Streips: “Mani uzjautrina mūsu vietējā katoļu līdera pārdomas par cilvēka ģenētiku, jo neticu ka šis ir cilvēks, kurš to ir studējis augstskolā” 0
Šogad 30. novembrī bija divas dažādas atzīmēšanas dienas.
Pirmkārt, kristīgajā baznīcā bija pirmā advente, kas baznīcas liturģiskajā kalendārā nozīmē jauna baznīcas gada sākumu.
Pagājušajā svētdienā svēto rakstu lasījums bija par Jēzus sišanu krustā. Tas varēja šķist dīvaini, jo Kristus nāve ir pasākums, kuru atzīmē Lielajā piektdienā, bet tā kā tās bija Jēzus mūža beigas, par to piemēroti arī bija runāt pēdējā baznīcas gada svētdienā.
Pagājušajā nedēļā Romas katoļu pāvests Leons 14. bija pirmajā ārvalstu vizītē kopš viņš stājās amatā. Pāvests devās uz Libānu un Turciju, kur viņš gribēja mudināt uz vienotību kristiešu starpā.
Tā sagadījās, ka vizīte sakrita ar 1700. gadskārtu Nīkajas koncilam, kurā agrīnās baznīcas līderi noteica galvenos principus baznīcas dzīvei.
Tajā skaitā arī nosakot baznīcas liturģisko kalendāru ar kluso nedēļu un Lieldienām pavasarī un Ziemassvētkiem gada beigās.
Nav īpaša iemesla domāt, ka cilvēks Jēzus Kristus piedzima konkrēti 25. decembrī. Nav arī skaidri noteikts, kad Jēzus devās pie saviem tiesātājiem un tika notiesāts.
Taču Nīkajas koncila ļaudis gribēja kalendāru noteikt specifiski, un tāds nu viņš mums tagad ir.
Anglikāņu baznīca, kurā eju es, ir protestantiska baznīca, un ir fakts, ka mūsu uzsācējs bija sakašķējies ar Romas katoļu centrāli Vatikānā, jo viņš gribēja šķirties no vienas sievas un precēt citu.
Baznīca laulības šķiršanu liedza, un tāpēc Lielbritānijas karalis Henrijs VIII uzmeta lūpu, aizgāja no Katoļu baznīcas un izveidoja pats savējo.
Lielbritānijā tāpat kā citur Eiropā pēc Mārtiņa Lutera vadītās reformācijas, bija asas cīņas starp katoļiem un protestantiem. Mūspusē zināms jēdziens ir tā dēvētie kalendāra nemieri kuru ietvaros diskusija bija par to, vai pieņemt jaunu kalendāru vai pieturēties pie vecā.
Man personīgi pret Romas katoļiem īpaši siltu jūtu nav, ņemot vērā ilggadīgo pedofiliju un tās slēpšanu, kā arī baznīcas pārliecību, ka grupai vīriešu, kuri vismaz teorētiski visi piekopj celibātu, būtu tiesības spriest par citu cilvēku dzīvi, tajā skaitā viņu seksualitāti.
Allaž mani uzjautrina mūsu vietējā katoļu līdera pārdomas par cilvēka ģenētiku, jo neticu ka šis ir cilvēks, kurš to ir studējis augstskolā.
Arī pret luterāņiem konkrēti Latvijas izpildījumā nekādu siltumu nejūtu, jo tā sagadījās, ka pirms diezgan daudziem gadiem luterāņu arhibīskaps mani ekskomunicēja no savas baznīcas.
Lieta bija tāda, ka es neilgi pirms tam biju uzrakstījis komentāru vienam no laikrakstiem pēc tam, kad arhibīskaps bija paziņojis, ka Latvijas luterāņu baznīca sievietes bija ordinējusi jau labu laiku, bet konkrēti šī arhibīskapa izpildījumā tas tā vairs nebūs. Cita starpā tāpēc, ka Mārtiņš Luters nekad nevienu sievieti mācītāju nebija sastapis.
Komentārā rakstīju, ka ceru, ka arhibīskaps nekad nesaslims ar infekciozu slimību, jo Mārtiņš Luters arī nezināja, ka ir tāda lieta kā penicilīns. Paziņojums, ka es turpmāk Luterāņu baznīcā nedrīkstēšu iet pie dievgalda, parādījās īsi pēc tam.
Protams, ne tikai pret mani. Noteikums bija, ka geji vairs nedrīkst iet pie dievgalda. Man personīgi tas nekādus sirdsēstus neradīja, jo tieši ap to laiku veidojās Anglikāņu draudze Rīgā.
Taču gribu izmantot izdevību un atvainoties ticīgiem gejiem, kuri varbūt turpina iet uz luterāņu baznīcu, bet jūt diskomfortu brīdī, kad laiks mesties ceļos un saņemt dievgaldu.
Te uzreiz pateikšu, ka pie mums anglikāņos ceļos nevienam nav jāmetas. Viens no diezgan daudziem iemesliem, kāpēc mūsu baznīca ir atvērta citādībai un nebūt nediskriminē pret citiem, kā to dara Latvijas luterāņi (tiesa, ne Latvijas luterāņi ārzemēs) un Romas katoļi.
Man mājās ir maza plastmasas eglīte, kuru es pirmās adventes dienā noliku uz palodzes. Tā paliks turpat līdz Zvaigznes dienai pēc Ziemassvētkiem.
Otra lieta ir apstāklī, ka 30. novembris ir būtisks ebrejiem.
Latvijā konkrēti 1941. gada 29. novembra naktī un 30. novembrī Rumbulā apslaktēti gandrīz visi ebreji, kuri pirms tam bija turēti Rīgas un citu pilsētu geto. Latvijas ebreju kopiena to uzskata par Holokausta īsteno sākumu mūsu valstī.
Biju pasākumā, kur jaunu grāmatu prezentēja autors, kurš pats piedzīvoja tālaika šausmas kā pusaudzis.
Marģers Vestermanis – vēsturnieks, kurš pirms pāris mēnešiem atzīmēja savu 100. dzimšanas dienu.
Godājamais vēsturnieks pasākumā sēdēja ratiņkrēslā un bilda, ka viņam esot grūti ar redzi un dzirdi, bet stāstāmais viņam bija saturīgs un uz publikas jautājumiem viņš atbildēja skaidri un saprotami.
Tajā skaitā divas dāmas ar smaidu atcerējās laiku, kad viņas bija Vestermaņa kunga skolnieces vai studentes un viņš ar tādu pašu smaidu arī atcerējās viņas.
Vestermaņa kunga grāmatas nosaukums ir “Cilvēcība tomēr nebija mirusi,” un tajā viņš piedāvā informāciju par tiem visai daudzajiem cilvēkiem Latvijā, kuri nepiedalījās holokaustā pret ebrejiem un nestāvēja malā, bet tā vietā aktīvi centās glābt savus līdzcilvēkus no iznīcības.
Šajā kontekstā vēsturniekam pajautāts, vai stāstos par šiem glābējiem viņu kaut kas ir pārsteidzis, un viņa atbilde pati par sevi bija pārsteidzoša.
Vācu komandieris Jekelns bija atbildīgs par masu slepkavībām, bet pienāca diena, kad pie bedres Rumbulā viņš ieraudzīja pasakaini skaistu ebreju meiteni un viņu izglāba un pieskatīja visa atlikušā kara garumā.
“Jūs visi droši vien esat dzirdējuši vārdu Herberts Cukurs,” tā ar mazu smīnu pateica Vestermaņa kungs. Viņam stāsts bija tāds pats – smuka meitene, kuru apkārtējo šausmu laikā nākas glābt.
“Viņi abi arī bija glābēji,” tāds bija vēsturnieka secinājums. Jā, arī slepkavas un genocīda organizētāji pret ebreju tautu, bet šajos konkrētajos gadījumos arī glābēji.
Centrālā doma: Pat vistumšākajos vēstures brīžos cilvēcība nekad pilnībā nepazūd.
Vestermaņa kunga jaunā grāmata maksāja 50 eiro, un Rīgas Ebreju centrā, kura dibinātājs bija viņš pats, ar karti samaksāt nevarēja. Nekas. Atradu to Jāņa Rozes grāmatnīcā un nopirku tur. Drusku bail tā kaut ko lasīt, jo paredzu, tas būs sirdi plēsoši.
Ebreju kopienai pasaulē 30. novembris ir būtisks arī ārpus notikumiem Latvijā un Rumbulas mežos.
30. novembris izvēlēts kā datums saistībā ar Izraēlas izveidošanu 1949. gadā. Reiz tas bija izdarīts, izraēļi tapa izraidīti no teju vai visām arābu valstīm pēc kārtas.
Tā teikt – ja reiz jums tagad ir pašiem sava valsts, tad pie mums jums nav ko meklēt.
Kādreiz aktīvas ebreju kopienas bija visos Tuvajos austrumos, jo vēsturiski ebreju tauta bija klaiņotāja un saknes izvietoja daudz kur.
Izraēļi notikušo apraksta ar vārdu “nakba,” kas nozīmē katastrofu.
Šajā faktā redzama dziļa vēsturiska ironija, jo precīzi to pašu vārdu arī izmanto palestīnieši, kuri Izraēlas izveidošanas laikā nonāca pie pavisam sasistas siles.
No paša sākuma bija doma – būs Izraēla, un tai blakus būs valsts palestīniešiem. Apvienoto Nāciju organizācija jau 1947. gadā par to pieņēma savu lēmumu vēl pirms Izraēlas valsts kā tādas izveidošanas.
Tā sanāca, ka burtiski nākamajā brīdī pēc tā momenta arābi sāka Izraēlai uzbrukt ar mērķi to noslaucīt no zemes virsas.
Taču izraēļi šajā cīņā nebija vieni. Konkrēti Amerikā ir ļoti liela ebreju kopiena, kura aģitē par atbalstu, un arī tālajā 1949. gadā tas nozīmēja aktīvu atbalstu ar ieročiem, diplomātisku segumu un visu pārējo.
Vairākkārt Izraēlai nācās cīnīties pret apkārtējām arābu valstīm, un katru reizi tā kļuva spēcīgāka un spējīgāka sevi aizstāvēt.
Taču palestīniešiem vairākas paaudzēs ir uzaugušas bēgļu nometnēs Libānā, Jordānijā un citās apkārtējās valstīs.
Pagājušā gadsimta 60. gados palestīniešu teroristi sāka lidmašīnu nolaupīšanu rietumos ar mērķi gūt plašāku atbalstu viņu prasībām.
1978. gadā Amerikas prezidents Džimijs Kārters panāca miera līguma parakstīšanu starp Izraēlu un Ēģipti. Gan Izraēlas premjers Begins, gan arī Ēģiptes prezidents Sadats sakarā ar to saņēma Nobela miera prēmiju.
Prezidents Kārters tobrīd nē, bet viņš balvu saņēma 2002. gadā pēc karjeras, kuras laikā viņš visvairāk un visaktīvāk atbalstīja cilvēka tiesības pasaulē.
1993. gadā parakstīti Oslo līgumi, kuru ietvaros Izraēla un Palestīniešu atbrīvošanas organizācija nodrošināja savstarpēju atzīšanu. Izveidota pārvaldes sistēma Gazas joslā un Rietumkrastā, kas pārvaldīs palestīniešu iekšējās lietas un kļūs par pirmo valdību.
Problēma ar to ir bijusi apstāklī, ka Izraēla principā kopš laika gala ir noliegusi iespēju, ka kaimiņos kādreiz varētu būt Palestīnas Republika.
Gazas josla principā tika aizslēgta un bloķēta, un Rietumkrastā Izraēla jau sen ir nodarbojusies principā ar aparteīdu – palestīniešiem atņemt viņu mājas, fermas un ciematus, un tur to vietā būvēt ciematus izraēļu kolonistiem.
Šogad 30. novembri izraēļi sagaidīja laikā, kad jau vairāk nekā divu gadu garumā viņu valdība Gazas joslā un ne tikai ir bijusi vainīga tajā, ko starptautiskās cilvēka tiesību organizācijas ir nosaukušas par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci.
Gazas josla principā ir noslaucīta no zemes virsas. Sagrautas mājas un infrastruktūra, un veikali, un slimnīcas, un aprūpes nami.
Divi miljoni palestīniešu tur dzenāti no vienas vietas uz otru, allaž ar sapratni, ka arī bēgļu patversmēm izraēļi uzmetīs bumbu ar apgalvojumu, ka tur esot slēpušies Hamās teroristu organizācijas pārstāvji.
Izraēla nekad nav devusi kaut minimālu pierādījumu šiem apgalvojumiem par domu, ka vietējā slimnīca bija jāsagrauj tāpēc, ka pagrabā it kā bija teroristi. Galu galā rezultāts nudien ir bijusi pilnīga iznīcība.
Viens, kas te ir jāsaprot, ir fakts, ka Izraēla šo genocīdu ir veikusi gandrīz tikai un vienīgi ar ieročiem, kādus ir piegādājusi Amerika. Gan republikāņu, gan demokrātu administrācijas jēdzienu “Izraēlas drošība” ir turējuši svētvietā.
Bumbas, kādas kritušas Gazā un apslaktējušas desmitiem tūkstošus nevainīgu civiliedzīvotāju, nākušas gandrīz ekskluzīvi no Amerikas.
Amerikas pašreizējais prezidents pirms kāda laiciņa paziņoja, ka viņš esot panācis mieru starp Izraēlu un palestīniešiem.
Kairā Ēģiptē parakstīts līgums par uguns pārtraukšanu, kurš izcēlās ar faktu, ka procesā nepiedalījās ne Izraēlas, nedz arī Hamās teroristu organizācijas pārstāvji.
Tā vietā režīms Amerikā nāca ar “miera plānu,” kurā cita starpā bija paredzēta Hamās atbruņošanās un pašlikvidācija.
Ne īpaši pārsteidzošā kārta, Hamās par šādu domu pateica stingru nē, jo kāpēc gan tai būtu tā jādara, ja Gazas nākotne joprojām ir miglā tīta?
Te diemžēl runa ir par diviem konkrētiem cilvēkiem, kuru raksturīpašības šajā situācijā nevis palīdz, bet gan kaitē.
Amerikas prezidents savā fantāziju pasaulē ir iedomājies, ka tieši viņš ir tas, kurš pasaulei nes mieru, uguns pārtraukšanu konfliktos un visu pārējo.
Tam ir tikai viens iemesls. Narciss, kurš patlaban saimnieko Baltajā namā, ir sacerējies, ka viņam tiks piešķirta Nobela miera prēmija.
Laika gaitā to ir saņēmuši četri ASV prezidenti Teodors Rūzvelts par palīdzību kara starp Krievijas impēriju un Japānas impērijas mediācijā.
Prezidents Vudro Vilsons balvu saņēma par starpkara Tautu savienības izveidošanu.
Jau minēju prezidenta Kārtera labi nopelnīto miera balvu.
Savukārt prezidents Baraks Obama miera balvu saņēma īsi pēc stāšanās amatā ar apgalvojumu, ka viņš esot spēcinājis starptautisko diplomātiju.
Tieši šis pēdējais fakts pašreizējam ASV prezidentam ir krupis rīklē, jo viņš jau sen prezidentu Obamu ir nicinājis un kritizējis no panckām ārā.
Donalda Trampa nebeidzamais narcisms te ir viena lieta.
Otra ir viņa līdzinieks Telavivā. Benjamins Netanjahu pie teikšanas Izraēlā ir bijis jau labu laiku, un tieši viņš ir iemesls, kāpēc slaktiņš Gazā beidzās tikai pēc tam, kad jau bija apslaktēta laba daļa zonas iedzīvotāju.
Benjamins Netanjahu tāpat kā daudzi politikāņi kuri varas krēslos iesēžas pārāk ilgi, sāka demonstrēt ievērojamu patvaļu, tajā skaitā, kā vēsta kriminālapsūdzība pret viņu, pieņemot ievērojamu summu kukuļos, lai bīdītu politiku to cilvēku interesēs, kuri viņu aplaimoja ar konjaku, cigāriem un citiem labumiem.
Brīdī, kad sākās slaktiņš Gazā, premjera tiesāšana jau bija sākusies, un Telavivā katru nedēļu brīvdienās bija masveida demonstrācijas pret viņa režīma centieniem iejaukties tiesu varā ar mērķi palīdzēt apsūdzētajam.
Konflikta laikā Benjamins Netanjahu nenoguris ir apgalvojis, ka tā laikā viņu absolūti nevar gāzt no amata tāpēc, ka jātnieks upes vidū zirgu nenomaina.
Pagājušajā nedēļa režīms nosūtīja garu depešu Izraēlas valsts prezidentam ar domu, ka vajadzētu vienkārši izsludināt piedošanu un amnestiju un punkts un āmen.
Šajos centienos izpalīdzīgs ir bijis komentārā jau minētais un līdz kliņķim nekaunīgais Amerikas prezidents, kurš atklātā tekstā apsūdzības pret Netanjahu ir aprakstījis ar vārdiem “raganu medības,” un arī viņš Izraēlas prezidentu ir aicinājis tās likvidēt.
Šajā ziņā, starp citu, Izraēla nav viena. Hondurasā savulaik bija prezidents, kurš tapa notiesāts par kokaīna kontrabandas organizēšanu un atbalstīšanu, un Amerikas tiesā viņam piespriests 45 gadu cietumsods.
Bet tikai līdz brīdim, kad lietā ieinteresējās Amerikas korumpētais prezidents, kurš paziņoja, ka tāpēc, ka Hondurasas bijušais prezidents viņam bija politiski simpātisks, arī viņam tiks piešķirta amnestija.
45 gadu cietumā, bet ar vienu spalvas vilcienu sods atcelts un narkotiku tirgotājs atkal būs uz brīvām kājām.
Hondurasā nupat brīvdienās bija valsts prezidenta vēlēšanas, un tur Amerikas prezidents ir pateicis, ja neuzvarēs viņa favorīts, tad Hondurasa zaudēs visu palīdzību un finansējumu no Vašingtonas.
Vārds “bezkaunīgs” šo rīcību patiesībā apraksta tikai daļēji. Pasaule nav neviens noziedznieks, kuram nav iespēja vērsties pie noziedznieka, kurš patlaban saimnieko Baltajā namā, cerībā ka no turienes nāks glābiņš.
Šajā stāstā gan galvenais nav līdz kliņķim korumpēti un ļaunprātīgi politikāņi.
Galvenais ir palestīniešu tauta, kura diskusijās par Gazas joslas nākotni ir aizmirsti pavisam.
Amerikas prezidents savā fantāziju pasaulītē ir iedomājies, ka Gaza varētu būt sava veida Rivjēra ar lepnām viesnīcām un kazino un izklaidi pasaules bagātniekiem.
Kur paliks divi miljoni palestīniešu? Amerikas prezidentam tas ir pie pakaļas.
Izraēlas režīms savukārt ir ne tikai par visiem 100 procentiem iebilstošs pret domu, ka varētu sanākt Palestīnas valsts, bet arīdzan pārliecināta, ka tai ir tiesības kārtot lietas ne tikai pašmājās, bet arī kaimiņvalstīs.
Šīs domāšanas pamatā ir ebreju Tora, jeb vecā derība, no kuras var saprast, ka Jūdeja savulaik bija ļoti plaša teritorija Tuvajos austrumos, un tāpēc mūsdienu Izraēlai tur ir daudz plašākas tiesības, nekā tās noteiktajās robežās.
Tāpēc notikusi bombardēšana ne tikai Gazā, bet arī Libānā un Sīrijā, un Irānā un Jordānijā un citur, kur Izraēla sakās saskatām briesmas.
Šī ir lieta, kura ir radījusi milzīgu konfliktu pasaulē. Ebreji un ne tikai ir pārliecināti, ka Hamās teroristu uzbrukums 2023. gada septembrī bija tik graujoša lieta, ka to var uzskatīt par aizbildinājumu visam tam, ko Izraēla laikā kopš tam ir pastrādājusi.
Ko tas nozīmē? Minētais uzbrukums Izraēlas dienvidos bija šausmīgs noziegums, un dzīvību zaudēja 1195 izraēļi un ārzemnieki.
Gazas joslā atbilstoši turienes pārvaldei nogalināti gandrīz 70 tūkstoši, lielākoties civilisti, un viņu starpā lielākoties sievietes un mazi bērni.
Nezinu, kā citiem, bet man tomēr sanāk, ka 1195 ir daudz, daudz mazāk nekā 70 tūkstoši.
Sabiedriskajā apritē uzradusies doma, ka jebkāds atbalsts domai, ka arī palestīniešiem ir cilvēka tiesības, ir uzskatāms par baisu antisemītismu un Izraēlas nīšanu.
Man Feisbukā un citur internetā ir pārtrūkušas senas draudzības ap šo lietu. Pat jau minētā doma, ka Gazā apslaktēto civilistu skaits ir milzīgi daudz lielāks par bojā gājušo skaitu 2023. gada uzbrukumā noved pie tā paša apgalvojuma – Izraēla ne pie kā nav vainīga, tā ir upuris un tai ir visas tiesības “aizstāvēties.”
Opozīcija šai domai un atbalsts faktam, ka tā rezultātā ir sanācis genocīds un noziegumi pret cilvēci — tas lūk esot antisemītisms.
Mēs šeit Latvijā arī esam tauta, kura bieži vien vēlas uzsvērt savu upura statusu. Mūsu svētku un atzīmējamo dienu kalendārā ir piecas dienas, kurās tautai likts izkārt karogu ar melno svētku lentu.
Ne tikai abās deportāciju dienās, bet arīdzan ebreju holokausta piemiņas dienā, dienā, kad PSRS iebruka Latvijā, kā arī vārgi definētā dienā, kura kalendārā definēta kā “pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.”
Šī diena noteikta decembra 1. svētdienā, kas šogad būs 7. decembrī un nākamgad būs 6. datumā. Zinu, kad Saeima to apstiprināja, bija kaut kāds specifisks notikums decembra sākumā, kuru it kā bija vajadzība pieminēt.
Par šo lietu esmu rakstījis arī citreiz. Tas ir latviešu tautas mazohisms, kurš liek savā vēsturē uzsvērt tikai un vienīgi upura lomu un negācijas.
Neņemot vērā faktu, ka pēdējo 107 gadu laikā Latvija ir ieguvusi neatkarību, zaudējusi neatkarību, atjaunojusi neatkarību un galu galā sevi nostiprinājusi kā valsts, kas ir starptautiskajā apritē, tajā skaitā Eiropas Savienībā un NATO.
Tas nav maz.
Savukārt attiecībā uz palestīniešiem, man personīgi nav atšķirības starp to, ko pret viņiem ir veikusi Izraēla un to, ko pret ukraiņiem patlaban dara Kremļa barbars un viņa ļaudis.
Abos gadījumos mērķis ir iznīcība un neitralizēšana.
Vai mēs drīkstam atbalstīt ukraiņus, bet ignorēt palestīniešus? Vai tā kaut kas nebūtu uzskatāms par visai lielu liekulību?
Mēs dzīvojam sarežģītā pasaulē ar atgādinājumu, ka barbariska rīcība mēdz atkārtoties. Aizmirst par cilvēka tiesībām šajā kontekstā varbūt ir viegli, bet manā izpratnē tas nekad nebūs pieņemami.
