“Mazā baudiņa! Ne katrs vīrietis to prot!” Magone pēc kopīgas nakts ar Edgaru pieceļas ļoti labā noskaņojumā 0
Šoreiz Edgars ciemojas pie Magones, un abi pārrunā iepriekšējās dienas darbus, ko viņš paveicis – no zāles pļaušanas līdz aizskaru piekāršanas, vēsta 1188.
Magone novērtē Edgara rūpību un atklāj viņā vēl kādu talantu – izrādās, viņš prot pīt skaistas bizes.
“Oi, šitā varētu visu dienu! Tāda mazā baudiņa, tici man, ne kurš katrs to māk! Tāds malacis!” Magone slavē mīļoto.
Iepriekš gan abu mīlasstāsts bija sašūpojies, kad Magone viesojās pie Edgara.
Magone bija neizpratnē, kāpēc savā cienījamā vecumā Edgars īrē dzīvokli ar citiem cilvēkiem, pie tam, divām dāmām.
“Šis varētu būt divdesmit, līdz trīsdesmit gadu variants. Kā kojas, kopdzīve. Vai kā Anglijā, kad taupi maksimāli, lai uz mājām atvestu naudu. Bet Latvijā es gribētu vairāk brīvību savu. Gadi jau tomēr briedušu cilvēku…”
Te Edgars Magones prātojumus pārtrauc: “Pagaidi, stop! Parasti ir tāds uzskats – ja ir ģimene, tad viens strādā dzīvoklim, bet otrs – mašīnai. Man nav ģimenes, tev ar nav ģimenes. Tev ir māja, bet tu esi atkarīga no transporta. Man ir istaba, nevis dzīvoklis, lai es varētu atļauties mašīnu.”
Magone joprojām ir neizpratnē: “Ja tev sanāk tikai sev un istabai, tad kā tu domā sievieti ar bērniem un māju? Ja tev sanāk tikai sev, tad jau tev nesanāk citiem ģimenes locekļiem – teiksim, kāzas ir izdevumi…”
Edgars ir lakonisks: “Es tagad mēģinu atsperties un ieskrieties. Tas ir viss, kas tev jāzina.”
Nez, vai Magonei būs gana ar šādu Edgara solījumu. Viņa saka: “Man liktos, ka pusmūža nobriedušam vīrietim ir jābūt stabilitātei. Viennozīmīgi – ja tu meklē līgavu, brūti vai kā to saukt, partneri vai sievu gribētu, ar ģimeni, un savus bērnus vēl, tev ir kaut kas jāpiedāvā. Tu nevari dzīvot uz gultas būrī vai vēl kaut kur un cerēt, ka viss ir forši. Tas tā nav, tā ir ilūzija kaut kāda.”
