* Ļaudis, kuri patlaban dzīvo stresā, savā ikdienas darbībā un attieksmē ir mazāk pieraduši sevi iedomāties kā dažādu grupu pārstāvjus. Ar izglītošanu vien nevaram panākt, ka cilvēki kļūst mazāk aizspriedumaini. Drīzāk iespējams sevi pieradināt domāt kā par dažādām grupām piederīgu ārpus etniskās vai politiskās identitātes, piemēram, sevi pieskaitot kādai noteiktai profesionālajai grupai, riteņbraucējiem, rīdziniekiem utt. Piemēram, es par sevi varu domāt kā par augstskolas mācību spēku, rīdzinieku, riteņbraucēju. Es taču nebraucu ar velosipēdu kā latvietis, nemācu augstskolā kā latvietis. Gēniem nav tautības. Varbūt citā kontekstā tas, ka esmu latvietis, ir nozīmīgi, bet tā nav ļoti hroniska identitāte. Tas gan nenozīmē, ka vajadzētu atteikties no latviešu valodas vai nebūtu svarīgi pareizi latviski runāt. 2
* Dabā identitāte nepastāv. To ir izdomājuši cilvēki. Jo ir ļoti grūti par sevi domāt kā par mazu zirnīti kopējā zirņu maisā. Arī rases dabā nepastāv, bet tikai mūsu prātos. Jo etniskā un politiskā identitāte, ko cilvēki ir izdomājuši, ir vidus stāvoklis, kurā jūtamies ērti.
* Daudzveidība, kā zināms, ir viens no resursiem, kas veicina ekonomisko attīstību. Pastāv maza varbūtība, ka kaut kas jauns, novatorisks, inovatīvs radīsies viendabīgā, homogēnā grupā. Dažādība nodrošina dažādu skatījumu, dažādu pieredzi. No šāda aspekta raugoties, patvēruma meklētāji ir milzīgs resurss, kas Latvijā var tikai noderēt. Arī no evolucionārās perspektīvas raugoties, imigrācija būtu jāsekmē, jo tā veicina lielāku gēnu dažādību, līdz ar to mazāku iespēju nostiprināties nevēlamām mutācijām. Bet tas jau notiks daudzu simtu gadu gaitā, šobrīd tas mūs īsti neinteresē.
Mazināt sabiedrībā stresu nevar kampaņveidīgi, piemēram, ar kādiem valdības organizētiem pasākumiem. Jāsaprot, ka mēs neesam pasaules naba. Ikdienā jāmācās domāt mazāk nacionālistiski šā vārda visnegatīvākajā nozīmē. Nevis “mēs un citi”, bet “mēs”. Jāpārstāj cīnīties pret citiem (latvieši pret Eiropas Savienību; pret krieviem; pret amerikāņiem; pret imigrantiem utt.) Jāmācās domāt – mēs kopā ar citiem dzīvojam šajā pasaulē.
* Būtu muļķīgi patvēruma meklētājus nolikt aiz žoga. Viņiem jādzīvo kopā ar citiem Latvijas iedzīvotājiem, jāmācās valoda, jārada iespēja strādāt, bērniem jāiet skolā kopā ar mūsu bērniem. Tieši savstarpēja kontaktēšanās var vislabāk palīdzēt iepazīt un saprast vienam otru.
Ieteicams meklēt kopīgus mērķus, piemēram, pašvaldību līmenī. Ļaudis var sanākt kopā un, teiksim, sakopt parku. Kopīgs darbs, atrisinot kādu problēmu, ļoti satuvina cilvēkus, un viņi sāk justies kā vienas grupas pārstāvji. Jo vairāk nav jādala iedomāti resursi.
* Satraukumu sabiedrībā rada doma, ka “viņi tagad atbrauks un atņems mums kaut ko, mums jau tāpat ir par maz”. Bet var taču domāt otrādi – mēs kopā radīsim jaunus resursus, iesaka profesors Ivars Austers.
* Psihoterapeite, psiholoģijas maģistre Inese Putniece teic – kolektīvais stress brīdī, kad sabiedrībā sākas spēcīga krīze vai citas būtiskas pārmaiņas, parasti sākas ar vienu cilvēku, kurš kalpo kā visa aizsācējs – dzirkstele. Tas skar cilvēkus, kuri kā personības pēc struktūras ir jutīgāki un vieglāk pakļaujas stresam un citu cilvēku vai notikumu ietekmei. Viņi satraucas un sāk nervozēt par katrām lielākām svārstībām sabiedrībā, vienlaikus ciešot no veselas rindas somatisku reakciju – svīšanas, sirdsklauvēm utt., kas pasliktina psiholoģisko stāvokli. Labs piemērs tam, pie kā noved kolektīvais stress, ir pēdējie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Pietiek vienam bērnam noģībt, kā sākas masu psihoze un ķēde aiziet tālāk.
* Pētījumos veiktie eksperimenti par cilvēka psihi un reakciju parāda, ka tajā brīdī, kad ir iespēja izvēlēties, pievienoties kolektīvā stresa ķēdei vai doties citā virzienā, cilvēks var nekontrolēti sākt demonstrēt varu un ne tajā labākajā veidā. Lai atceramies 13. janvāra notikumus pie Saeimas 2009. gadā, kad it kā vēsajā latviešu sabiedrībā notika lūzums, kas izvērtās masu nekārtībās.
* Nav pareizi imigrantu ierašanos gaidīt ar sakāpinātām emocijām. Bet skaidrs ir tas, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju baidās no šā brīža. Īpaši jau tāpēc, ka jau ir ļoti negatīva vēsturiskā pieredze – deportācijas, asimilācijas problēmas… Bet iracionālas (nepamatotas) bailes noved pie ačgārniem lēmumiem. Baiļu ietekmē cilvēki var sākt rīkoties absolūti izmainītā veidā, tā, ka pašam sevi grūti pazīt.
* Bēgļu sakarā iedzīvotāju vidū pastāv arī racionālas (pamatotas) bailes. Jo ne visi imigranti, kas grib nokļūt Eiropā, iespējams, ir bēgļi. Izbrīna tas, ka daļa jaunu, spēcīgu vīriešu, kuriem varbūt vajadzētu aizstāvēt savu dzimteni, ierodas Eiropā un pieprasa pajumti, pabalstus utt. Tas rada racionālas bailes par viņu patiesajiem nolūkiem.
* Ar kādām metodēm var pārcirst kolektīvā stresa ķēdi? Psihoterapeite teic – tas nav reāli. Jo, pirmkārt, mēs šobrīd dzīvojam juku laikos, otrkārt, pret cilvēka dabu cīnīties nav iespējams. Tomēr katras valsts valdībai jāuzņemas atbildība par to, lai imigranti nepārtiktu tikai ar pabalstiem, bet pamazām integrētos, lai no viņu klātbūtnes neciestu Latvijas sabiedrība, lai uzmanības centrā neparādītos, piemēram, jautājums par Ziemassvētku svinēšanu, jo tas varētu aizskart musulmaņu jūtas.
* Stresu sabiedrībā veicina tas, ka patlaban bēgļu jautājumā pastāv haoss. Stresa līmeni izdosies pazemināt vien tad, kad jutīsim – atbildīgās institūcijas kontrolē, pārvalda un plāno situāciju saistībā ar bēgļiem, teic Inese Putniece.
