Kā apstiprināt aizdomas? 55
Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusevičs problēmas risināšanai iesaka vienu: “Uz produktu etiķetēm obligāti jānorāda atšķirības, ja tādas ir – tas ir vienīgais veids, kā risināt šo problēmu.” Danusevičs norāda, ka klienti paši nekādi nevar pierādīt atšķirības produktu sastāvā: “Manis gatavotā tēja darbā garšo citādi nekā mājās – tējas paciņas neatšķiras, bet garša gan, jo ūdens ir citāds.” Ja kādam ir aizdomas par sastāva atšķirībām, piemēram, ja cilvēks ir atgriezies no Vācijas, iegādājies “Sprite” pudelīti tur, tad tādu pašu nopircis tepat Latvijā un konstatējis atšķirības garšā vai smaržā, ir jākonsultējas ar Pārtikas un veterināro dienestu.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra komunikāciju daļas vadītāja Vineta Ore informē, ka PTAC nav saņēmis sūdzības par preču kvalitāti, līdz ar to nav veikta šāda veida tirgus uzraudzības pārbaude. Pārtikas un veterinārā dienesta sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere norāda: “Lielajiem pārtikas preču koncerniem ir filiāles visā pasaulē, kas ražo viena nosaukuma produktus dažādiem tirgiem. Tikai un vienīgi uzņēmums atbild par pārtikas produkta sastāvu. Ja kaut kas atšķiras, jautājumi jāuzdod produkta ražotājam. Kompetentās uzraudzības iestādes, dodoties pārbaudēs pie ražotāja, skatās, kā arī ražotājs pats pārliecinās, vai produkts atbilst ražotāja paša definētajiem kritērijiem, tostarp receptei. PVD nav veicis pētījumus, salīdzinot viena nosaukuma dažādās filiālēs ražotus produktus. Mūsu prioritāte ir pārtikas drošums. Mēs, protams, mēdzam saņemt sūdzības par preču kvalitāti, taču ne šādā aspektā. Bet, ja cilvēkam ir aizdomas par nekvalitatīvu produktu, sastāva analīzi ir iespējams veikt laboratorijā, piemēram, zinātniskajā institūtā BIOR.”
Grēko arī Latvijas ražotāji
Zvērināta advokāte Helēna Staņislavska, kura jau gadiem cīnās par patērētāju tiesībām, iesaka lūkoties ne tikai pāri robežai, bet paskatīties uz to, kas notiek tepat Latvijā. “Piemēram, torte “Cielaviņa” 60. gados – ražošanā tika izmantoti Indijas rieksti, jo indieši citādi nevarēja norēķināties kā vien ar riekstiem. Tapa “Cielaviņa”, kuras garša šodien nav pat līdzīga garšai, kādu atceramies. Indijas riekstus tortē vairs nemeklējiet – neatradīsiet, bet patērētājam tiek pārdots tas pats iepakojums, tikai divreiz dārgāk. Ir vēl daudzi piemēri, kas agrāk bija luksusa produkti, bet tagad tie nav nekas īpašs. Iemesls – ražotnei mainījušies īpašnieki, viņus neinteresē vecās receptes. Latvijā mēs darām tieši to pašu, ko lielās korporācijas ārzemēs.”
Advokāte brīdina par sliktās kvalitātes medikamentiem, kuri tiek ievesti Latvijā: “Pie tā vainīgi mūsu pašu bāleliņi, kuri sarakstos ieliek un iepērk šīs lētās, nekvalitatīvās lietas. Tie ir ar nosaukumu “generic” medikamenti – kopijas zīmolu medikamentiem ar to pašu sastāvu, bet tiem, piemēram, ir beidzies patenta termiņš vai kāda sastāvdaļa iegūta citādi. Piemēram, sastāvā ir tā pati eļļa, kuru parasti iegūst Brazīlijā, bet iegūta šeit, Eiropā, tā nav nogatavojusies līdz galam, jo pietrūkst saules gaismas.”
Staņislavska no savas pieredzes iesaka neiegādāties produktus, kas ražoti Polijā: “Kad bija jākrāso balkona margas, manis izvēlētā krāsa bija pieejama tikai tāda, kas ražota Polijā, lai gan pirms tam jau biju izmēģinājusi Vācijas ražojumu – abām bija astoņu gadu garantija, bet poļu krāsa pēc diviem gadiem sāka iet nost. Bet, protams, ražotāji jau neatzīsies.”
Viņa pieļauj, ka tā ir visu trūcīgo valstu problēma – mūsu tirgus kļūst neinteresants: “Pie mums medikamenti ir divreiz dārgāki nekā Lielbritānijā, jo mūsu ir daudz mazāk. Cena tiek rēķināta pēc iedzīvotāju skaita, bet mēs tikai braucam prom. Mums tiek pārdoti atkritumi par milzīgām summām – piemēram, Norvēģijā tādus produktus neatradīsiet. Bērns apēd tomātu un pēc divām dienām sāk kasīties, bet mums jau ir pieļaujama tā nitrātu deva, ko noteikuši mūsu bāleliņi. Nekas jau briesmīgs neesot, tikai vienreiz apēd tādu, otrreiz apēd – un še tev! Mums pašiem jāskatās, ko mēs darām nepareizi, nostādot sevi kā trešās šķiras valsti.”
