“Melānija gribēja lēkāt, es viņai aizliedzu…” Kazdangā pazudušās meitenītes mamma atklāj detaļas par meitas pazušanu – kļuvis zināms, kur viņu atrada 0
Jau iepriekš ziņojām, ka ceturtdienas vakarā Kazdangā pazuda septiņus gadus vecā Melānija Ūsele, izraisot plašu meklēšanas operāciju un satraukumu visā ciemā. Kā vēsta portāls liepajniekiem.lv, bērna pazušana notika ļoti īsā laika posmā, taču meklēt mazo meitenīti iesaistījās gan policija, gan vairāki vietējie iedzīvotāji.
Kazdangas iedzīvotāja Ilze Holštroma portālam liepajniekiem.lv atklāj, ka krāmējot malku, dzirdējusi, kā bērni klaigā un mēģina sasaukt pazudušo Melāniju. Viņa nolēma doties paskatīties, kas noticis, un ātri vien saprata, ka situācija ir nopietna.
Drīz vien apkārtnē jau bija pulcējušies daudzi cilvēki, kuri paši saviem spēkiem centās atrast pazudušo bērnu. Bija ielikta ziņa Kazdangas čatā – vai meitenīte nav redzēta, kāds arī piezvanījis policijai.
“Kad atbrauca policija, tad meklēšana sākās koordinēti. Viņi teica, lai vīrieši iet pie ūdeņiem, sadalās pa diviem trim; sievietes nelielās grupās – pa citām vietām apkārtnē,” portālam atklāj sieviete.
Viņa pati tika nosūtīta pārbaudīt kapsētas teritoriju, bet pirms tam bija apskatījusi arī citas vietas, tostarp, gan peldētavu, gan šķēršļu joslu aiz pils, arī pie ēdnīcas dīķa.
“Liekas, ka tur nevar būt, bet iespēja ir, tā ka jāapskatās, jāpārbauda. Katrā ziņā ir liels satraukums, kad nezini, kas un kur noticis. Nepieļāvu domu, ka noticis sliktākais, bet lielais jautājums – nu, kur? Cilvēki jau nez cik reižu izstaigājuši vienu uz to pašu teritoriju… Cilvēku bija ļoti daudz, arī tādi, kurus es nepazinu. Un tas priecē, ka viņi atsaucās,” stāsta sieviete.
Tikmēr meitenes mamma Agnese skaidro, ka bērns pazuda ļoti īsā brīdī. Agnese pagalmā atradās meitai blakus un uzmanīja viņu spēļu laukumā, kur bija arī citi bērni. Tad iegāja dzīvoklī uz tualeti un uzvārīt kafiju, bet, kad pēc aptuveni desmit minūtēm iznāca ārā, Melāniju vairs neredzēja. Sākumā viņa pati meklēja bērnu tuvākajā apkārtnē, bet, neatrodot, vērsās pēc palīdzības, rakstot Kazdangas čatā un zvanot ārkārtas palīdzības dienestam.
Pēc vairāk nekā divu stundu meklēšanas meitenīte tika atrasta pavisam netālu. Viņa bija paslēpusies kaimiņmājas dzīvoklī zem gultas. Viņu atrada dzīvokļa saimniece, Melānijas draudzenes ome, pamanot gultā noliktu Melānijas cepuri. Savukārt draudzenīte sēdējusi gultā virs Melānijas un izlikusies, ka neko nezina.
Mamma vēlāk mēģināja saprast, kā viss noticis: “Netālu no pagalma atrodas mūsu batuts, kas ļoti pievelk bērnus. Taču tas ir jāsakārto, lai būtu viņiem drošs, tāpēc tagad neļauju tajā kāpt.
Melānija gribēja lēkāt, es viņai aizliedzu, un viņa raudot nokrita zemē. Teicu: vai nu nāk man līdzi istabā, vai paliek spēlēties laukumiņā. Man līdzi neienāca, taču no sētas aizgāja, citiem pasakot, ka iet pie mammas.”
Iespējams, ka meiteni sabāra vēl kāds, un viņa, apvainojusies, devās uz draudzenes vecmāmiņas dzīvokli, kur arī paslēpās.
Tikmēr visa Kazdanga bija sacelta kājās. Cilvēki zvanīja, interesējās un bija gatavi palīdzēt, taču pašai mātei valdīja pilnīga neziņa par to, kur bērns varētu būt devies un kāpēc.
Tajā pašā laikā viņai jau bijusi pieredze, ka Melānija, savā prātā ko izdomājusi, var aiziet, neko nepasakot. Tāpēc meitu uzmanīja cieši, taču šoreiz pietika ar desmit minūtēm, kurās nebija klāt…
“Es nekad nebūtu iedomājusies, ka tad, kad notiks nelaime, mūsu ciems meklēs tā, ka apgriezīs visu Kazdangu kājām gaisā. Tas ir apbrīnojami!” uzsver Melānijas mamma.
Tagad Melānijas mamma piekodina – lai visi vecāki ar saviem bērniem izrunā situācijas, ka tad, kad jūtas apvainojušies, nav jāspēlē paslēpes: “Es pazīstu savu bērnu un zinu, ka viņai patīk aiziet, vienmēr veiksmīgi esmu viņu noķērusi. Laukā vēroju, kur iet, bet lai arī citi vecāki bērnus uzmana, jo nevar zināt, kas viņiem iešaujas prātā. Viņi jau neapzinās sekas, bet tikai dara.”
