Kultūra
Literatūra

Laiks, telpa un ģimene. Par Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā0


Dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā, viņa vārdā nosauktā balva bērnu literatūrā tiks pasniegta jau 16. reizi.
Dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā, viņa vārdā nosauktā balva bērnu literatūrā tiks pasniegta jau 16. reizi.
Publicitātes foto

Aija Valgelina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

24. jūlijā jau 16. reizi tika pasniegta Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Jānis Baltvilks man atmiņā ir palicis ar jauneklīgu humoru un nebēdnīgo smaidu, kas atver katra pretimnācēja aizslēgtās sirds durvis.

Jānis Baltvilks izstaro baltumu tāpat kā viņa baltā porcelāna balva, kurā ir ietilpināti vairāki savā starpā neredzamām saitēm saistīti simboli – laiva, baltais vilks, grāmata, zemene.

Grāmatas, kuras šogad bija izvirzītas Jāņa Baltvilka balvai, vieno trīs atskaites punkti: Laiks un Telpa (Laiktelpa), un Ģimene.

Dzejnieks Juris Kronbergs krājumā “Laika bikses” uzsver: “Laiki mainās, bet Laiks vienmēr ir Laiks.” Mūžīgās vērtības ir nemainīgas. “Laiks tevi redz, tu nevari noslēpties.”

Laiks pieskaras gan zirnekļa tīklam, kam plīst pavedieni, gan cilvēka mūžam gadu aiz gada. “Laiks, it kā nekustīgs stāv uz vietas pie ozola lapas: nekustīgs tas mirdz, mirdz, mirdz, līdz pēkšņi krīt.”

Cilvēka dzīve ir tēlota kā “ūdens piliens pie ozola lapas”.

Kāpēc jādomā par laiku? Laiks atbild: “Ja tu domāsi par mani, tu manīsi, ka domā arī par sevi.” “Kāpēc man jādomā par sevi? Man vislabāk patīk domāt, ka nav jādomā!”

Mūsdienu pasaules steigā, kur “planšetes, tīmekļi, visāda veida spīdekļi šodien šķiet kā tīrie traucēkļi” nav laika domāt, jo ātri jāsteidzas uz priekšu, jāpaspēj, jāizdara.

“Un vienīgā atpūta: izdzīvot briesmas.”

Cilvēks, skrienot Laikam pa priekšu, savā aizņemtībā nokļūst situācijās, kad: “Laika nav, viss notiek vienlaikus – vienā un tai pašā dienā un stundā (un minūtē un sekundē).”

Rakstnieka Arno Jundzes grāmatas “Šušnirks un pazemes bubuļi” sākumā šķiet, ka laiks dižciltīgā radījuma Šušnirka mājās apstājies. Taču Šušnirka mieru izjauc vētras atpūstā Mazuļa, mazā bārenīša, ierašanās, kura vecāki ir pazuduši.

Mazulis izjauc lietu kārtību, ir nevaldāms, visu laiku grib dauzīties, bet viņš ļoti vēlas arī atrast savus vecākus. Tādēļ Šušnirkam jāizkāpj no savas komforta zonas un kopā ar Mazuli jādodas pasaulē.

Viņus sagaida Lielais strupceļš un ceļa stabs ar norādi: “Laiks doties nezināmajā.” Viņi kopīgi izcīna cīņu ar Putnu bubuli, Reņģu bubuli un Lielo bubulbubuli, kamēr atbrīvo Mazuļa vecākus.

Grāmatas beigās Šušnirks atkal ir izvēles priekšā, kam dot priekšroku – mājas mieram vai kustībai darbībā.

Rakstnieces Rasas Bugavičutes-Pēces romāna “Puika, kurš redzēja tumsā” galvenajam varonim Jēkabam nav atļauts dauzīties un draiskoties, jo viņa vecāki ir neredzīgi, viņš nedrīkst izjaukt lietu kārtību mājās.

Jēkabs ģimenē ir vienīgais redzīgais: “Es neatceros, kā tiku informēts par faktu, ka mani vecāki neredz. Tas nav nekas īpašs. Tā bijis vienmēr. Kas zina – varbūt pie lielajiem šīs pasaules ieejas vārtiem man kāds to norādīja kā līguma punktu nr. X nesalasāmā drukā, bet patiesībā tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka, pateicoties viņiem, es biju īpašs. Es! Īpašs! Īpašs, jo redzēju tumsā.”

Arī Jēkabs vēlas būt kā parasts bērns, viņam gribas izrauties no mammas rokas, viņam gribas “jaukt brīvību ar visatļautību”.

Vecākiem ir grūti palaist savu bērnu patstāvīgā dzīvē, jo nemitīgi jādomā, kā būs, vai viņš tiks galā, vai visu izdarīs pareizi: “Katrs klusums skan citādi. Un tas klusums, kad tev pašas bērns slīd ārā no pirkstiem, skan ļoti griezīgi.”

Rakstnieks Osvalds Zebris romānā “Māra” ataino jaunieti Māru, kuras vecāki ir šķīrušies. Tēvam Anglijā ir cita ģimene, viņš nav pie meitas bijis desmit gadus, māte nonāk slimnīcā.

Māra jūtas vientuļa, viņai nav cilvēka, kas uzklausītu viņas problēmas: “Ir daudz tehnoloģiju, bet nav dzīvu cilvēku, ar ko sarunāties, kam izstāstīt savu sāpi.”

Kad viņa savu piedzīvoto dažos elpas vilcienos izstāsta savam tēvam, rodas atvieglojuma sajūta. Māra atzīst, ka “vispirms bija mans milzīgais es, pilna pasaule piepūtās ar manu Es, nekam citam tur vairs nepalika vietas”, taču, izejot cauri dažādiem pārbaudījumiem, meitene saprot, cik nozīmīga ir ģimene, “jo viens pats tu ar visu savu gribēšanu esi tikai tāds pūslītis, ko vējš mētā”.

Bet J. Kronbergs uzsver Laika nemainīgumu un pastāvīgumu. Laiks neatstāj, nepamet cilvēku vienu, bet gan visu laiku ir līdzās.

Saistītie raksti

Arī šogad J. Baltvilka balvai izvirzīto grāmatu autori liek katram lasītājam līdzi dzīvot grāmatas varoņiem, tādā veidā pārdomājot savu dzīvi, savu vietu laikā un telpā, savas ģimenes vērtības.

Eseja publicēta saīsinātā formā.

* Autore ir Talsu Kristīgās vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” Kurzemes vēstnese.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

GL
Gunta Lūse
Horoskopi un mistika
“No milzu ozoliem nāca tik jaudīga enerģija, ka elpa aizrāvās. Šie koki ir apmēram 400 gadu veci! ” Kā Miervaldis izveidoja dižozolu taku, kur gūt līdzsvaru un spēku 1
8 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Ugunsgrēkā daudzdzīvokļu ēkā Čehijā gājuši bojā desmit cilvēki
4 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Kamēr Pūce slēpjas kā vēzis alā, Krišjānis pa ballēm laiž, bet zakatistovi devušies uz dzimto planētu!” Egila Līcītša feļetons
4 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
“Pamēģiniet iztikt ar 300 eiro, šo cilvēku dzīve kļūst par izdzīvošanu,” Arhibīskaps Vanags par pensijām, NĪN un korupciju Rīgā 12
13 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
Polija kļūst par “Trampa fortu”, papildinot ASV karavīru skaitu valstī. Krievija solās “turēt roku uz pulsa” 6
17 stundas