Liāna Langa: “Neona pavasaris” pirms garās ziemas 2
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Uz Latvijas kinoekrāniem nonākusi ražīgā un daudzsološā jaunākās paaudzes kinorežisora Matīsa Kažas sadarbībā ar talantīgo operatoru Aleksandru Grebņevu tapusī aktierfilma “Neona pavasaris”.
Tas ir darbs par jaunas sievietes, filozofijas studentes Laines pieaugšanu un vienlaikus filma ir arī paaudzes portretējums. Galvenajā lomā ir spilgts atradums – dzejniece, dramaturģe un māksliniece Marija Luīze Meļķe, kuras niansēto, mīmikā daudzveidīgo seju un jūtīgo spēli kinokamera mīl. Viņa ir arī scenārija līdzautore, varbūt tādēļ savērptie dialogi ir tik dabiski jaunās paaudzes runas veida atspoguļojamā. Tas ir introverts, strups, saraustīts, nervozs un vienlaikus neaizsargāts un maigs. Lielu daļu filmas aizņem jauniešu reiva un ballīšu atspoguļojums naktī pamīšus ar pieaugšanas kadriem dienas gaismā, kā arī seksualitātes meklējumi. Izbrīnīja kokaīna lielā pieejamība jauniešu aprindās, ko demonstrē šajā filmā. Tās sākums ir simbolisks – Laine dejo ielas ballītē Lastādijas rajonā, kur mēdz pulcēties brīvdomīgie posthipiji, bet tad draugs viņu ieaicina reivā ar kokaīnu, kur izjūtas solās būt daudz asākas, interesantākas.
Autori filmu pasniedz kā pieaugšanas drāmu, tomēr vēlos to ielikt vēl vienā – dažādu paaudžu portretējumu kontekstā Latvijas kino, ko citi šīs filmas apskatnieki pagaidām nav darījuši. Droši vien pirmā visspilgtākā ir Rīgas bītnieku paaudzes portretfilma, Rolanda Kalniņa “Elpojiet dziļi” (1967), par tādu varētu uzskatīt arī Ulda Brauna “Motociklu vasaru” (1975), kurā līgavas aizbēgšana no savām kāzām ar motociklistu ir dumpīguma metafora par jauniešu alkām izrauties no padomju melu realitātes, atspoguļojot paaudzes pasaules izjūtu. Sava veida 80. gadu popkultūras pārņemtās optimistiskās paaudzes portretējums ir arī Genādija Zemela “Vajadzīga soliste” (1984). Secinu, ka paaudzes tolaik tikušas portretētas apmēram ik pēc desmit gadiem. Savukārt pēc 1991. gada par paaudzes portretfilmām, manuprāt, būtu jāuzskata divi Jura Poškus darbi – “Monotonija” (2007) un “Kolka Cool” (2011), abi izcili, paliekoši kinodarbi, kuri rāda jauniešu dzīves izjūtu un problēmu loku, ko viņi ikdienā risina vai spiesti to darīt.
No dokumentālajām filmām noteikti būtu pieminamas divas – Jura Podnieka “Vai viegli būt jaunam” (1986), kurā parādās panki – radikāļi, komjaunieši, konjunktūristi un patiesības meklētāji, tāpat noteikti Laimas Žurginas “Kaza kāpa debesīs” (2019) par leģendāro bītnieku paaudzi no kafejnīcas “Kaza”. Interesanti, ka šī filma savā veidā simboliski noslēdza paaudžu portretu filmas laikā no 1967. līdz 2019. gadam.
Tagad klāt nācis darbs “Neona pavasaris”. Ikvienai paaudzei ir vajadzīga sava pašatklāsme kino . Pat ja tajā nekā būtiski jauna nav. Arī hipiju laikā visi bučojās ar visiem (par to var pārliecināties dokumentālajā filmā “Woodstock” 1970), caurām naktīm dejoja psihodēliskā atmosfērā, pazuda marihuānas dūmu mākoņos, mīlēja, cieta un meklēja patiesību. Tagad viņi ir “Neona pavasara” varoņu vecvecmāmiņas un vectētiņi. Matīsa Kažas darbā mani visvairāk saistīja kinematogrāfiskais mākslinieciskums, kino valodas pielietojums, ritms, garie kadri, krāšņās gaismas, karnevāliskums, godīgums un atraisītā jauno aktieru spēle. Mūsdienu kino ar savām standartizētajām un ideoloģizētajām sociālajām drāmām, kuras, šķiet, tiek izgatavotas pēc viena šablona, kinomīli no kino diemžēl var tikai atgrūst. “Neona pavasaris” man sniedz cerību par latviešu kino nākotni.
