Pa kuru laiku nosirmoja Krišjānis, pa kuru laiku Bordānjānis sašļuka kā izpūsta gaisa balons? Egila Līcīša feļetons 47
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājuši trīs gadi ar vienotībnieka Krišjāņa Kariņa valdību. Tie liekas garumā izstiepti, kosmiskos mērogos rēķināmi gaismas gadi, kur valdības pirmsākumi vērojami ar Habla vai Veba teleskopu no liela attāluma, bet beigas tepat divu metru atstatumā.
Atmiņā uzzibsnī spilgtas zvaigznes, komētas ar garu asti, ātri krītoši meteorīti. Tautā mīlētais gaišais zēns Krišjānītis, Labklājības ministrijas košumkrūms Ramonīte Petrāviča, robežu pārrāvējs un reformators Pūce, centrālais spīdeklis Pabriks.
Protams, galvenais strāvas padevējs kabineta sastāvā, visu īssavienojumu radītājs, augstsprieguma zibeņotājs Jānis Bordāns.
Šie pirmsācēji gāja kopā ar vēlētājiem un arī pirmos kovida uzliesmojumus un epidemioloģiskos aizdambējumus pārvarēja vienā straumē ar tautu.
Pa kuru laiku nosirmoja Krišjānis, pa kuru laiku Bordānjānis sašļuka kā izpūsta gaisa balons un nu uguņotājs ir vairs tikai rūgumpods, pa kuru laiku Pūces atbrīvotā amatkrēslā iesēdās jauneklis, kura vietā par ministru varēja būt arī taburete, kāpēc viss Kariņa kabinets novadējās par “kovida valdību”, kādu to atcerēsies vēstures grāmatās?
Trīs gadu laikā cilvēki pie varas pamatīgi attālinājušies no realitātes. Ministri kļuvuši nepieejamāki un, aktīvi komunicēdami ar vēlamo pašreklāmu sociālajos tīklos, nereaģē uz nepatīkamiem jautājumiem, neatbild, piemēram, kāpēc Latvija neko nedara robežas nostiprināšanā.
Saimnieciskie panākumi? Salīdzinot ar 1913. gadu, ir vērā ņemami sasniegumi, esam panākuši un tālu apsteiguši Vācijas Demokrātisko Republiku, bet jāsaka, kaimiņi daudz sausākām kājām izbriduši pāri kovidnaudas izdošanas okeānam.
Labie iespaidi par Kariņa komandu lielā mērā aizliegumu laikā ir satrūdējuši un pārvērtušies pīšļos.
Socioloģisko zinātņu doktora Kaktiņa aptaujātie respondenti, neredzēdami gaismu tumšā haosa tuneļa galā, aizvien mazāk uzticas Saeimai, Ministru kabinetam un visai valstiskajai formācijai. Lai valdību veidojošās partijas baigi nesasapņojas par teicamiem rezultātiem Saeimas vēlēšanās rudenī.
Būdami ilgstoši noteikumos saslēgti, iedzīvotāji saraujas kā dzelti, kolīdz dzird vārdu “vakcinācija”, un rūgtuma sajūtu rada valdības “nopelns”, ka cilvēki sadalīti “labajos” un “sliktajos” un notikusi sabiedrības sašķelšana.
Vara un “labā” sabiedrības daļa cīnās vienā pusē, izdodot vienvirziena pavēles un rīkojumus, un tie, kas neklausa noteikumiem, tiek atstāti žogam otrpus.
Jau atgrūstas tādas personības kā Vestards Šimkus un Leons Astra, no augstākajām tribīnēm regulāri draud apstrādāt cienījama vecuma sirmgalvjus, spiežot obligāti nošpricēties, no darba atbrīvoti tūkstošiem strādājošo, kuri diskriminēti vienas pazīmes dēļ, kad nevakcinēts pat ielu nedrīkst slaucīt – diez vai vajadzēja tik kategoriski uzstādīt prasības, vai bija pareizi agresīvā tonī izkliegt lamu vārdus, zākāt un zaimot ciltsbrāļus.
Ir individuālisti, kam no oficiālām frāzēm un valdības runu plūdiem viss iekšā sagriežas. Trūkst iedrošinošas attieksmes pret personām, kas pretojas akadēmiski mācītu zinātņu vīru kompetences smagumam, iztiekot ar pašmācības ceļā iegūtām zināšanām vai klausīdami kaimiņtantei un internetā uzietai lekcijai.
Diemžēl tā ir laikmeta kopējā iezīme – liegt otra viedokļa pastāvēšanu, kareivīgi uzspiest savējo. Grūti teikt, kāda būs atgriešanās dabīgā dzīvē pēc tam, “kad viss šis būs beidzies”, kā atjaunosies pārrautās saites, kā mazināsies pārāk tālā distancēšanās.
Valdošajiem spēkiem ļoti paveicies, jo šoreiz latviešiem tiešām nav par ko balsot, lai tos aizvietotu. Vienīgi racionālā izvēle būtu Zaļo zemnieku savienība, ja apvienībai ir piepildīts piedāvājums, jēdzīgs vīrs par premjera kandidātu un pilnīga atsvabināšanās no cietumnieka Aivara Lemberga ietekmes – bet tā maz ticama iespēja.
Citādi – pēc varas lien tumši, drūmi, no dūņām un aizmirstības pacēlušies rēgi, kuri valsti “sekmīgi” uz purvu vadījuši pirms desmit divdesmit un pat divdesmit pieciem gadiem.
Visi kā vienā ierindā – Maskavas gultas klājēji, prozaglīgi elementi, bezprincipu cilvēki, kā viens viņu vadonis pamācīja – “mums kā vecām maukām jāturas gan Rietumiem, gan Austrumiem pie sāniem”.
Vietas, kur iekārtoti pašreizējās opozīcijas atbalsta un aģitācijas punkti, pēc pelnītās zaudes vēlēšanās derētu izdedzināt ar uguni un vēl nokaisīt ar sāli, lai nācijai vairs nebūtu atmiņas par pagājības putnubiedēkļiem, šleseriem, saskaņiešiem un pārējo kompāniju, Latvijas interesēm pretdabiskiem spēkiem.
Tikai kāpostgalvas, kurās piedevām smagi ieperinājusies sklerozīte, var balsot par šiem āžiem, kuriem nevis Latvija, bet sava kabata pirmajā vietā.
