Nenotveramais balanss. Zane Balčus vērtē filmu “Piļsāta pi upis” 0
Viestura Kairiša ceturtā pilnmetrāžas spēlfilma ar nosaukumu latgaliešu valodā “Piļsāta pi upis” (“Pilsēta pie upes”) ir vizuāli smalks un intriģējošs darbs par pretrunu, morālu izaicinājumu un pārbaudījumu pilnu laika posmu Latvijas vēsturē, kas padodas vispārinājumam, aicinot reflektēt arī par citām ģeogrāfiskām vietām un cilvēku likteņiem, un pateicīgu vizuālo materiālu, kuru atainot kino valodā.
Filmas pamatā ir trimdas rakstnieka Gunara Janovska romāns “Pilsēta pie upes” (pirmo reizi publicēts 1989. gadā), kura galvenais varonis, daiļkrāsotājs Ansis, pieredz varu maiņu no 20. gs. 30. gadu beigām līdz 40. gadu vidum un savas personības nobriešanu, kurā savijas mīlestība, morāla izvēle, savas vietas meklēšana nestabilitātes pilnajā pasaulē.
Literārajā darbā ietvertie tematiskie motīvi piedāvā ļoti pateicīgu izejas materiālu tā transformēšanai kino – gan galvenā varoņa nodarbošanās, gan darbības vide, gan upe kā motīvs vienlaicīgai stabilitātei un pārmaiņām.
Anša pildītie uzdevumi, padarot pilsētu vizuāli atbilstošu attiecīgās varas apstākļiem, ļauj bez papildu tekstuāla skaidrojuma pārraidīt informāciju par notiekošajām pārmaiņām, spēlējoties ar vārdiem – vai tas būtu Kultūras vai Tautas nams, Vadoņa iela, Hitler-Straße vai cita tekstuāla detaļa publiskajā vidē.
Tas attiecas arī uz krāsu toņiem –
Ulmaņa laikā pieprasījums ir pēc zaļās krāsas, padomju varas apstākļos pēc sarkanās, bet vācu – pēc brūnās
(arī šeit tik veiksmīgi strādā fakts, ka brūno krāsu var izveidot, samaisot kopā zaļo ar sarkano) – un krūšutēliem pie pilsētas vadības kabineta durvīm (un pēkšņi par neaktuāliem un apdraudošiem kļuvušos ātri aprokot kādā tālā kaktā zemē).
Filmai ir noslēgta darbības vide – pamatā gandrīz tikai pilsēta pie upes, vien nedaudzās epizodēs izejot ārpus tās robežām. Šis vienotais fons ir ļoti pateicīgs, uz kura skatīt vizuālas pārmaiņas aktuālās politikas uzstādījumos.
Filmas mākslinieciskā tēla veidošanā būtiska Kairiša sadarbība ar operatoru Gintu Bērziņu un mākslinieci Ievu Jurjāni. Ar Bērziņu kopā tapušas kopš 2004. gada uzņemtās režisora spēlfilmas un dokumentālās filmas.
Toties māksliniece strādājusi pie visām Kairiša spēlfilmām (no tām trīs pilnmetrāžas: arī “Tumšie brieži” (2006) un “Melānijas hronika” (2016)), un arī pie dokumentālās filmas “Romeo un Džuljeta”. “Pilsēta pie upes” turpina kopdarbu vēsturiskas filmas uzņemšanā pēc atzinību guvušās “Melānijas hronikas”, skarot arī līdzīgu laika posmu.
Vēsturiskās vides rekonstruēšana, minēto vizuālo detaļu radīšana ir tikai daļa no filmas vizualitāti veidojošiem elementiem.
Filmas kadru kompozīcija radīta tā, ka praktiski nav kadru ar taisnu horizonta asi – tā vietā tas liecas uz kreiso vai labo pusi, reizēm mazliet izteiktāk, reizēm vairāk. Šī pieeja nepievērš uzmanību kā tehnisks triks ar pašmērķīgu uzstādījumu, bet tieši pretēji: tas ļoti organiski papildina filmas vēstījumu, neapzināti iedarbojoties un pastiprinot nestabilitātes sajūtu, ko raisa vienmēr mainīgā politiskā situācija.
Filmas galvenajai lomai izvēlētais Dāvis Suharevskis, kuram šī ir pirmā kino pieredze, ar garo, mazliet izstīdzējušo stāvu, šauro seju un zēnišķumu ļoti veiksmīgi iekļaujas tās vizuālajā koptēlā.
Spēlējot līdzās Latvijas un Čehijas profesionāļiem – Agnesei Cīrulei (Naiga) un Brigitai Cmuntovai (Zisele), Gundaram Āboliņam (Ziseles tēvs), Jozam Budraitim (kuģīša kapteinis) un citiem –, ir bijis izaicinoši vienlīdz stabili iekļauties visās epizodēs.
Paralēli politiskajiem notikumiem un attiecīgi Anša profesionālajai darbībai ir arī melodramatiskā attiecību līnija. Ansis ir iemīlējies ebreju meitenē Ziselē, bet viņas tēvam par meitas nākotni ir citi plāni. Kad uz pilsētu pārceļas aptiekāra ģimene, aptiekāra meita Naiga pamazām arvien vairāk saista Anša uzmanību, un
sāncensība starp abām sievietēm ir viena no filmas tematiskajām līnijām.
Filmas dramaturģija ir mazāk izsvērta un sabalansēta par tās vizuālo pusi. Salīdzinoši lēnākā ritmā plūstošie notikumi aptuveni filmas pirmajā pusē iepazīstina ar varoņiem, vidi, mainīgo apstākļu absurdu, pamazām augošo spriedzi iespējamo politisko pārmaiņu gaisotnē.
Ansis šeit ir visa epicentrā, un tieši no viņa pozīcijas ieraugām apkārt notiekošo.
Filmas otrā puse ir dinamiskāka, ar vēl citiem papildu tēliem, kuri saistās ar varu maiņu, karadarbību, Anša skatījums kļūst mazāk izteikts, akcentējot notikumus.
Šāda pārmaiņa ir attaisnojama ar notikumu intensitātes maiņu, lai gan darbības ritma paātrināšana atstāj iespaidu arī uz to virknējuma dramaturģisko līdzsvaru un loģiku. Arī pārmaiņas, kuras varējām Ansī vērot filmas pirmajā daļā, otrajā pusē tiek atainotas jau ar mazāku pamatojumu.
Lai arī filma vēsta par sarežģītu vēsturisku laiku, kurā šī pilsēta un tās iedzīvotāju likteņi ir fons būtiskiem notikumiem Latvijas vēsturē, tās intonācija nav drūma un traģiska, ar tādu psiholoģisko intensitāti kā “Melānijas hronika”. “Pilsēta pie upes” piedāvā skatīties uz laiku un notikumiem caur zināmu devu humora un ironijas, līdzīgā noskaņā, kā tas sastopams atsevišķās čehu jaunā viļņa filmās, un tas, cerams, spēs uzrunāt plašu skatītāju loku – tos, kurus interesē gan melodrāmas, gan vēsturiskas filmas.
