Kultūra
Teātris un kino

“Nevēlos būt copy paste meistars, kas atkārto kā papagailis.” Saruna ar Intaru Rešetinu1


Intars Rešetins: “Vienmēr strādāju ļoti egoistiski, cenšos visus darbus iestudēt personiski, meklēt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem.”
Intars Rešetins: “Vienmēr strādāju ļoti egoistiski, cenšos visus darbus iestudēt personiski, meklēt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem.”
Foto: Karīna Miezāja

Režisors INTARS ­REŠETINS Dailes teātra Kamerzālē iestudējis izrādi “Māte”, ar to noslēdzot autora Floriana Zellera ģimenes tēmai veltīto triloģiju. Iestudējuma pirmizrāde jaunnedēļ, 29. janvārī.

… Mātes dzīvē valda liels tukšums. Viņa nevienam vairs nav vajadzīga; visi no viņas aiziet viens pēc otra. Bērni jau ir aizgājuši, tagad vīra kārta. Bet viņa neprot un negrib dzīvot bez sava mīļā dēla Nikolā. Tā lasāms Dailes teātra izrādes pieteikumā. Ar režisoru Intaru Rešetinu runājam par topošo izrādi Dailes teātrī un viņa debiju kinoseriāla režisora statusā.

Mātes garīga vientulība būtībā ir traģēdija kā viņai, tā tuvākajiem cilvēkiem. Šāda situācija ir katra cilvēka paša vaina vai iespaidu atstāj arī laikmeta zīmogs?

I. Rešetins: Mātes nospiedums ikvienā no mums paliek uz mūžīgiem laikiem. Šo tēmu vēlējos izjust, izgaršot un atklāt no sākuma līdz pēdējam akordam.

Man ir svarīgi sabiedrībā ieplūdināt sajūtas, vibrācijas, lai tēmas, kuras risinu savos Zellera triloģijas iestudējumos, tajos iekustinātu tās stīgas, kas vēl ilgi kaut kur atbalsotos.

Es vienmēr strādāju ļoti egoistiski, cenšos visus darbus iestudēt personiski,

meklēt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, tajā pašā laikā būt dialogā ar skatītāju, centrā izvirzot sociāli jūtīgas tēmas, kas skar ikvienu zālē sēdošo.

Šī būs unikāla satikšanās iespēja. Apstāties, padomāt, ievilkt elpu laika rikšojumā – kaut tikai uz mirkli, brīdī, kad esi atnācis uz teātra izrādi. Jo uz skatuves viņi – Māte, Tēvs un Dēls – šodien satiekas, lai atvadītos.

Mātes lomai izraudzījos aktrisi no Dailes teātra dārgumu lādes. Tāda aktrise ir tikai viena.

Šerpa, asa, pat reizēm valdonīgi skarba, bet tajā pašā laikā – maiga, silta, ievainojama, dzīves gudra, trausla. Kas par amplitūdu! Absolūti šarmanta. Viena no labākajām aktrisēm, ar kādu esmu strādājis. Īsts darba zirgs.

Vēl joprojām mazliet baidos no viņas. No tā, ka pēkšņi manā krāsu paletē ir pieejams tik daudz toņu. Prast pareizi tos salikt, tas ir grūtākais! Bet, domāju, viņai ar mani nav viegli, jo esmu ļoti prasīgs un nepiekāpīgs tāpēc, ka mīlu! (Mātes lomā – Lilita Ozoliņa. – Red.)

Var jautāt, bet kādēļ māte Zellera triloģijā ir noslēguma, nevis sākuma akords?

Patiesībā luga “Māte” ir pirmā no triloģijas daļām, otrā ir “Tēvs” un tikai tad seko “Dēls”. Zelleram viss ierindojas loģiskā secībā. Bet, tā kā mans iemīļotais autors lugas raksta kā puzles, domāju, lielu skādi nebūšu nodarījis ne viņam, ne pašmāju skatītājam.

Kad Nacionālajā teātrī iestudēju “Ak, tētīt!”, nebiju iedomājies, ka kādreiz varētu iestudēt visas daļas.

Lugas nav tieši saistītas, taču paralēles var savilkt gan dramaturģiskajā zīmējumā, gan personāžu vārdos. Veidojas savdabīga simbioze. Un vispār man jāpateicas Dž. Dž. Džilindžeram, kurš vasarā man piezvanīja, lai gan sezonu sen jau bija saplānojis, un piedāvāja man šo iespēju noslēgt zelleriādi.

Visas trīs izrādes – 2016. gadā Nacionālajā teātrī iestudētā “Ak, tētīt!”, pērn Dailē iestudētais “Dēls” un nu “Māte” – ir atsevišķi mākslas darbi. Bet vai lieliski nebūtu visus trīs iestudējumus izrādīt kādā brīvdienā Dailes teātrī vienu pēc otra?

Es būtu tikai par šādu trīs sēriju Zellera festivālu, jo tūdaļ jau visas trīs izrādes būs teātru repertuārā. Starp citu, tieši šovakar, 25. janvārī, LTV raidījumā “Teātris zip” varēs noskatīties pirmo izrādi “Ak, tētīt!”.

Drīz būs gandrīz gads, kopš aizgājāt no Dailes teātra. Tā kā tikāt nostrādājis uz šīs skatuves divdesmit gadus, varu vaicāt, kā Dailē notiekošais izskatās no iekšpuses? Aktieri sacēlās pret māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru, viņam promesot.

Dailes teātra aktieri nav tik gļēvi, lai nevarētu savas domas pateikt acīs. Mākslinieciskais vadītājs bieži ceļoja, bieži bija prom no teātra, gan režisējot citur, gan atpūšoties pēc lielajiem iestudējumiem.

Un viņa klātbūtne pēdējā brīdī vairs nebija izšķiroša, tajā ziņā kolēģus saprotu.

Ja nav garīgā līdera, ja mākslinieciskais vadītājs teātrī ir tikai tad, kad tajā iestudē pats, notiek atsvešināšanās no trupas. Un kolektīvs viņu kā lieku izspļāva. Teātris ir komandas spēle.

Kad Dailes mākslinieciskais vadītājs bija Mihails Gruzdovs, viņš intervijās ne vienreiz vien uzsvēra, ka tieši mākslinieciskā vadītāja pienākums ir gādāt par līdzvērtīgu noslodzi teātra trupā, lai nav tā, ka vieni pārdeg, bet citiem nav iespējas sevi īstenot.

Visiem mākslinieciskajiem vadītājiem noteikti ir sava vīzija un mērķi, cits jautājums, kā savas ieceres īstenot.

Ielūkojoties teātra vēsturē, Smiļģa, Pētersona, Liniņa, arī Auškāpa mākslinieciskās vadības pirmajos gados, iestudējot izrādes, veidoja divus, pat trīs sastāvus. Par to būtu jādomā, lai visiem ir radoši izaicinājumi.

Un varbūt tagad vajag iestudēt mazāk, bet kvalitatīvāk? Un vairāk rūpēties par aktieriem?

Kas liedz padomāt, ieraudzīt – piemēram, Lauris Subatnieks ilgi nav spēlējis galveno lomu! Iedodam jaunajā iestudējumā to viņam, jo šobrīd viņš ir pilnbriedā.

Grāvelis, Dzelzītis, Grūbe, Andžāns Dailē ir kaļami zirgi, tikai lomu ir tik, cik ir, iestudējumam atvēlētais laiks ir pieticīgs, iespējams, tādēļ režisori vairs neiestudē tik bieži izrādes divos sastāvos, bet tas būtu viens no veidiem, kā risināt komandas izveidi. Tur saskatu daudz plusu.

Tā kā vairums režisoru ir brīvmākslinieki, vai esat uzrunāts vai iecerējis atkal ko iestudēt Dailē?

Katram režisoram ir kaudze “neiznēsāto bērnu”, proti, ideju.

Šobrīd saprotamu iemeslu dēļ vēl “bildināts” neesmu, jo visi teātrī gaida jauno vadību,

turklāt nākamā būs jubilejas sezona. Dailei vajadzīgs jauns uzrāviens, jauna elpa, garīgais līderis, kam trupa var sekot. (Saruna notika 21. janvārī, kad jaunā direktora vārds vēl nebija nosaukts. – Red.)

Nākammēnes 3. februārī “Shortcut” un pēc tam STV televīzijā pie skatītājiem nonāks amerikāņu seriāla “VEB terapija” adaptētā latviešu versija “Terapeite bez grāda”. Tā būs jūsu debija kinolauciņā režisora statusā.

… Mani, pašam esot skatuves māksliniekam, saista tieši darbs ar aktieri. Un seriālā viss balstās dialogā un tuvplānos.

Divos logos skatīsimies, kā “VEB terapeite” ārstē tā dēvētos pacientus, visa darbība notiek virtuālajā datoru vidē. Oriģinālā spēlē tikai pasaules līmeņa aktieri – Lisa Kudrova, Dāvids Švimmers, slavenā Merila Strīpa. Arī mums seriālā lieliska aktieru plejāde – Ģirts Krūmiņš, Akvelīna Līvmane, Anatolijs Fečins, Agnese Zeltiņa, Rēzija Kalniņa, Lauris Subatnieks, Jurģis Spulenieks, Dita Lūriņa, Jānis Vimba un citi.

Centrālā ass, ap ko viss turas un attīstās, ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas varone Sabīne Roziņa, terapeite bez grāda.

Kopš manas režijas debijas izrādes “Nakts vēl nav galā” esmu Ilzi iepazinis kā aktrisi ar burvīgu pielāgošanās un improvizācijas spēju, kā arī lielisku humora izjūtu, kurā viņa dzirkstī arī šajā seriālā.

Pats esat filmējies gan labās filmās, gan seriālos…

Un mans mērķis ir attīstīt seriāla lauciņu Latvijā, celt tā latiņu, kas, nav nekāds noslēpums, nolaista diezgan zemu, lai cik aroganti no manas puses tas izklausītos.

Protams, apzinos, ka seriāls “Terapeite bez grāda” ir “ciets rieksts”, jo risinātās tēmas un tajā esošais humors ir īpatnējs, bet tieši tas mani saista.

Jo grūtāks uzdevums, jo vairāk esmu gatavs mesties pretī izaicinājumam.

Bet kāpēc atkal adaptēts, nevis pašu scenārijs?

Situācija ar dramaturgiem Latvijā nav visai spoža, bet tā ir atsevišķa sarunas tēma. Taču, arī veidojot adaptētu seriālu, nevajag par katru cenu cept tādu “pīrādziņu”, kas jau kūp blakus kanālā.

Nevēlos būt copy paste meistars, kas atkārto kā papagailis, bet gan atrast jaunas krāsas un ar lokāliem jokiem un notikumiem padarīt seriālu mūsu mentalitātei un videi saprotamāku. Oriģināls ir tikai izejas punkts, no kā smelties iedvesmu.

Esam padomājuši arī par pārsteigumiem kino gard­ēžiem, piemēram, vienā nelielā lomā kino debitēs Ojārs Rubenis (ilggadējais Nacionālā teātra direktors. – V. K.).

Agrāk radīti tādi lieliski seriāli kā “Likteņa līdumnieki”, kur jūs spēlējāt Edgaru, un nupat “Sarkanais mežs”, ko cilvēki gaidīja katru sestdienas vakaru, bet ir virkne citu, par kuriem aktieriem kauns runāt, ka viņi tajos piedalījušies.

Kad biju jauns aktieris, pats piedalījos visos seriālos un šovos pēc kārtas – tas saprotams, jo visiem jaunajiem ir jāiegūst atpazīstamība. Tā ir arī iespēja piepelnīties, un jaunības maksimālismā tu domā: “Eh, pusstunda kauna – un pilns ledusskapis!”

Tikai laikam ejot, izaudz, sāc izvērtēt plusus un mīnusus.

Šobrīd rūpīgi izvērtēju katru piedāvājumu, arī kino. Šodien man svarīga ir tēma, tās dziļums, labs scenārijs, režisors, operators, komanda. Esmu atteicis vienam otram seriālu filmētājam un arī mājās bērniem esmu aizliedzis skatīties nekvalitatīvus “produktus”.

Saprotu, ka naudiņas ir tik, cik ir, un ka daudzi seriālu veidotāji cenšas savu iespēju robežās, taču nonivelējam kritērijus, un tad brīnāmies, ka bieži vien arī teātrī skatītājs negrib aizsniegt neko vairāk par lētu balagānu. Tā ir kopēja industrijas lieta – ir jāceļ latiņa!

Nav runa par komēdiju kā žanru, runāju par kvalitāti, jo

caur kvalitatīva seriāla prizmu var panākt daudz laba.
Saistītie raksti

Pasaulē ir brīnišķīgi piemēri! Kādēļ mēs nevaram? Filmējam retāk, bet kvalitatīvāk! Protams, kvalitāte maksā bargu naudu, bet, domāju, ir vērts mēģināt!

Divus gadus ar savu radošo komandu, kurā esmu uzaicinājis arī dramaturgu Artūru Dīci, strādāju pie oriģinālseriāla jeb, kā paši sakām, daudzsēriju mākslas filmas izveides. Mums ir iecerētas astoņas – un ne vairāk! – sērijas, kurās stāstu var padarīt daudz pilnasinīgāku nekā, piemēram, divu stundu izvērstā spēlfilmā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Janas Egles stāsts “Aiziet jūriņā!” no apbalvotā krājuma “Gaismā” piedzīvos pirmizrādi uz skatuves
21 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. Katrīnai Gupalo tapis Egila Levita iedvesmots romantisks skaņdarbs
21 stundas
AT
Andris Tiļļa
Kultūra
Ar grāmatnieces misiju. Rita Krasta visu mūžu strādājusi par bibliotekāri
22 stundas

Lasītākie raksti

LE
LETA
Pasaulē
Tramps uzdevis Pompeo parakstīt vienošanos ar talibiem
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atcelti “Novatours” čārterreisi no Rīgas uz Bergamo pilsētu Itālijā
10 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
Gulbis Po pilsētā tiek līdz pusfinālam
9 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Parīzē pēc protestētāju izraisīta ugunsgrēka evakuē Lionas staciju
8 stundas
AL
Agris Liepiņš
Latvijā
Agris Liepiņš: Ja mēģinām izmest pa durvīm, vīriešu diena ieraušas pa logu! 3
9 stundas