Vija Maldupe, “Būris”, 1978. gads.
Vija Maldupe, “Būris”, 1978. gads.
Attēls no Dainas Šulcas personiskā arhīva

Notriektā tautumeita 11

Daina Šulca, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Šajos 5 datumos dzimušas īstas kompānijas dvēseles, viņi burtiski izstaro gaismu visur, kur iet
Kokteilis
FOTO. “Neizsakāmi lepojamies!” Madaras Raabes un Kiviča meita godam pārstāvējusi Latviju starptautiskā līmenī
13 pazīmes, kas liecina – tavs partneris ir “toksisks” un zog tavu laimi 9
Lasīt citas ziņas

Mākslas centra “Zuzeum” Lielajā zālē no 9. februāra līdz 19. maijam apskatāma izstāde “Kur lai paslēpjās!”, kas aicina iepazīt Latvijas mākslu no 1945. līdz 1990. gadam.

Šajā ģeopolitiskajā situācijā, kad jau vairāk nekā divus gadus turpinās Krievijas iebrukums Ukrainā, atskats uz Latvijas mākslu okupācijas un totalitārā režīma laikā iegūst gan mākslinieciskas, gan sociālas, gan politiskas dimensijas. Izstādē apskatāmi vairāk nekā 350 padomju okupācijā radīti Latvijas mākslinieku darbi. Ekspozīcija veidota no Zuzānu privātās kolekcijas, 15 vienības nākušas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krātuvēm un daži darbi – no privātajām kolekcijām, kā arī Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiāliem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kā vēstīts mākslas centra “Zuzeum” tīmekļa vietnē, izstādes nosaukums “Kur lai paslēpjās!” ne kā jautājums, bet konstatējošs kliedziens, apzinoties padomju realitāti, izskan mākslinieka Roberta Stārosta 1954. gada zīmējuma spontānajā parakstā. Autora rakstītais ar gramatiski nekoriģēto izteiksmi skaudri iezīmē eksistenciālās izvēles, kādas cilvēkiem bija jāizdara. “Šis nosaukums pasvītro kuratores Sandras Krastiņas ieceri veidot izstādi ap diviem atskaites punktiem – varas angažētajām tematikām un mākslinieku meklējumiem brīvas izteiksmes valodā.” Vārds “paslēpjās” izstādes nosaukumā apzināti rakstīts ar garo “ā”, kā to lietojis arī pats mākslinieks.

Izstāde rosina jautāt – kā radošais process norisa toreiz – padomju okupācijas gados? Cik laimīga vai nelaimīga bija sabiedrība un mākslinieki, kas pieredzēja šo laiku? Cik bieži māksliniekiem bija jāglezno Ļeņins un sarkanie karogi? Vai šie politiskie komunistu motīvi latviešu padomju mākslā bija noteicošie?

Izstādes “Kur lai paslēpjās!” kuratore, māksliniece Sandra Krastiņa par darbu atlasi ekspozīcijai saka: “Lai esences formātā izsekotu mākslas mantojumam gandrīz piecdesmit gadu ilgumā, izstādē izceļam artefaktus no dažādām mākslas disciplīnām: glezniecības, grafikas, tēlniecības, grafiskā dizaina, plakāta, fotogrāfijas, unikālā un rūpnieciskā dizaina.” Izstādes ekspozīcija ir sadalīta desmitgadēs, tādā veidā aptverot pusi gadsimta Latvijas padomju mākslā, un vissenākie darbi šajā izstādē skar Staļina laiku.

Bez Ļeņina un karogiem neiztikt

Staļina laika, pagājušā gadsimta 40. un 50. gadu sākumā tapušie plakāti atspoguļo to, kādam bija jābūt ideālam padomju pilsonim. Viņš, kā likums, bija jauns un priecīgs cilvēks. Mūsdienu jaunā paaudze to varētu asociēt ar laimē starojošu “supermeni”. Plakātos tika izcelti padomju cilvēku labi trenētie un skaistie augumi, žilbinošie smaidi un apgarotās sejas. Viņu skatieni cerīgi un pārliecinoši vērās saulainajā tālē. Padomju cilvēks bija varošs un enerģijas pilns un nekavējoties bija gatavs ķerties klāt padomju valsts celtniecībai. Staļina laika plakāti izslēdz to, ka kādam varētu nebūt mutē kāds zobs vai viņa mati nebūtu saķemmēti. Darbaļaudis plakātos un gleznās redzami skaisti un kopti, kaut arī var būt nosmērējušies ar sodrējiem, tomēr enerģijas un līksmes pilni.

Reklāma
Reklāma

Starojošā padomju cilvēka tēma, ar kuru saistās padomju dzīves attēlojums Staļina laikā, ir tikai viena ļoti neliela daļa no visas plašās izstādes “Kur lai paslēpjās!” ekspozīcijas. Balstoties uz Kārļa Marksa teicienu, ka reliģija ir opijs tautai, varētu tālāk paplašināt narkotiku tēmu, ar ironiju sakot, ka padomju vara bija kā laimi un prieku izraisoša psihotropa viela Staļina laika plakātos redzamo cilvēku sejās – te nav ne mazāko cilvēcisko skumju vai šaubu, ir tikai padomju varas apreibinātā laimes sajūta.

50. gadu otrajā pusē pēc Staļina nāves plakātu stils karsi izmainījās, mākslā ienāca modernisms, kas plaši redzams izstādes “Kur lai paslēpjās!” artefaktos.

Ekspozīcijā iepretim Staļina laika laimē smaidošajām un vitālajām darbaļaužu gleznām un plakātiem pie pretējās sienas ir Roberta Stārosta 1954.–1955. gadā radītie melnbaltie neliela formāta mākslinieka dienasgrāmatas zīmējumi, kas netika radīti publiskai apskatei, bet ir ļoti personiski un patiesi.

Dramaturģiskā dinamika

“Kur lai paslēpjās!” ekspozīcija, kas balstās uz pretmetiem un ir sagrupēta pagājušā gadsimta otrās puses dekādēs, parādot, kā okupētās Latvijas mākslas pasaulē pamazām ieplūda brīvības gaiss, ir dinamiska un atšķirīgas ziņas vēstoša. Mākslinieku veikumu raksturo dažādība. Pie vienas sienas redzams Miervalža Poļa gleznotais Ļeņina portrets, bet pretējā pusē aplūkojamas viņa čuguna pannas, kur ar eļļas krāsām uzgleznotas ceptas olas, kas, nenoliedzami, padomju laikos liecināja par mākslinieka radošo brīvību.

Izstādē “Kur lai paslēpjās!” saduras ideoloģiski angažētie un brīvās mākslas darbi. Kopiespaids ir pārliecinošs – Padomju Latvijā mākslinieku darbos ir vērojams spēcīgs modernās un laikmetīgās mākslas pārsvars.

“Ekspozīcijā izstādītie mākslas darbi, kas no kuratora puses pozicionēti ideoloģijas pretstāvības nozīmē, gandrīz visi ir bijuši skatāmi publiskās izstādēs,” stāsta kuratore Sandra Krastiņa, “okupācijas laika mākslas procesus kopumā raksturojošais ir disidentu kustība Latvijā. Salīdzinājumā ar ideoloģiskā patosa izpausmēm citviet PSRS Latvijā “slavinājums” bija daudz mērenāks.”

Rietumiem bija jāparāda, ka arī Padomju Savienībā ir māksla, kas var sacensties ar kapitālistiem. Totalitārajā režīmā mākslinieki un sportisti bija tās sociālās un profesionālās grupas, kurām reizēm tika ļauts ieelpot arī brīvības gaisu.

Maija Tabaka, “Rihards Zorge”, 1976. gads.
Attēls no Dainas Šulcas personiskā arhīva

Izstādes arhitektūra

“Kur lai paslēpjās!” scenogrāfs Reinis Liepiņš (arhitektu birojs “Sudraba arhitektūra”) teic: “Arhitektūru veidojām ar vadmotīvu un jautājumu – kā attēlot veselu laikmetu vienas telpas ietvaros? Kā attēlot mākslinieka personības spēku vai nespēku pretoties vai sadarboties ar okupācijas varu viena laikmeta ietvaros?”

Izstādes scenogrāfijā būtiski elementi ir sienas, uz kurām izvietoti mākslas darbi un kas simbolizē Padomju Savienības dzelzs priekškaru. Savukārt pie sienām piemontētie plaukti atgādina par to, ka ekspozīcijā redzamie darbi pēc izstādes slēgšanas atkal saguls mākslas centra “Zuzeum” krājumu plauktos un plašai apskatei nebūs pieejami. Plauktos izvietoti mazāka formāta mākslas darbi, Rīgas porcelāna rūpnīcas servīzes un tā laika avangardiskais preses izdevums “Avots”.

Aijas Zariņas glezna “Ņujorka” (1989) izstādē ir novietota horizontāli – paralēli telpas grīdai. Tas ir darbs no 1990. gada izstādes “Maigās svārstības”, kurā padomju okupācijas laikā piedalījās Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe un Aija Zariņa. Šo mākslinieku darbi iekļauti “Kur lai paslēpjās!” ekspozīcijā.

Horizontālais ekspozīcijas risinājums pielietots vairākkārt. Uz grīdas redzamas Viļņa Zābera 80. gadu lielformāta sietspiedes uz papīra. Zem stikla izvietoti dekoratīvo lakatu meti no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem, kas izstrādāti uz papīra ar guašu un zīmuli.

Savu vietu izstādē pie vienas zāles sienas ieņem sieviešu mākslinieču Džemmas Skulmes, Helēnas Heinrihsones un Lidijas Auzas darbi. “Stāsts ir par to, kā padomju okupācijā jūtas sieviete,” saka izstādes kuratore, “Džemmas Skulmes gleznā tautumeita ir notriekta zemē, vainadziņš ir nokritis, un gleznā dominējošā sarkanā krāsa, iespējams, ir asinis. Viņa nedzied un nedejo, drīzāk – kliedz. Sajūta raksturo tā laika monstrozo varu.”

Izredzētība un atbildība

Mākslinieci Sandru Krastiņu būt par šīs izstādes kuratori uzaicināja mākslas centra “Zuzeum” dibinātājs Jānis Zuzāns. Viņa kolekcijā ir vairāk nekā 30 000 mākslas vienību. “To visu ieraugot, mani pārņēma izredzētības un atbildības sajūta,” saka māksliniece.

Darbs pie izstādes un ekspozīcija “Kur lai paslēpjās!” ir izcēlusi gaismā ne tikai vairāk kā 350 padomju okupācijas gados tapušus Latvijas mākslinieku darbus, bet arī aktualizējusi šodienas jautājumus. “Ja padomju okupācijas gados mākslā bija ideoloģijas konjunktūra, tad šodien tā ir brīvā tirgus konjunktūra,” saka Sandra Krastiņa, “tagad, dzīvojot neatkarīgā valstī, kad vēl aizvien Latvijā nav izdevies uzcelt laikmetīgās mākslas muzeju, kā arī nekur laika joslā nav izsekojamas ekspozīcijas par pagājušā gadsimta otrās puses vizuālo mākslu, nemaz nav tik pašsaprotami apzināties padomju perioda mākslas nozīmi un lomu mūsu šodienā.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.