“Patlaban durts tiek cilvēcības sirdī.” Vija Beinerte sarunājas ar Juri Rudevski par valodu, dzimumu, mākslu un cenzūru 17
Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste
Juris Rudevskis. Tiesību zinātņu doktors. Viens no Latvijā spilgtākajiem viedokļu līderiem. Katra saruna ar viņu ir prieks un brīnišķīgs ieguvums.
Parunāsim par valodu. Nesen pār Džoannu Roulingu nogruva naida lavīna. Jo viņa bija atļāvusies aizstāvēt sievietes, kas vēlas saukties par sievietēm, nevis par “cilvēkiem, kam ir menstruācijas”. Kas notiek?
Strukturēta valoda, kas satur jēdzienus, ļauj cilvēkam domāt konceptuāli, šādi atšķirot viņu no visas pārējās dzīvās radības, arī no šimpanzēm un delfīniem. Valodā izpaužas mūsu cilvēcība un brīvība.
Tādēļ visefektīvāk cilvēku var paverdzināt, saķēdējot nevis viņa rokas vai kājas, bet valodu.
Ja valdošais politiskais režīms un tā ideoloģija var kontrolēt cilvēka valodu, tā var kontrolēt arī viņa domāšanu. To perfekti ir parādījis Orvels romānā “1984”.
Iesākumā jeb pasaules radīšanas pirmpamatā bija Vārds. Ideja. Jēdziens. Doma. Kā saka mācītājs Ingmars Zemzaris, valodas galvenā funkcija ir nevis saziņa, bet apziņa – mūsu brīvās inteliģences darbība. Arī vienatnē man ir nepieciešama valoda – lai es varētu domāt.
Tieši tā! Tādēļ svarīgi ir saprast, ka šādos gadījumos nav runa par kādu minoritāšu tiesībām vai interesēm. Rasisms, seksisms – tas ir tikai iegansts.
Runa ir par principu: citi tev pavēl un norāda, kā tu drīksti vai nedrīksti runāt, tātad patiesībā – ko un kā tu drīksti domāt.
Turklāt tev nemitīgi ir jāseko ziņām, jo atļauto vārdu un izteicienu saraksts visu laiku mainās.
Gluži tāpat kā mainās vārdu nozīme. Tagad ar vārdiem “liberālisms” vai “rasisms” apzīmē jau kaut ko citu nekā pavisam nesen.
Jā! Un tas ir pats svarīgākais moments. Lai tu visu laiku justos kā uz pulvera mucas – ka tik es nepasaku ko neatļautu! Cilvēks, pat cietumā ieslodzīts, iekšēji – savās domās un uzskatos – var palikt brīvs.
Bet ja tiek atņemta valodas – tātad arī domas – brīvība, cilvēks tiek padarīts par perfektu vergu.
Diemžēl daudzās Rietumvalstīs patlaban notiek tieši šāds masīvs un mērķtiecīgs uzbrukums valodai. Nolūks ir nepārprotams – radikāli mainīt cilvēku domāšanu.
Tāpēc sākts tiek ar būtiskāko un intīmāko jēdzienu “tēvs”, “māte”, “laulība” un “ģimene” pārdefinēšanu.
Bet tieši šie jēdzieni gadu tūkstošiem ir veidojuši Rietumu civilizācijas morālisko satversmi. Vai mēģinājums tos iznīdēt nav tiešs uzbrukums mūsu civilizācijai?
Turklāt precīzi notēmēts uzbrukums! Svarīgi ir saprast, ka uz cilvēku ir iespējami vairāki skatījumi. Kolektīvisms cilvēku redz kā sīku skrūvīti milzīgā mehānismā. Radikālais individuālisms cilvēku redz kā izolētu un pašpietiekamu granulu kopējā kaudzē.
Un ir zelta vidusceļš – personālisms, kas ir viens no Rietumu civilizācijas diženuma pamatakmeņiem. Tas cilvēku uzlūko ne vien kā indivīdu, bet arī kā personu, kas atklājas attiecībās ar citiem.
Es esmu tēvs, dēls, brālis, draugs, kolēģis, pilsonis, – tās visas ir manas personības šķautnes un integrālas sastāvdaļas. Kropļojot jēdzienus, kuros šīs šķautnes ir ietvertas, tiek nāvīgi ievainota cilvēka personība.
Viduslaikos bija īpašs duncis ar garu šauru asmeni, ar ko varēja iedurt pretiniekam starp bruņu plātnēm kādā no dzīvībai svarīgiem centriem. Patlaban durts tiek cilvēcības sirdī.
Taču par šo dūrienu vēl briesmīgāks ir Rietumu sabiedrības gļēvums – neuzdrīkstēšanās saukt lietas īstajos vārdos, aizstāvēt sevi un savus bērnus.
Tā diemžēl ir. Nu jau ir valstis, kurās civilstāvokļa aktos vairs netiek rakstīti vārdi “māte” un “tēvs”, bet gan tikai un vienīgi “vecāks nr. 1” un “vecāks nr. 2”, lai nediskriminētu viendzimuma pārus, kas šajās valstīs drīkst laulāties un adoptēt bērnus. Tas ir šaušalīgs absurds.
Tēvs un māte pēc definīcijas ir neaizstājami jēdzieni. Tie ir atšķirīgi, bet līdzvērtīgi.
Pat valodnieciski dati atspoguļo acīmredzamo realitāti: tēvs un māte viens otru papildina, bet neaizstāj. Māte nav sieviešu dzimuma tēvs; tēvs nav vīriešu dzimuma māte. Un abi ir vienlīdz nepieciešami.
Ikvienam cilvēkam ir viena māte un viens tēvs. Dainās lietotā fiksētā vārdkopa “tēvs māmiņa” ir atrodama arī citās senajās valodās, piemēram, sanskritā “mātarapitarau”, tohāru valodā “pāčar māčar”.
Līdz ar to vārdi “tēvs” un “māte” nekādi nevar būt diskriminējoši. Savukārt absolūti pretdabiskie formulējumi “vecāks nr. 1” un “vecāks nr. 2” gan ir savstarpēji diskriminējoši, jo kuram tad būs pirmais un kuram – otrais numurs?
Un vai tad šādi netiek diskriminēti arī visi tie vecāki, kas vēlas saukties par tēvu un māti?
Protams! Tikpat absurdi un nepieņemami ir pasludināt par aizliegtiem vārdus “vīrietis” un “sieviete”, aizstājot tos ar “personu, kam ir menstruācijas” un “personu, kam ir penis”. Cilvēks tiek brutāli reducēts uz dzimumorgāniem un to funkcijām.
Dzimums ir būtiska personības šķautne. Un tas neaprobežojas tikai ar attiecīgiem orgāniem, tas izpaužas visās mūsu dzīves jomās. Vīrietība un sievietība ir divi atšķirīgi veidi, kādos cilvēks izdzīvo savu cilvēcību. Turklāt abi šie veidi viens otru papildina.
Un vēl kāds svarīgs aspekts. Svētais Augustīns ir ļoti labi izskaidrojis, kādēļ dažas ķermeņa daļas mēs saucam par kaunumu un piesedzam. Jo kaislību uzplaiksnījuma brīdī cilvēks šīs ķermeņa daļas lielākoties nespēj kontrolēt.
Tieši tāpēc dzimums ir cilvēka vārgā vieta, aiz kuras viņu var pieķēdēt un vest – tāpat kā aiz valodas.
Kas ir māksla? Un kāds tai ir sakars ar valodu?
Kā ir teicis viens no maniem skolotājiem – franču tiesību vēsturnieks Mišels Villē – jebkura liela sociāla, ekonomiska vai filozofiska problēma ir reducējama līdz teoloģiskai problēmai. Tas attiecas arī uz mākslu.
Cilvēkam piemīt spēja radīt – izdomāt, sacerēt, izsapņot dažādas idejas un formas, saskaņā ar kurām viņš pēc tam kārto un pārkārto esošās pasaules elementus – koku, akmeni, mālu, audeklu, krāsas, kino kadrus, digitālos datus.
“Gredzenu pavēlnieka” autors Džons Ronalds Rūels Tolkīns – viens no dižākajiem Rietumu literātiem, ko es vērtēju tikpat augstu kā “Dievišķās komēdijas” autoru Danti Aligjēri – šo spēju ir nosaucis par “subcreation” jeb apakšradīšanu.
Lai varētu jēdzīgi radīt formas un idejas, ir nepieciešama konceptuāla domāšana –tātad valoda. Daiļrade ir jēdzieniska darbība, pat ja tā izpaužas neverbāli.
Arī tas atšķir cilvēku no kustoņiem. Skudras, bites un termīti būvē.
Putni veido mājokļus, lai pārošanās laikā piesaistītu partneri, pat ļoti skaistus un sarežģītus mājokļus, kā, piemēram, Āfrikas audējputni un Jaungvinejas lapeņu putni. Tomēr putns vai insekts rīkojas, instinkta vadīts, bet cilvēks rada brīvi.
Un tad ir nākamais jautājums. Ja es uzceļu māju vai uztaisu galdu – vai tā ir māksla? Latīņu “ars” un sengrieķu “technē” nozīmē gan mākslu, gan arodu.
Latviešu valodā mākslas vārds ir darināts no “mācēt”.
Jā! Tāpēc ir, piemēram, pavārmāksla. Tomēr, ja runājam par mākslu šaurākajā nozīmē, tad māksla ir darbība, kurā cilvēks nevis vienkārši sakārto pasauli saskaņā ar viņa iztēlē radītām formām un idejām, bet dara to, tiecoties uz platonisko Dailes ideālu.
Daile – cik brīnišķīgi, ka mums ir šāds vārds! – nav vienkārši skaistums vai glītums. Tas ir kas vairāk: Visuma kopējās harmonijas sastāvdaļa un viens no Dieva atribūtiem.
Līdz ar to pēdējā laikā plaši tiražētais apgalvojums, ka mākslas uzdevums ir šokēt un lauzt stereotipus, ir pilnīgas blēņas un mākslas jēdziena profanācija.
Kāds, tavuprāt, ir mākslas uzdevums un kāda ir kopsakarība starp skaisto, labo un patieso?
Sākšu ar kopsakarību. Kad Vilhelms Purvītis glezno pavasara ūdeņus, kad tiesa izspriež lietu taisnīgi, kad mēs, redzot izsalkušu bāreni, pabarojam viņu, – tās visas galu galā ir vienas un tās pašas augstākās realitātes izpausmes, ko kristietībā un citās monoteiskajās reliģijās sauc par Dievu.
Dievs ir nevis vienkārši labs, skaists un taisnīgs, bet Viņš ir pati daile, pats taisnīgums un pats labums.
Tolkīna “Gredzenu pavēlnieks” ne reizi vien ir izraisījis “progresīvi” noskaņoto kritiķu dusmas un pat ticis apsūdzēts rasismā, jo, redzi, ļaunie orki tur attēloti īpaši baisi un derdzīgi.
Taču Tolkīns tik vien kā noloba ārējo apvalku un atklāj ļaunuma patieso seju: savā būtībā tas ir kropls un neglīts.
Un te nu mēs nonākam pie galvenās atziņas, ar ko es noteikti šokēšu daudzus: māksla nevar pastāvēt, ja tā nav sakrāla. Cilvēks pēc definīcijas ir vertikāla būtne, ar galvu debesīs…
…un sirdi – mūžībā.
Labi teikts! Tāpēc arī mākslā ir jābūt vertikālei – sakrālai komponentei.
Vēlo viduslaiku Florences lielmeistariem Čimabuem, Džoto, Fra Andželiko daži mūsdienu kritiķi mēdz pārmest, ka viņi gleznojuši tikai reliģiskus sižetus, nevis dabu. Šie kritiķi alojas.
Debesu zilgmi Džoto un Čimabue gleznoja Dievmātes Marijas apmetnī, mākoņu baltumu – eņģeļu spārnos, pīlādžu sārtumu – mocekļu asinīs un saules spožumu – Kristus vaigā.
Flāmu meistars Jans van Eiks spēja tik prasmīgi – ar gandrīz fotogrāfisku precizitāti! – uzgleznot Arnolfīni pāra portretu tādēļ, ka pirms tam bija gleznojis Kristus un svēto sejas Gentes altāra poliptihā.
Tas, protams, nenozīmē, ka jākomponē ir tikai korāļi un mesas un jāglezno tikai altārgleznas. Svarīgi ir, lai sakrālā komponente nepazustu arī tad, ja gleznots tiek nevis Radītājs, bet radība – cilvēks, ainava, klusā daba.
Ja pārpasaulīgais elements pazūd, vertikāle sabrūk un māksla sāk degradēties.
Dienišķā maize ir nepieciešama ne tikai miesai, bet arī dvēselei.
Dvēseles dienišķā maize ir māksla. Tās uzdevums ir darīt cilvēkus labākus, krietnākus, cēlākus. Iedvesmot. Celt un turēt godā ideālus. Nevis šokēt, lauzt, deformēt, degradēt un tīksmināties pašam par sevi un savu iekšējo haosu.
Lai kalpotu par sirdsapziņas modinātāju pašam ir jābūt apziņas nomodā. Bet nu – nedaudz mainām tematu! Reiz ieminējies par līdzību starp Latvijas karti un Tolkīna Viduszemes karti.
O, jā! Bērnībā man patika lasīt ģeogrāfiskās kartes, īpaši Rīgas pilsētas plānu un PSRS autoceļu karti. Tās es varēju pētīt stundām ilgi.
Kādā brīdī atklāju negaidītu lietu: daži vietvārdi man bija vienaldzīgi, kurpretim citi pievilka ar brīnumainu spēku. Es nemācēju izskaidrot vecākiem, kāpēc mums jābrauc uz Kundziņsalu.
Jābrauc – un viss! Ķengarags vai Purvciems man neizteica neko, bet vārdos Šampēteris, Pleskodāle, Imanta, Krēmeri, Voleri bija kaut kas maģisks. Katram no tiem manā apziņā atbilda sava liega melodija un pat kāda īpatna smarža.
Vēlāk, lasot Tolkīna “Silmarillionu”, aizdomājos par vārda spēku un nozīmi. Tur ir minēti daždažādi vārdi, kādus elfi devuši kokiem. Lasītājiem tie var šķist sarežģīti un grūti.
Kādēļ Tolkīns tā dara? Tādēļ, ka viņš mīl. Dot kaut kam vārdu ir mīlestības akts. Tu kādam dod vārdu, tātad tu to ievēro.
Ja man priekšā noliktu veco lampu televizoru, kam noņemts aizmugures panelis, es tur saskatītu tikai neizprotamu mudžekli, jo manā vārdu krājumā nav tur redzamo detaļu nosaukumu. Bet mans tēvs, radioinženieris pēc izglītības, katru detaļu un katru vada galu prastu nosaukt vārdā.
Ko Ēdenes dārzā dara Ādams? Viņš dod vārdus. Dievs pieved pie viņa ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks.
Dot kādam vārdu – tas ir mīlestības akts, jo ar to es apstiprinu šīs lietas vai personas esmi.
Un – kā tu jau pieminēji – iesākumā jeb pamata cēlonī bija Vārds, kas bija ar Dievu un Dievā vēl pirms viss, kas radīts, tika radīts. Viņš bija tas varenais “Fiat!” – “Lai top!”
Radības pamatā ir Vārds. Radīt nav iespējams bez konceptiem. Tolkīns to intuitīvi apjauta. Tāpēc viņam tik svarīga bija valoda. Reiz viņš bibliotēkā bija atradis somu valodas mācību grāmatu.
Pēc tam viņš rakstīja draugam: “Tas bija – kā atklāt vīna pagrabu, pilnu brīnumaina, agrāk neizgaršota vīna. Tā grāmata mani vienkārši apreibināja.”
Tā es reizēm lasu Endzelīna gramatiku. Cik tur viss skaists un lietderīgs! Par viņa radīto ortogrāfiju kāds vācu valodnieks savulaik izteicies, ka tai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas latviešus varot apskaust. Priecājos, ka esi viens no nedaudziem, kas rakstos lieto nebojātu Endzelīna ortogrāfiju – ar mīkstinātu “r”, “ch” utt.
Bet kā citādi iespējams saprast, kāda jēga ietverta vārdos “gara dzīve”? Vai domāts ir gaŗums vai garīgums?
Un ko nozīmē tautas dziesmas rindiņa “Skatos pāri kalniņam, kas ar manu tēvu zemi”? – Kas aŗ manu tēvu zemi vai kas notiek ar manu tēvu zemi?
Tagad jau pat radio žurnālisti, aktieri un dziedoņi vairs nezina, kur izrunājams šaurs, kur plats “e”. Izskaužot mīkstināto “r”, tiek grauta un drupināta gramatikas sistēma un izteiksmes precizitāte.
Un tas tikai tādēļ, ka savulaik dažiem no Krievijas iebraukušiem latviešiem, kam bija vara un teikšana, labpatikās bojā laižamo latviešu valodiņu pielīdzināt neizkoptajai padomju Krievijas latviešu rakstībai, kur nebija ne “ŗ”, ne “ch”.
Un tad vēl arī svešvārdu rakstību pieskaņot krievu izrunai.
Kādēļ tavuprāt ir jāmācās klasiskās valodas?
Tādēļ, ka tas palīdz sakārtot domāšanu. Klasiskās valodas ir, pirmkārt, nemainīgas, otrkārt, īpaši izkoptas.
Spilgtākais piemērs varētu būt sanskrits – skaista, matemātiski precīza valoda, kuras normas formāli ir kodificējis dižais senindiešu gramatiķis Pānini.
Sanskrita vārds nozīmē “izkopts”. Atšķirā no prākrita, kas nozīmē “sākotnējs”, “dabisks”. Prākrits ir tautas ikdienas valoda, uz kā pamata izveidojušās daudzas indiešu valodas, piemēram, bengāļu valoda, kurā rakstīja Rabindranats Tagore.
Sanskrita būtība atspoguļojās tā nosaukumā: nevis prākrits ir deģenerēta sanskrita forma, bet gan sanskrits ir izkopta prākrita forma.
Lai šo valodu runātu un turētu tīru un nemaitātu, ir nepieciešama piepūle – līdzīgi tam, kā ir jākopj dārzs, lai tas neaizaugtu un nepārvērstos par mežonīgiem brikšņiem.
Sanskrits, senebreju, sengrieķu, latīņu un citas klasiskās valodas ir savā ziņā saistītas ar matemātiku.
Kā arābu valodas pratējs varu apliecināt: locīt arābu darbības vārdus un veidot no tiem atvasinājumus ir kā risināt algebriskus vienādojumus. Tas ne tikai rosina iztēli un vingrina prātu un atmiņu, bet arī sagādā estētisku baudu.
Pirmais neatkarīgās Senegālas prezidents Sedars Sengors, dzejnieks un Franču akadēmijas loceklis, savas valdīšanas laikā parūpējās, lai Senegālas skolu programmās tiktu iekļauta latīņu un sengrieķu valoda – laikā, kad Eiropā to visu nicīgi slaucīja prom.
Šogad Polijas valdība nolēma atjaunot latīņu valodas studijas vidusskolu mācību pamatprogrammās. Vai Latvijā par to neviens nedomā?
Uzziņa
Juris Rudevskis
Jurists, tiesību zinātņu doktors.
Dzimis 1977. gada 8. novembrī.
2000. gadā absolvējis Panteona-Sorbonnas universitāti, 2020. gadā ieguvis tiesību zinātņu doktora grādu Latvijas universitātē.
Precējies ar juristi Baibu Rudevsku.
