Pēteris Strautiņš: Inflācija biedē, bet vismaz sirdszāles būs lētākas 0
Patēriņa cenu gada inflācija aprīlī sasniedza 3,9%, kas ir augstākais līmenis kopš 2023. gada augusta. Šis un tas ekonomikā šobrīd notiek labāk nekā vēsta priekšvēlēšanu laika dramatizētā ekonomiskā folklora, piemēram, preču un pakalpojumu kopējais eksports aug diezgan strauji, valsts budžets pildās ar uzviju.
Taču inflācijas dati, tā teikt, brauc pilnīgās auzās. Ja maijā mēneša inflācija būs tāda pati, kā vidēji iepriekšējos 10 gados jeb 0,4%, (neņemot vērā 2022. gadu, kad mēneša laikā cenas kāpa par deviņdesmitajiem gadiem cienīgiem 4%), tad gada inflācija maijā pārsniegs 4%. Varbūt tas tā nenotiks, jo maija datus varētu ietekmēt naftas cenu kritums. Taču šobrīd lielajos ciparos pie uzpildes stacijām to vēl īpaši nemana, faktisko pirkumu cenu samazina lojalitātes atlaides un veikalos dalītie kuponi, taču to ietekmi statistika atspoguļo labākajā gadījumā nepilnīgi.
Var sevi mierināt ar domu, ka ekonomikā nemēdz būt tikai labas un sliktas ziņas. Viena cilvēka vai uzņēmuma izdevumi ir cita ienākumi. Kad gada inflācija pandēmijas un kara dēļ pārsniedza 20%, šis cenu kāpums bija pārējās pasaules uzlikts nodoklis Latvijas iedzīvotājiem. Tad attiecīgi samazinājās reālās algas jeb pirktspēja. Šobrīd izejvielu cenas kopumā (S&P GSCI indekss) ir par 2% zemākas nekā pirms gada, pat dolāros rēķinos, kas turklāt kļuvuši lētāki. Tātad inflācija pirmkārt ir Latvijas iedzīvotāju laika cenas pieaugums. To apliecina arī atšķirīgā aina abās patēriņa groza pamatdaļās – gada laikā preces ir sadārdzinājušās par 3,1%, bet pakalpojumi par 6,1%.
Tas liek domāt, ka privātajā sektorā turpinās straujš algu kāpums, lai arī valstij ir izdevies vismaz aptuveni pildīt solījumu algu fondu pārvaldē (kas gan ir pārsteidzoši maza sabiedriskā sektora daļa) nepalielināt vairāk nekā par 2,6%. Acīmredzot darba tirgus to prasa, reģistrētais bezdarbs aprīlī samazinājās līdz 5,1%, bet 4,6% Vidzemē varētu būt pēcpadomju ēras zemākais līmenis jebkur ārpus galvaspilsētas reģiona.
Vēl kāds latviešiem ļoti gards mierinājums – Igaunijā ir vēl trakāk, tur pakalpojumu gada inflācija sasniegusi 8,6%, kaut arī algu pieaugums tur ir līdzīgs, drīzāk nedaudz mazāks.
Tomēr ir kāda ziņa, kas ir slikta gandrīz visiem. Preču inflācijas kopējā mērenība diemžēl neraksturo pārtikas veikalu plauktos notiekošo. Daļa izskaidrojumu tam ir ārpus Latvijas. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas kopējais cenu indekss aprīlī bija par 8% augstāks nekā pirms gada. Jo īpaši augsta gada inflācija joprojām ir ar “eksotiskās” pārtikas biržu neprātu saistītiem produktiem – kafijai, šokolādei. Ja divām no trim galvenajām pārtikas kategorijām – graudiem un gaļai – cenas pasaulē ir kopumā mērenas, tad piena produktu biržas cenas aprīlī turpināja strauji augt. ANO piena cenu indekss aprīlī bija par 22% augstāks nekā pirms gada.
Tāpēc cenu kāpums produktiem ar augstu piena tauku saturu ir pamatots, mazākā mērā arī pārējiem. Visdīvainākās cenu izmaiņas gada griezumā lielo kategoriju starpā ir augu eļļai (+16,8%), jo globāli olīveļļas krīze ir beigusies un nekas cits īpašs nav noticis. Jāatzīmē, ka eļļu un tauku kategorija ir tā, kas jau ilgstoši Latvijā saskaņā ar Eurostat salīdzinājumiem ir pircējiem īpaši neizdevīga, kamēr ir citas produktu grupas, kur esam lētāki par ES vidējo, jo īpaši gaļa un tās izstrādājumi. Varbūt izskaidrojums ir vājā vietējās eļļas konkurence importam.
Pakalpojumu cenu inflācija jau kopš oktobra ir 6% +/- 0,3 pp, mērenie cenu kāpumi mēnešu griezumā pērnā gada 2. pusē izrādījās viltus cerība. No visām 12 galvenajām preču un pakalpojumu kategorijām lielākā gada inflācija ir izglītībā jeb 9,7%. Algu kāpuma ietekme šeit ir pašsaprotama. Šeit var uzdot jautājumu, vai gadījumā neredzam arī demogrāfijas ietekmi, tās dēļ pakalpojumu sniedzējiem fiksētās izmaksas ir jāsedz uz mazāka izglītojamo skaita rēķina. Tā turpinot, dzīve Latvijā par kļūt par arvien dārgāku prieku ne tikai izglītības cenu dēļ.
Noslēgsim ar kādu patērētājiem patīkamu ziņu. Šī gada sākumā stājās spēkā medikamentu cenu regulēšanas reforma, par ko bija lielas domstarpības starp politikas veidotājiem un nozares dalībniekiem. Pērnā gada nogalē farmaceitisko produktu gada inflācija bija 4,6%. Šī gada sākumā tā pakāpeniski samazinājās, bet aprīlī kļuva viegli negatīva (-0,1%). Domājams, ka tās vēl nav stāsta beigas.
Jāatzīmē, ka šajā kategorijā mīnusa zīmes parādās reti, tās bija vērojamas pandēmijas laikā, bet pirms tam pēdējo reizi 2014. gadā, kad strauji samazinājās izejvielu cenas un vairākus gadus Latvijā patēriņa cenu līmenis gandrīz nemainījās. Citējot literatūras klasiku, “runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie nospriež, tas paliek”. Valsts varas vīru un sievu spēks tiešā cenu regulēšanā ir jāpielieto saudzīgi un selektīvi, bet farmācijā tam ir vieta. Bieži kultivētais priekšstats par valsts pārvaldes nevarību šoreiz ir izrādījies nepamatots.
