Kultūra
Teātris un kino

Arī sabiedrība ir atbildīga par cilvēka izvēlēm. Saruna ar Rēziju Kalniņu1


Rēzija Kalniņa: “Dzīvē ir miljoniem skaistu lietu, skaistu dārgakmentiņu. Iespējams, katrs atsevišķi nevarēsim atrast ne simto daļu no tiem, bet varbūt uztaustīsim desmit, kādēļ vērts dzīvot.”
Rēzija Kalniņa: “Dzīvē ir miljoniem skaistu lietu, skaistu dārgakmentiņu. Iespējams, katrs atsevišķi nevarēsim atrast ne simto daļu no tiem, bet varbūt uztaustīsim desmit, kādēļ vērts dzīvot.”
Foto: Karīna Miezāja

“Varbūt būsit māte, varbūt skolotāja, varbūt pirmā mīlestība, bet nevajag baidīties,” skatītāju iespējamo līdzdalību Dankana Makmilana lugas “Dzīves dārgakmentiņi” iestudējumā raksturo tā režisore un scenogrāfijas autore ­RĒZIJA KALNIŅA, kurai šī būs debija šādā statusā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī. Pirmizrāde – rīt Mazajā zālē.

Godalgotais mūsdienu britu rakstnieks un režisors Dankans Makmilans latviešu skatītājiem pazīstams pēc Nacionālajā teātrī iestudētās atbruņojoši godīgās un ar ilūzijām nelutinošās lugas “Cilvēki, lietas un vietas” un Liepājas teātra izrādes “1984”. Šajā sezonā Dailes teātris Kamerzālē iestudēs Makmilana “Monstru” Dmitrija Petrenko režijā.

Luga “Dzīves dārgakmentiņi” uzrakstīta 2014. gadā. Smieklīgajā un smeldzīgajā darbā delikāti, bet pārliecinoši skarti jautājumi, par kuriem no skatuves un arī ārpus tās runāts reti, jo

autors ir pārliecināts – teātra augstākais uzdevums ir iejaukties dzīvē un runāt par to galēji patiesi un tieši.

Kad angļu teātri ar šo lugu dodas viesizrādēs uz Ameriku vai Šveici, viņi daļu no tās adaptē konkrētajai videi. Tā arī Krievu teātris mainījis lugas darbības vietu, un viss uz skatuves redzamais notiks Latvijā.

Izrādē, kurā spēlēs Anatolijs Fečins, darbība noritēs 1988. gadā, bet izrādē, kur spēlēs Ivans Streļcovs – viņa varonim tāpat būs septiņi gadi –, notikumi risināsies desmit gadus vēlāk. Bet lielie jautājumi palikuši tie paši.

Lielu vietu izrādē ieņem cilvēka attiecības ar savu māti – kā māte ietekmē mūsu personību.

Režisore Rēzija Kalniņa rīkojusies visai netipiski. Deviņpadsmit Krievu teātra jaunie aktieri izgājuši kastingu, kurā viņiem vajadzējis izstāstīt kaut ko smeldzīgu un kaut ko jautru par savu māti.

“Visas mammas, to dzirdot, būtu raudājušas no prieka, bet minēto divu aktieru sniegums visvairāk aizkustināja manu dvēseli un tāpēc lomu uzticēju viņiem,” saka Rēzija Kalniņa. Tā kā izrāde režisorei ir ļoti personiska, arī šai sarunai viņa piedāvā nepastarpināto uzrunas formu “tu”.

Rēzij, Krievu teātrī kā aktrise esi piedalījusies bilingvālajā izrādē “Kam no Vulfa kundzes bail”, taču uz šīs skatuves tu iestudē pirmoreiz. Kāpēc šī luga tavā režijā krita tieši Krievu teātrim?

R. Kalniņa: Man vienmēr ļoti patikusi Dana Bjorka (M. Čehova Rīgas Krievu teātra direktore. – V. K.), vēl tad, kad viņa spēlēja Dailes teātrī, bija tā 9. studijas audzēkne. Viņai ir brīnišķīgs temperaments, līdzīgs manējam, uz āru, ne tik daudz uz iekšu vērstajam.

Tāpēc man ļoti patīk šajā teātrī strādāt, jo tas atbilst manām – nezinu, kurām, čigānu, līvu vai vēl kādām straujākām – asinīm, kurās ir ļoti maz no kautrīgā, introvertā, kritiskā latvieša. Pienācis īstais brīdis, kad Dana ir tur, kur ir (Krievu teātra direktores amatā), un mēs vienkārši satikāmies. Un ceru, šī kopdarbība nebūs vienīgā.

Tā kā acīmredzot no tēva puses (komponists Imants Kalniņš. – V. K.) esmu tāds pusčigāns, man šķiet, ka

tieši krievu mentalitāte un krievu skatītājs ir tas, kurš brīvi uztver, brīvi mīl, brīvi raud, neliekuļo un tieši reaģē.

Tā ir arī mana pieredze Novosibirskā.

Mēs ar aktieriem, kurus esmu vai iemīlējusi šajā izrādē, izvairāmies no tehnoloģijas, kad režisori un aktieri ir kā atsevišķas, vientuļas salas bez to savienojošiem tiltiem. Nē, esam viena radoša komanda, kura jūtu laboratorijas žanrā skar tēmas, kas man ir vienas no vissvarīgākajām.

Šī Dankana Makmilana luga man ir ļoti personiska tajā ziņā, ka skar gandrīz katru ģimeni pasaulē, Eiropā, Latvijā. Tā vēsta par to, cik svarīgi ģimenē sarunāties, kā bērnības traumas ietekmē dzīvi no septiņiem līdz piecdesmit septiņiem gadiem, kā lugas varonis ar tām cīnās, izvēloties gaišo vai tumšo pusi saskarsmē ar dažādiem notikumiem savā mūžā.

Un arī sabiedrība ir atbildīga par cilvēka izvēlēm.

Vai mēs par sāpīgo runājam atklāti? Vai Latvijā, piemēram, nav invalīdu tāpēc, ka viņus ārā tik daudz neredzam? Vai Latvijā nav depresijas tāpēc, ka liekuļojam par tās neesamību?

Ir svarīgi, lai sabiedrība būtu iejūtīga ne vien labdarības akciju laikā, bet arī ikdienā. Ja kaimiņa dzīvoklī kāds raud, varbūt neizliecies nedzirdam, bet pajautā – vai tu tiksi galā? Tēma ir ļoti personiska, jo arī es savā dzīvē esmu saskārusies ar līdzīgām izjūtām.

Dzīvē ir miljoniem skaistu lietu, skaistu dārgakmentiņu.

Iespējams, mēs katrs atsevišķi nevarēsim atrast ne simto daļu no tiem, bet varbūt uztaustīsim desmit, kādēļ ir vērts dzīvot.

Arī skatītāji, protams, tie, kuri vēlēsies, varēs šajā izrādē iesaistīties. Tāpēc tās žanru esmu nodēvējusi par jūtu laboratoriju. Tā būs psihodrāma, kurā skatītāji kopā ar galveno varoni varēs raudāt, smieties, pārdzīvot, jo arī šīs dzīves notikumos esam ne tikai vērotāji, bet varam būt arī līdzdalībnieki.

Teici, ka izrāde būs personiska. Vai tajā atbalsosies arī kaut kas no to izjūtu un emociju nospiedumiem, ko tevī atstājusi tava mamma izcilā aktrise Helga Danc­berga?

Protams. Mēs ar brāli kā bērni esam dzīvojuši cauri arī viņas bez atbildes palikušajiem jautājumiem saistībā ar mammas mammīti, mūsu vecmammu, kura izvēlējās pati aiziet no dzīves. Un šī traģēdija gadiem atbalsojas manī.

Izrādē skartās tēmas man nav svešas, tās nav abstraktas,

kurās būtu jāizpauž kaut kādas ambīcijas, interpretācijas un inscenējumi… Lasot un iestudējot lugas, arī šo, izvēlos tās, caur kurām man ir ar ko dalīties, kas man vienmēr uz skatuves bijis ārkārtīgi būtiski.

Vai tu būtu aktrise, ja tā nebūtu arī tavas mammas profesija?

Visu savu apzināto bērnību mēs ar brāli kā bērni to tik vien dzirdējām – tikai nekļūstiet par aktieriem! Vienalga ko, tikai ne uz aktieriem.

Līdz pat pēdējām brīdim, kad jau biju finiša taisnē toreizējā konservatorijā, mamma līdz galam neticēja, ka varu būt aktrise, ka man dzīvē būtu jādarbojas šajā profesijā. Es viņu pilnīgi saprotu.

Ja man būtu bērni, es arī teiktu – dariet visu, tikai neejiet par aktieriem.

Jo aktiera darba instruments ir viņa emocijas, viņa prieks, viņa asaru dziedzeri, muskulatūra, ķermenis… Tā ir viņa vijole. Un, lai šis instruments labi skanētu, tam visu laiku jāatrodas darba kārtībā.

Tas nozīmē, tev jābūt ārkārtīgi atvērtam pret pasauli un visu tajā notiekošo, ļoti empātiskam un līdzi jūtīgam. Tas nav viegli.

Izrādē “Dzīves dārgakmentiņi” uz skatuves būs viens aktieris, galvenās lomas atveidotājs, un arī gleznotāja Kristīne Kutepova.

Dailes teātra Vecgada iestudējumā “Zvaigžņu zagļi”, kur biji arī režisore un scenogrāfe, gleznotājai pašai uz skatuves esot, viņas zīmēto varēja redzēt uz lielajiem ekrāniem. Ko esi atklājusi šajā skatuviskās izteiksmes valodā, ka tagad to turpini?

Ne gluži turpinu. Jā, mums ar gleznotāju Kristīni Kutepovu šī būs otrā sadarbība, jo man viņa ir dvēseliski ļoti tuva, esam uz vienas frekvences. Taču neesmu teikusi, ka šajā izrādē Kristīne zīmēs.

Gleznotājam tāpat kā jebkuram māksliniekam ir dažādi izteiksmes līdzekļi, kā radīt telpu vai ekrānu, gleznu… Tās nav tikai otas, zīmulis un krāsas. Starp citu, Kristīne Kutepova ir mācījusies scenogrāfiju pie Andra Freiberga (ilggadējs Nacionālās operas galvenais scenogrāfs. – V. K.). Viņai šī mūsu sadarbība būs izaicinājums vērt vaļā jaunas robežas, jo

uzvedumā māksliniece arī dziedās, brīvi iejutīsies mātes tēlā,

kurš gan būs nevis fiziski redzams uz skatuves, bet vairāk metafizisks, nojaušams.

Kādas ir tās jaunās robežas, kuras tu pati kā aktrise ver vaļā šajā sezonā, kas nu jau pusē?

Dailes teātrī šajā sezonā man kā aktrisei lielākais notikums ir sadarbība ar Mišu (režisors Mihails Gruzdovs.  – V. K.) izrādē “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” Mazajā zālē. Pirmizrāde būs 29. martā, tieši mēnesi pēc “Dzīves dārgakmentiņiem”.

Iespēja strādāt ar Mišu, neraugoties uz lomas, kā viņš saka, “maštābu”, man cilvēciski un profesionāli ir ļoti liela dāvana, fantastiska iespēja mācīties – un turklāt vēl par velti! – pie ģeniāla meistara, skolotāja, ar kuru kopā izēsts puspuds sāls, ceturtdaļgadsimtu esot kopā mākslas laukā.

Miša ir tik smalkjūtīgi maigs tādā ziņā, ka uzmanīgi katram dod pēc viņa aktieriskās un cilvēciskās esības uztveres spējām. Ne velti viņam ir unikāla pasniedzēja pieredze.

Pēc krievu rakstnieka Nikolaja Ļeskova tāda paša nosaukuma garstāsta (1864) motīviem veidotā mūsdienu dramaturģes Jaroslavas Purinovičas luga “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”, šis neviennozīmīgais stāsts par spēcīgu kaislību pārņemto sievieti, kļuvis par literatūras klasiku un iedvesmas avotu daudzām teātra izrādēm, filmām un operai, kas iestudēta arī mūsu Baltajā namā. Kāda būs tava lēdija Makbeta?

Pie Mišas nekad nekas nav gatavs. Viņš nekad nesaka – tagad cepsim baltmaizi vai rupjmaizi. Man šajā režisorā un teātrī vispār ārkārtīgi patīk tas, ka gan aktiera, gan skatītāja, gan izrādes zemapziņu izceļ virspusē, bet acīmredzami uz skatuves notiekošo pasniedz kā pilnīgi nepastarpinātu informāciju.

Par “Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu” varu pateikt, ka Mihailam Gruzdovam vēl nekad nebūs bijusi tā-da izrāde…

Abas minētās izrādes būs tādas, kas no skatītāja prasīs zināmu prāta piepūli. Bet kādās proporcijās, tavuprāt, būtu jāatrodas skatītāja smadzeņu līdzdarbību paģērošai mākslai un labai, atpūtu sološai izklaidei Dailes teātrī?

Bet kas ir izklaide? Un kā tas ir, salīdzinot, piemēram, ar mūziku? Vai attiecībā pret klasisko mūziku popmūzika jeb populārā mūzika ir kaut kas lētāks vai vienkāršāks? Arī populārā mūzika var būt un ir ļoti kvalitatīva, sociāli nozīmīga, tajā aplūko aktuālus jautājumus konkrētā brīdī un valstī vai vispār globāli.

Runa ir par to, ko katrs no mums saprot ar vārdu “izklaide” un vārdu “māksla”.

Manuprāt, tas viens otru neizslēdz. Brīnišķīgs piemērs ir Dailē Viestura Meikšāna iestudētās “Kalpones” ar fantastiskiem manu skatuves partneru šajā izrādē Ievas Segliņas un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas aktierdarbiem. Šī izrāde minētajā kontekstā ir divi vienā.

Vispār runa ir tikai un vienīgi par to, kas mākslinieciskā vadītāja jeb, kā tagad Dailē, radošā direktora uztverē būs izklaide un kas – māksla. Patiesībā tas ir ārkārtīgi subjektīvi. Kā viss dzīvē.

Manuprāt, tāda absolūta objektivitāte vispār nepastāv.

Un otra svarīga lieta, kas ir tā auditorija, kura teātra direktoram un mākslinieciskajam vadītājam ir svarīga, uz kuru viņš strādā.

Es nevaru teikt, ka Džilis (Dailes teātra iepriekšējais mākslinieciskais vadītājs. Dž. Dž. Džilindžers. – V. K.) necentās līdzsvarot “izklaidi un mākslu”. Domāju, viņš ļoti veiksmīgi to līdzsvaroja…

Rēzij, šis apgalvojums var ļoti pārsteigt kā pretrunīgs iepriekš publiskajā telpā izskanējušajam par aktieru neapmierinātību ar mākslinieciskā vadītāja darbu.

Tai neapmierinātībai katram aktierim bija savs iemesls, nepastāvēja tāds vienots, visiem viens kopīgs pārmetums Džilim kā mākslinieciskajam vadītājam.

Man bija sava tā brīža pieredze, ko no Dailē notiekošā pieņemt vai nepieņemt.

Vairākkārt jau tiku teikusi, ka man ārkārtīgi svarīgs jebkurā jomā – profesionālajā, sadzīviskajā, personiskajā – ir goda jēdziens un savstarpēji cieņpilnas attiecības. Īpaši starp sievieti un vīrieti, neskatoties uz to, vai tās ir kolēģu vai ģimeniskas attiecības.

Ir lietas, kas man ir pieņemamas, un tādas, kas nav.

Vai, tavuprāt, māk­slinieciskajam vadītājam būtu jāņem vērā arī aktieru domas repertuāra izvēlē?

Vai tā ir izdevniecība, teātris vai cita joma, jebkurš vadītājs ir ieinteresēts, lai kopā strādātu domubiedri.

Radīt var tikai harmoniskā vidē.
Saistītie raksti

Un Daile ir Kultūras ministrijas dotēta valsts kapitālsabiedrība, nevis privāts teātris – un tādu Latvijā nupat vairs netrūkst –, kur īpašnieks kādu var uzaicināt vai neuzaicināt, aplaimot ar lomu birumu vai izdzīt ārā…

Dailes teātra direktors Juris Žagars atklājis, ka nākamajā sezonā teātrī iestudēs Somerseta Moema “Teātri”, ko esam redzējuši brīnišķīgajā Jāņa Streiča filmā ar Viju Artmani galvenajā lomā. Vai es varbūt runāju ar nākamo Džūliju Lamberti?

O, neko nezinu par nākamo sezonu. Es pat nezinu, kas ar mani kā aktrisi būs pēc gada.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Atbalsti kino vecmeistarus, straumējot latviešu filmas! 1
1 diena
VK
Vita Krauja
Kultūra
Skolēnu Dziesmu svētku pārcelšana vissmagāk ietekmētu deju nozari 1
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
LALIGABA nominantus un Mūža balvas laureātu paziņos 31. martā
1 diena

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Tukumā uguns no atkritumiem pārmetusies uz blakus esošo angāru, deg arī kūla
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
VID saņemti jau 498 iesniegumi dīkstāves pabalsta izmaksai
55 minūtes
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Lai ierobežotu Covid-19 izplatību, Krievija uz laiku slēgs sauszemes robežas
2 stundas
IE
Ināra Egle
Latvijā
Vai neievēro pašizolāciju? Iedzīvotāji ziņo par Saeimas deputātu atrašanos ārpus dzīvesvietas
32 minūtes
LE
LETA
Veselam
Pēdējā diennaktī apstiprināti 25 Covid-19 gadījumi. Trīs cilvēki stacionēti ar smagu slimības gaitu
9 stundas