Kultūra
Kultūrpolitika

“Opera ir ekstrēms mākslas žanrs.” Saruna ar Juri Žagaru0


Operas “Pīķa dāma” atjaunojuma režisors Juris Žagars Grāfienes lomas atveidotājai, solistei Ilonai Bagelei teic: “Nupat atrisināju pastorāles ainu.”
Operas “Pīķa dāma” atjaunojuma režisors Juris Žagars Grāfienes lomas atveidotājai, solistei Ilonai Bagelei teic: “Nupat atrisināju pastorāles ainu.”
Foto: Karīna Miezāja

Godinot Latvijas Nacionālās operas (LNO) direktora, režisora Andreja Žagara piemiņu, nākamnedēļ 20. februārī atjaunojuma pirmizrādi piedzīvos Pētera Čaikovska operas “Pīķa dāma” iestudējums, kurš tika radīts 2005. gadā un guva spožus panākumus Latvijā un viesizrādēs Bordo teātrī un Luksemburgā.

“Man svarīgākie šajā stāstā ir Hermanis un Liza, viņa un viņas apsēstība, viņa un viņas mīlestība. Lizas pašaizliedzīgā gatavība ar savu mīlu izpirkt Hermani no viņu vajājošo slimīgo iedomu gūsta un Hermaņa vajadzība pēc Lizas kā paša vērtības apliecinājuma, paša veiksmīguma un varēšanas zīmes.

Savā iestudējumā esmu meklējis čehovisko – tik cilvēcisko maldīšanos apstākļu, pieņēmumu un aizspriedumu labirintos,

nesaskatot dzīves piepildījumu, kas ir tepat līdzās,” režisors Andrejs Žagars rakstīja 2005. gadā pirms “Pīķa dāmas” pirmizrādes. Operas darbība notiek Pēterburgā iestudējuma tapšanas laikā – 21. gadsimta sākumā. Atjaunojuma režisors ir aktieris un tagad Dailes teātra direktors JURIS ŽAGARS.

Vai jūs aicinātu par “Pīķa dāmas” atjaunojuma režisoru, ja jūs nebūtu Andreja Žagara brālis?

J. Žagars: Domāju, ka ne. Šo pašu jautājumu uzdevu arī Egilam (Latvijas Nacionālās operas un baleta direktoram Egilam Siliņam. – V. K.). Ja kādam ir tiesības atjaunot iestudējumu, tās ir tev, viņa brālim, Siliņš sacīja, jo, ja aicinātu režisoru no malas, viņam būtu nevis jāatjauno izrāde, kāda tā uz skatuves kādreiz bija, bet jāīsteno sava koncepcija, savs “Pīķa dāmas” redzējums.

Neesmu režisors, un man nav jāīsteno kādas savas ambīcijas, veidojot jaunu inscenējumu, ko arī nemaz neprotu.

Režija ir profesija. Es esmu aktieris. Mans pirmais uzdevums tagad ir izrādi uzlikt uz skatuves. Amatniecisks un tehnisks darbs – nekādas milzīgas problēmas nav. Otra, būtiskākā, lieta ir ievirzīt skatuves māksliniekus Andreja iestrādātajā varoņu attiecību gul­tnē, palīdzot atrast precīzu motivāciju viņu rīcībai katrā konkrētā epizodē.

Šī izrāde būs Andreja Žagara iestudējuma kopija vai arī būs jauninājumi?

Ir starpslānis. Opera nebūtu izvēlējusies atjaunot šo iestudējumu, ja tas būtu tikai cieņas apliecinājums.

“Pīķa dāma” ir viena no labākajām Andreja izrādēm. Lai to tagad padarītu dzīvu, nedrīkst kopēt.

Jo tas, ko nokopējam, ir miris. Tomēr inscenējums būs Andreja. Dažas vietas mizan­scēnās esam pamainījuši, mazliet pieķemmējuši grupu, koru ainas, jo kopš iepriekšējā iestudējuma pagājuši piecpadsmit gadi un atsevišķām lietām toreizējais konteksts vairs nav tik izteikts.

Bet būtisku izmaiņu inscenējumā nav. Tāpat būs arī Andreja iecerētās tēlu diagrammas un attiecības.

Mans brālis šo izrādi bija iestudējis ārkārtīgi precīzi aktieriski. Skatoties toreizējā iestudējuma videoierakstu, īpaši ar Aleksandru Antoņenko un Kristīni Opolais, ir ļoti daudz tuvplānu. Un paradoksāli – operas solisti tuvplānā nemelo. Kaut vai uzņem filmā.

Tas, protams, nenozīmē, ka tagad solistiem liksim atdarināt Andreja izrādes videoierakstā uz ekrāna redzamās darbības.

Ar solistiem vienojamies par viņu varoņu rīcības motivācijas izpratni,

tad viņi sāk mēģināt “esošajā rāmī”, piedāvājot savus variantus, un, iespējams, kādas izpausmes ir interesantākas tieši solista piedāvājumā. Nupat ar baltkrievu solistu Vladimiru Suļimski atradām savu pieeju tā dēvētajai pastorālei. Par šo ainu “Pīķa dāmā” daudz strīdas.

Daži režisori uzskata, ka Čaikovskis esot bijis spiests to ielikt konjunktūras apsvērumu dēļ, cienot tā laika paradumus. Citi tur saskata daudz dziļāku jēgu.

Ņemot vērā, ka mūsu iestudējumā Tomskis ir viens no pastorāles dalībniekiem, šīs lomas atveidotājs Vladimirs Suļimskis ieteica, ka pastorālē jeb ballē vajadzētu izspēlēt nelielu pārtijas ainiņu viesu vidū, lai, nedaudz pajokojot par Hermani un Lizu, paironizējot par viņu mīlestību, pielietu eļļu ugunī.

Kas jums pašam ataust acu priekšā, atceroties 2005. gada iestudējumu?

Pie mums tas tomēr vēl bija postpadomju laiks. Tikai padsmit gadi pēc neatkarības atjaunošanas. Tā vecā ēna vēl stiepās diezgan spēcīga un gara. Arī notikumi Krievijā bija diezgan intensīvi jūtami, kas tagad, protams, pablāvējis.

Tāpēc atsevišķas lietas un vietas jaunajai paaudzei, iespējams, būs pilnīgi nesaprotamas.

Bet Andrejs šo operu ir ielicis tajā posmā, kad beidzies sociālisms, sācies kapitālisms. Zinu, ko viņš ar vienu otru tēlu domājis… Ar brāli daudz tikām pārsprieduši – kā viņš par manām izrādēm teātrī, tā es par operu. Tagad citi cilvēki, cita Pēterburgas sabiedrība.

Taču asociācijas, ko raisa scenogrāfija ar lielajiem spēļu automātiem uz skatuves, saprotamas arī šodienas kontekstā…

Tāpat kā viss cits, arī spēļu automāti būs savā vietā. Un spēļu nami ir aktuāli arī šodien.

Kādas jums pašam ir attiecības ar operas mākslu?

Man tā ļoti patīk. Klasiskā mūzika vispār ir viena no manām kaislībām. Operas pasaulē visvairāk tiku ievadīts, kad Andrejs sāka strādāt par Operas direktoru.

Opera faktiski ir ekstrēms mākslas žanrs, kurā iestudējums var būt ģeniāls un var būt pilnīga katastrofa.

Dramatiskajā teātrī šīs diapazona svārstības var nebūt tik lielas. Ja ir laba luga vai labi aktieri, ir ārkārtīgi grūti to sabojāt. Bet operu var vienkārši iznīcināt, ja neseko komponista dramaturģijai.

Ejot uz operu, gaidi kaut ko ģeniālu un reizēm arī saņem. Teātrī šādu pārsteigumu ir mazāk.

Kas no operā redzētā Latvijā vai varbūt Londonā bijis iespaidīgākais?

Tas, ko esmu redzējis Koventgārdenā, bijis ļoti labi, bet

līdz šim man nav nācies piedzīvot to, ko sauc par absolūtu katarsi,

iestudējumu, ko varētu vērtēt kā ģeniālu. Varbūt vienkārši nav palaimējies. Esmu redzējis lieliskus iestudējumus britu Nacionālajā operā. Bet vienu no vispār skaistākajiem iespaidiem par operu uz mani atstājis Vāgnera “Zigfrīds” Viestura Kairiša režijā tepat mūsu Baltajā namā.

Vai tāpēc uzaicinājāt Viesturu Kairišu par radošo direktoru Dailes teātrī?

Ne tikai, protams. Ar Viesturu esmu daudz kopā strādājis Cēsu festivālā, esmu pie viņa filmējies, “Tumšajos briežos” man bija galvenā loma. Viesturu diezgan labi pazīstu.

Bet, atgriežoties pie “Zigfrīda”, uzvedums bija ne tikai Kairiša, bet visas radošās komandas sasniegums, kad piecas stundas vari klausīties Vāgneru un nevienu brīdi nav garlaicīgi.

Kāds tagad ir lielākais pārbaudījums, strādājot ar solistiem, ar kuriem tiekaties pirmo reizi?

Drīzāk man ir atklājumi – kas tas par zvēra darbu, ko viņi dara. Nesalīdzināmi grūtāk par to, kas jāveic aktierim dramatiskā teātrī. Vismaz šobrīd man tā liekas.

Reizēm gan solistiem traucē shēma galvā – kur apsēdīsies, kur paspers dažus soļus.

Tas atņem brīvību ķermenim. Bet fenomenāli ir tie brīži, kad izcili nodzied un izcili aktieriski nospēlē. Tādu kombināciju dramatiskā teātrī nemaz nevar piedzīvot.

Runājot par solistiem un aktieriem, ir diezgan loģiski, ka cilvēki bieži vien dodas ne vien uz konkrētu operas iestudējumu, bet “uz solistu”, un tas tikai vairo viņa slavu. Taču dramatiskā teātrī aktieri premjeri sāk izdegt vai apnikt skatītājam. Tajā pašā laikā cits ne mazāk talantīgs kolēģis desmit gadus gaida uz galveno lomu, ko sen būtu pelnījis. Vai esat domājis, kā šo situāciju risināt Dailes teātrī?

Martā nāksim klajā ar konkrētākām nākamā repertuāra aprisēm un tad arī kontekstā domāšu par aktieru līdzvērtīgu noslodzi.

Nav dzirdēts, ka Operā būtu jādomā, kā līdzsvarot mākslu un izklaidi. Kādās proporcijās to redzat Dailes teātrī?

Lielos vilcienos – bez viena laba, profesionāla, mākslinieciski augstvērtīga komēdijas jauniestudējuma gadā Lielajā zālē Dailes teātris finansiāli izdzīvot nevar. Bet tā jau cita saruna.

Skatuves mākslinieki: šī opera būs skaista atgriešanās

Mārtiņš Ozoliņš, “Pīķa dāmas” muzikālais vadītājs, diriģents: “Ir pagājuši septiņi gadi kopš pēdējās “Pīķa dāmas” izrādes ar Aleksandru Antoņenko Hermaņa lomā.

Arī atjaunojumā ir spēcīgs solistu sastāvs – ar Hermaņa lomas atveidotāju krievu tenoru Sergeju Poļakovu, kurš šobrīd strauji gūst atzinību izcilos opernamos visā pasaulē, tiekamies jau vairākkārt.

Ar abām Lizas lomas izpildītājām – konkursa “Competizione dell`Opera” (2019) uzvarētāju, ukraiņu soprānu Annu Bondarenko un Maskavas Muzikālā akadēmiskā teātra solisti Innu Kločko tiksimies pirmoreiz, un tas būs sava veida izaicinājums.

Polinas lomas interpreti latviešu mecosoprānu, Frankfurtes operas solisti Zandu Švēdi līdz šim esam dzirdējuši citā mūzikā, redzējuši “Karmenā”.

Prieks, ka piekritis piedalīties izcilais baltkrievu baritons Vladislavs Suļimskis. Viņš būs ļoti kolorīts Tomskis. Veidojam arī savu, pilnasinīgu un pilnvērtīgu sastāvu, no kura ne visi solisti piedalīsies pirmizrādē. Hermaņa lomu apgūst arī mūsu Andris Ludvigs.”

Ilona Bagele, LNO soliste: “Grāfiene ir viena no manām mīļākajām lomām. Šī man būs atgriešanās viņas tēlā.

Šajā varonē redzu savu vecmāmiņu, kuru ļoti mīlēju.

Grāfiene manā skatījumā ir dižciltīga dāma, dusmīga uz viņas mājā notiekošo, bet šajā sievietē ir kāds noslēpums, ko viņa nes cauri visai dzīvei.”

Vladislavs Suļimskis, Marijas teātra solists Sanktpēterburgā, baltkrievu baritons: “Lai ko arī izdomātu režisors, Čaikovska/Puškina “Pīķa dāmas” darbība cilvēku apziņā vienmēr notiks Sanktpēterburgā. Pat vienā izrādē Štutgartē, kur darbība bija pārcelta uz trakomāju, centos režisoram palīdzēt uzvedumā ieviest kaut ko no Pēterburgas gara. Bet ne jau tas ir galvenais.

Būtiskākais ir cilvēciskās attiecības – mīlestība, nāve, nenovīdība.

Mans Tomskis atšķirība no Hermaņa ir īsts antivaronis, kurš, izmantojot Hermaņa vājības, vēlas izvilināt no viņa trīs kāršu noslēpumu, ko pats no savas vecmāmiņas nekad neuzzinātu. Tomskis noteikti nav “labais puisis”.”

Inna Kločko, Maskavas Muzikālā akadēmiskā teātra soliste: “”Pīķa dāma” ir krievu mūzikas virsotne, Čaikovskis – neticami vieds un jūtīgs.

Saistītie raksti
Dziedot Lizu, es pat it kā zaudēju prātu.

Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves būšu pirmo reizi, taču esmu sēdējusi opernama zālē, baudījusi “Tanheizeru”, citus uzvedumus un jutusies gandarīta par redzēto.”

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Soctīklos atgriežas Brīvības cīņu dalībnieka Emīla Pudeļa dienasgrāmata
10 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. “Operdziedātāji šobrīd ir lieliskā formā!” Kā vingrinās LNOB solisti?
12 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO: Par godu 1. aprīlim tapis klips “Šausmas operā”
13 stundas

Lasītākie

JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Korejas pretvīrusa recepte: kā šajā valstī izdevās “pārlauzt” Covid-19 saslimstības līkni?
Intervija 1 stunda
LE
LETA
Veselam
Covid-19 konstatēts jau kopumā 52 pašvaldībās: jauni saslimšanas gadījumi Baldones un Valkas novados
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 krīzes pārvarēšanas pasākumus finansēs no valsts budžeta
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Vācija plāno pagarināt koronavīrusa dēļ noteiktos ierobežojumus līdz 19.aprīlim
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Dabā
FOTO. Izcēlies kūlas ugunsgrēks ceļa posmā starp Siguldu un Līgatni
2 stundas