauja par katru konvencionālās sēklas paciņu, ko izmantos bioloģiskās vietā. Ja atļaujas nebūs, gaidāmas soda sankcijas. Svarīgi zināt, ka katras šādas atļaujas saņemšana maksās septiņus eiro, bet sēklas paciņa, piemēram, var maksāt eiro vai pusotru. Šī prasība stāsies spēkā jau no 2021. gada, tāpēc ir steidzami jāmeklē risinājumi, kā šo sistēmu sakārtot.

Jāteic, par bioloģisko sēklkopību mums ar ministriju sarunas risinās jau gadiem ilgi, bet uz priekšu virzās ļoti lēni. Neviens negrib uzņemties iniciatīvu un šajā jomā kaut ko virzīt uz priekšu. Mēs arī gribētu panākt, ka tie, kuri savu sējumu atjaunošanai izmanto sertificētu bioloģisko sēklu, saņemtu par to kādu piemaksu, kā tas ir Igaunijā. Šajā jautājumā it kā esam saņēmuši ministrijas atbalstu.

Dzirdēts apgalvojums, ka bioloģiskie lauksaimnieki saņem salīdzinājumā ar konvencionālajiem divas trīs reizes lielākus maksājumus. Tā nav patiesība. Ja paskatās, cik daudz visādu maksājumu saņem konvencionālie, un salīdzina ar bioloģiskajiem, tad labākajā gadījumā starpība būs 30–40%, ne vairāk. Bet cik daudz prasību mums jāizpilda!

– Dažkārt par bioloģiskajiem lauksaimniekiem dzird ironiskas piezīmes.

– Protams, visi saimnieki nav vienādi, ir arī tādi, kas grēko, bet, kā saka, arī viena darvas karote var sabojāt visu medus mucu. Nenoliegšu, ka daļa zemnieku kļuva par bioloģiskajiem nevis savas pārliecības, bet tieši lielāku atbalsta maksājumu dēļ. Es tos saucu par atbalsta pretendentiem, kuri neko vairāk par minimālajām prasībām nekad arī nepildīs. Bet nevajadzētu pēc dažiem spriest par visiem.

Noteikumi un prasības mainās, šodien nevar vairs vienkārši iesēt un kaut ko novākt. Ja bioloģiskās lauksaimniecības regulā ir ierakstīti konkrēti mērķi, tie arī jāsasniedz. Ir jādara un jāievēro ļoti daudzas lietas, lai skaitītos bioloģiskais lauksaimnieks.

– Kā ir ar bioloģisko produkciju un tās tirgu?

– Pirms kāda laika tiešām varēja teikt, ka lielākā daļa bioloģisko izejvielu aiziet pārstrādei vienā katlā ar konvencionālajām. Bet laiks visu sakārto, un šodien situācija jau ir mainījusies. Latvijā patlaban ir diezgan daudz uzņēmumu, kas lielāko daļu piena pārstrādā kā bioloģiski sertificētu. Piemēram, Talsu piens, Tukuma piens, Smiltenes piens, Cesvaines piens, Lazdona, Preiļu siers, Trikāta u. c. Arī bioloģiskā piena produkcija lielveikalos ir pārstāvēta ļoti plašā klāstā. Daudz ir arī graudu, maizes un citu produktu. Lai ministrijas ierēdņiem to pierādītu, nesen sapirkām lielveikalos visus pieejamos no Latvijas bioloģiskajām izejvielām saražotos produktus – to bija tik daudz, ka divi cilvēki nemaz panest nevarēja. Tāpēc pārmetumi, ka bioloģiskie it kā kaut ko ražo, bet produkcijas reāli nav, vairs nav vietā. Produkcija ir, turklāt par pieejamām cenām. Mans pareģojums – drīzumā bioloģiskā piena Latvijā pietrūks, jo pieprasījums būs ļoti liels.

Diemžēl mums trūkst bioloģiskās dārzeņkopības produktu, šī nozare bioloģiskajā virzienā dažādu iemeslu un apstākļu dēļ Latvijā neattīstās.

– Daudzas saimniecības savu produkciju pašas pārstrādā uz vietas saimniecībā.

– Jā, un Latvija ir pirmajā vietā Baltijā tieši mazās bioloģiskās pārstrādes jomā. Tā mums ir daudz labāk attīstīta nekā Igaunijā un Lietuvā. Lai gan jāteic, ka vispār ar bioloģisko lauksaimniecību esam priekšā abām kaimiņvalstīm. Ieguldītajam finansējumam ir bijusi laba atdeve, tikai ne visi grib to redzēt un atzīt.

– Vai bioloģiskajiem lauksaimniekiem būtu vajadzīga kooperācija?

– Grūti pateikt. Iespējams, ja kādai produkcijai atrastu eksporta tirgus, tad, lai nodrošinātu vajadzīgo produkcijas daudzumu, kooperācija noderētu. Katrā ziņā, ja tāda vajadzība radīsies, tad kooperācija dabiski arī izveidosies. Man gan vārdi kooperatīvs un kooperācija Latvijas kontekstā nešķiet pārāk iederīgi, jo, manuprāt, daudziem nav īsti skaidrs, ko tas vispār nozīmē. Lielākā daļa lauksaimnieku uz to vairāk raugās no pozīcijas – vai es kaut ko iegūšu un vai vairāk nopelnīšu. Respektīvi – ko kooperatīvs dos man, nevis ko es tam varētu dot. Kooperācija tomēr ir tāds ilgtermiņa sadarbības pasākums, nevis vienreizējs darījums. Kooperatīvs nav – es un viņi –, bet gan – mēs visi kopā. Pieredze rāda, ka kooperatīvi mēdz veidoties grūtos, krīžu brīžos, kad kopā vieglāk rast kādus risinājumus, bet labos laikos katrs grib darboties pats par sevi. Visgrūtāk ir uzņemties kopīgo atbildību.

Šobrīd darbojas kooperatīvs Biograuds, Zaļais grozs, bet tie nav lieli.

– Kas ir aktuālākais, pie kā šobrīd strādā Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija?

– Pirmkārt, jāpanāk iespējami labvēlīgāki nosacījumi bioloģiskajiem lauksaimniekiem jaunajā KLP. No tā būs atkarīgs, pēc kādiem nosacījumiem strādāsim un ar kādu atbalstu dzīvosim nākamos septiņus gadus. Esam izvirzījuši mērķi 30–30–30, kas nozīmē, ka 2030. gadā jāpanāk, lai Latvijā 30% lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) ir sertificēta kā bioloģiskā un 30% zaļajā publiskajā iepirkumā ir bioloģiskā pārtika. Neteikšu, ka mērķi ir ļoti ambiciozi, citas valstis uzstādījušas par mērķi zaļajos iepirkumos ar bioloģisko pārtiku sasniegt 50%, bet panākt, ka 30% Latvijas LIZ ir sertificēta kā bioloģiskā, ir pietiekami ambiciozs mērķis. Patlaban tikai apmēram 15% jeb 280 tūkstoši hektāru Latvijas LIZ ir bioloģiskā, tas nozīmē, ka šis apjoms līdz 2030. gadam jādubulto. Domāju, tas ir reāli.

Otrkārt, jāstrādā pie izglītības jautājumiem, jāceļ zemnieku zināšanu līmenis. Lai gūtu panākumus bioloģiskajā lauksaimniecībā, ir jāzina, kā saimniekot, kā strādāt ar augsni, augu seku. Interese no lauksaimnieku puses par bioloģisko saimniekošanu ir ļoti liela, bet trūkst zināšanu labāko rezultātu sasniegšanai.

Treškārt, vairāk jāinformē sabiedrība par bioloģisko lauksaimniecību un jāpopularizē bioloģiskie pārtikas produkti. Protams, jāmeklē arī noieta tirgi, bet tas nav īsti asociācijas pārziņā. Katrā ziņā darba netrūkst.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops februāra numurā

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Covid-19 dēļ Rīgas skolas kļūst tukšākas: paziņo, cik klases jau devušās karantīnā
1 stunda
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Čakarē, “lien pakaļā” un azartiski izlec pretējā joslā – kā “vidējais latvietis” brauc pa Rīgas apvedceļu 4
3 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. “Nolaupītā vērtība varētu būt pusmiljons eiro, bet Balandinu atstāja dzīvu kā brīdinājumu,” Krieķis atklāj patiesību 6
3 stundas
LE
LETA
Sports
“Visai komandai kopā ar treneriem noteikta pašizolācija.” Rīgas “Dinamo” dodas karantīnā
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Smaga avārija uz Vidzemes šoseja: kravas auto ietriecies mikroautobuss, daļēji bloķēta satiksme
1 stunda