Projekta “Vecums nav šķērslis” vadītājs Mārtiņš Valters: “Dzīve vienmēr piedāvā jaunas iespējas.” 0
“Cilvēkiem dzīvē vienmēr paveras tā sauktie iespēju logi. Viņu pašu ziņā ir izdarīt izvēli – izmantot tos vai neizmantot,” saka Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Pensionāru federācijas īstenotā projekta “Vecums nav šķērslis” vadītājs un vadības zinību pasniedzējs Mārtiņš Valters, kurš jau pats ir ieguvis pensionāra statusu. Viņš uzskata savu dzīvi par ļoti interesantu un izvēlēm bagātu. Piemēram, pērn viņš svinēja kāzas, un tagad viņa ģimenē ir seši bērni un vienpadsmit mazbērni.
No zinātnieka par pagastveci
Patiešām Mārtiņa Valtera dzīvē bijis daudz negaidītu pagriezienu. Tālajos septiņdesmitajos Latvijas Valsts universitātē pabeidzis Bioloģijas fakultāti un dažus gadus nostrādājis par zinātnisko līdzstrādnieku tagadējā “Olainfarm”, viņš kļuva par maiņas meistaru, iecirkņa un vēlāk ceha priekšnieku.
“Ar jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka aldziņu un sievas stipendiju nekādi nevarējām savilkt galus kopā. Turklāt es vienmēr esmu mācējis atrast problēmu cēloņus un rast risinājumu,” viņš pamato aiziešanu no zinātnes. Savukārt tas, ka visai ģimenei ar trim bērniem, no kuriem vienam jau vajadzēja sākt skolas gaitas, vajadzēja mitināties vienā mazā istabiņā, turklāt vecākajai meitai jau vajadzēja sākt skolas gaitas, mudināja pieņemt vēl vienu negaidītu lēmumu – nopirkt lauku māju Talsu novada Balgales pagastā.
“Iegādājāmies māju ar visu saimnieci, kurai jau bija tuvu astoņdesmit un vienkārši nebija kurp iet. Nospriedām – ļoti labi, būs, kas māju pieskata. Bērni, kaimiņiem par lieliem brīnumiem, drīz vien sāka viņu saukt par omīti. Sieva strādāja kolhozā par grāmatvedi, es vietējā skolā mācīju ķīmiju, fiziku un bioloģiju. Tas man vēlāk ļoti noderēja, jo apguvu to, kā palīdzēt cilvēkiem iemācīties.
Pedagoga prasmi droši vien esmu pārmantojis no senčiem, jo mana vecmāte bija beigusi Smoļnija sieviešu institūtu,
bet tēvs visu mūžu nostrādāja Rīgas Tehniskajā universitātē par pasniedzēju. Mans dēls savulaik mācījās fiziku no vectēva sarakstītās grāmatas,” viņš stāsta.
Atmodas laikā Mārtiņš Valters bija viens no Tautas frontes līderiem. Viņš atceras, ka kāda no fanēm noadījusi viņam sarkanbaltu svīteri, tādēļ viņš nereti nonācis preses uzmanības centrā. Pēc tam bijis viens no Latvijas Pašvaldību savienības dibinātājiem un Pašvaldību vienotās informācijas sistēmas projekta īstenotājiem, tam atkal sekojis krass pavērsiens – šoreiz uz privātā biznesa pusi toreiz vēl pavisam jaunajā IT jomā.
Starp citu, ar datoriem Mārtiņam Valteram saistās vēl kāda ļoti interesanta dzīves epizode: “Kad biju kļuvis par pagastveci, vajadzēja palīgus, lai rakstītu līgumus un veiktu visus saimnieciskos aprēķinus. Sekretāres un vēl vienas grāmatvedes vietā pašvaldības deputāti nobalsoja par datora iegādi, lai gan neviens tolaik īsti nezināja, kā ar šo ierīci darboties. Apguvu to pašmācības – mēģinājumu un kļūdu – ceļā. Drīz vien jau varēju apmācīt citus, kā strādāt ar grāmatvedības programmām.”
Apbrīnojamais pasniedzējs
Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē iegūtā otrā augstākā izglītība – doktora grāds sabiedrības vadības zinībās – deva iespēju Mārtiņam Valteram izstrādāt un vadīt mācību kursus dažādām auditorijām – gan bezdarbniekiem, gan dažādu uzņēmumu un iestāžu darbiniekiem, gan augstskolu un mācību centru studentiem, gan senioriem, pašam vadīt neskaitāmus projektus, pat kļūt par valsts sekretāra vietnieku. Lai gan viņš pats sevi neuzskata par akadēmisku pasniedzēju, savulaik izpelnījies studentu atzinību, par ko liecina diploms “Apbrīnojamais pasniedzējs”.
“Labam pasniedzējam jābūt dramaturgam, režisoram un aktierim vienā personā. Jāzina, kā izveidot nodarbību, lai būtu interesanti, lai studenti vairāk iesaistītos, strādātu paši. Mana visdziļākā pārliecība – neviens, arī visgudrākais profesors, neko nevar iemācīt. Viņš var tikai palīdzēt, bet jāmācās ir pašam,” viņš saka.
Vai vieglāk vadīt nodarbību jauniešu vai senioru auditorijai? “Visgrūtāk ir strādāt ar gados jauno bezdarbnieku grupām, kuri negrib ne mācīties, ne strādāt, tikai “laist muļķi”.
Patīkami strādāt ar nobriedušiem cilvēkiem, kuriem apmācība vajadzīga darbam un kuriem ir motivācija.
Arī vadīt mazā biznesa nodarbības senioriem projekta “Vecums nav šķērslis” laikā bija interesanti, jo viņi bija pietiekami atvērti jaunām zināšanām. Stereotipi, piemēram, ka seniori ir gausāki kustībās, viņiem nav tik elastīgs prāts, viņi neko nesaprot no datoriem, jau nav nekas slikts, jo tie palīdz ātrāk orientēties vidē. Taču nedrīkst šos stereotipus pārvērst par aizspriedumiem un attiecināt pilnīgi uz visiem,” domā Mārtiņš Valters, paužot gandarījumu, ka daudzi projekta dalībnieki jau vada vienaudžu grupas, bet citi plāno to sākt rudenī.
Mazbērnus mīl, bet nelutina
Pēc tam kad izira pirmā laulība, kura ilga 42 gadus un kurā izaudzināti trīs bērni, viņš pērn apprecējies otro reizi. Ar nākamo dzīvesbiedri Rutu iepazinušies projektu vadības nodarbības laikā. “Mūsu acis satikās, un viss bija skaidrs,” liktenīgo tikšanos atceras pasniedzējs.”Tagad mūsu ģimenē pavisam ir seši pieauguši bērni un vienpadsmit mazbērni, no kuriem vecākajam ir 22, bet jaunākajai – divi gadiņi.”
Mārtiņa vecākā meita strādā Skotijā, vidējais dēls ir datorspeciālists, kurš pārņēmis tēva biznesu un kopā ar dēlu apsaimnieko arī bioloģisko lauku saimniecība, bet jaunākais dēls ir jurists. Savukārt sievas vecākā meita Liene māca bērniem mūziku, viens dēls ir būvtēlnieks, bet otrs vada restorānu ķēdi Londonā.
Sākumā gan viens no viņa dēliem esot pretojies kāzām, jo domājis, ka tēva izredzētā ir kāda gaisīga skuķe, bet uzzinājis, ka Ruta ir tikai dažus gadus jaunāka par Mārtiņu, uzreiz nomierinājies.
Lai gan pilnīgi visi bērni un mazbērni pie viena galda vēl nav pulcējušies, savstarpējās attiecības ir ļoti labas.
Ja tēvs izdomā viens pats apciemot kāda dēla ģimeni, pirmais jautājums vienmēr ir:” Bet kur tad Ruta?”
Brīvajā laikā viņiem patīk ceļot, piemēram, šovasar abi atpūtušies Bulgārijā, turklāt nevis laiski zvilnot pludmalē, bet iepazīstot šis valsts kultūras dzīvi, apmeklēt izstādes, koncertus. Mārtiņš Valters atzīstas, ka sieva viņu pakāpeniski pieradinājusi pie mūzikas, iemācījusi to saprast, jo pati ir pianiste, bijusi arī koncertmeistare, piemēram, uzvedumā “Mūzikas skaņas”. Lai gan abi ļoti mīl savus mazbērnus, ar padomiem un palīdzības piedāvājumiem bērnu ģimenēm neuzbāžas.
“Vecvecāku uzdevums ir netraucēt bērniem audzināt savus bērnus. Protams, palīdzam, kad tas ir nepieciešams un kad mūs palūdz, piemēram, aizvest mazmeitu uz baļļuku vai pieskatīt kādu no mazajiem. Nav nekādu problēmu! Taču, ja katram no vecākiem ir savas prasības un vēl uzrodas labā vecmāmiņa, kurai pirmais mazbērns ir pēdējā lelle, vai opis, kurš apber viņu ar bonbonkām, tad bērns tiek galīgi sabojāts. Mēs šajā ziņā ieturam distanci. Tā ir apzināta pozīcija,” teic Mārtiņš Valters.
Mārtiņa Valtera pedagoģiskie principi
* No klausīšanās un skatīšanās neviens neko nav iemācījies. Iemācīties var tikai pašam darot!
* Mācības nedrīkst kļūt par mocībām. Mēs neskatīsimies uz pulksteni. Mēs strādāsim tik daudz, cik mums patiks. Mēs taisīsim pārtraukumus, kad būsim noguruši, jo darbu jūs var turpināt arī mājās
* Pieaugušie ir lieli bērni. Vispatīkamākā nodarbe kā bērniem, tā pieaugušajiem ir spēlēšanās. Šajā kursā mēs spēlēsimies un caur spēli panāksim to, ka dators dara to, ko jūs vēlaties.
* Sliktas atzīmes nestimulē zināšanu un prasmju apguvi, bet tieši otrādi – nokauj vēlēšanos mācīties. Man nepatīk likt sliktas atzīmes. Un kāpēc lai es pats sev sagādātu nepatīkamus brīžus?
* No skolas, kursiem vai universitātes katrs aiziet ar to, ko pats ir varējis „pagrābt”. Grābiet, ko variet!
