“Tas garantētu, ka likumdošanas process kļūst pārdomātāks un nodrošinātu pēc iespējas vairāk materiālu, kas ļautu noskaidrot, ko likumdevējs ir vēlējies panākt, iesniedzot konkrētus priekšlikumus,” skaidro VP konstitucionālo tiesību padomnieks Jānis Pleps un piebilst, ka tai nevajadzētu būt garai anotācijai, bet īsam pamatojumam, ko vajadzētu uzrakstīt likumprojekta priekšlikumu iesniedzējiem. 0
Īpaši aktuāli tas ir tiesām, kas, piemērojot jaunus likumus, meklē informāciju likumprojekta sagatavošanas materiālos. Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš, kurš patlaban ir ST tiesnesis, intervijā “Latvijas Avīzē” (2016. gada 18. janvāris) ir norādījis, ka “(..) bijuši gadījumi, kad Saeimas plenārsēdē trešajam lasījumam tiek iesniegts priekšlikums bez konkrētāka pamatojuma, deputāti to ir atbalstījuši, bet, par nelaimi, bez debatēm. Gadās, ka šī norma rada pietiekami nopietnas sekas sabiedrībai”.
R. Vējonis aicina Saeimas darbā pārņemt Igaunijas parlamenta labo praksi, ka atbildīgā komisija par katru likumprojektu sagatavo ziņojumu, kurā ietver informāciju par tiesību akta sagatavošanas gaitu, pamatojumu, kāpēc viens vai otrs priekšlikums atbalstīts, bet cits noraidīts, kā arī informāciju par iesaistīto pušu, ekspertu un priekšlikumu iesniedzēju apsvērumiem. Biežās izmaiņas likumos un normatīvo aktu plūdi nereti rodas no tā, ka tiek pieņemts nepārdomāts regulējums, kurš ir pastāvīgi jāmaina un jāpilnveido, norādījis prezidents. Viņš uzskata, ka trešajā lasījumā nebūtu pieļaujama tādu priekšlikumu izskatīšana, kas nav bijusi ietverta iepriekšējos lasījumos. Tas ļautu izvairīties no sasteigtiem pēdējā brīža risinājumiem. Savukārt Nacionālā apvienība darba grupai iesniegusi ierosinājumu – ja priekšlikumam nav pievienota anotācija, kāpēc tas iesniegts, tad to neskata vispār.
Zvērināts advokāts, konstitucionālo tiesību jurists Edgars Pastars uzskata, ka Saeimas Kārtības rulli vajadzētu papildināt ar grozījumiem, kas noteic, ka apjomīgus likumus nevajadzētu labot ne biežāk kā reizi divos gados. Šo kārtību varētu mainīt tikai tad, ja ir noticis kaut kas ārkārtējs. Savukārt prezidenta padomnieks Pleps uzsvēra, ka grozīt likumu esot ļoti vienkārši – ja ir problēmas ar likuma piemērošanu, ja kādu nozari tas neapmierina, tad parasti nemeklē risinājumus, kā ievērot likumu, bet gatavo grozījumu paketi. “Tas samazina respektu pret likumu. Izceļas jau tieši tie sliktie piemēri. Būtu svarīgi, ja parlaments, pārskatot likumu pieņemšanas procedūras, samazinātu šādu problemātisku gadījumu skaitu,” secināja Pleps.
Grūtākais ir uzrakstīt īsu, visiem saprotamu likuma skaidrojumu. “Tieši te tad arī rodas jautājums, vai Saeimā būs pietiekama kapacitāte, lai to izdarītu,” spriež Pastars. Savukārt Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš pastāstīja, ka, iespējams, parlamentā tikšot aktualizēts jautājums par papildu finansējumu konsultantu kapacitātes celšanai jeb, saprotamāk runājot, tādu konsultantu piesaistīšanai, kuri spēj juridiskus tekstus uzrakstīt katram saprotamā valodā.
Parlamentā ir konsultanti katrā frakcijā un komisijā, turklāt labi atalgoti, taču līdz šim viņu spējas uzrakstīt sabiedrībai saprotamus likuma skaidrojumus nav manītas. Varbūt ir lietderīgi ņemt vērā Valsts kancelejas piemēru par intensīvām valsts pārvaldes darbinieku apmācībām anotāciju rakstīšanā?
J. Pleps: “Iespējams, līdz ar Saeimas Kārtības ruļļa labojumiem aktualizēsies jautājums arī par darbinieku paveiktā kvalitāti. Saeimai ir resursi, taču pastāv jautājums, kā izmainīt ierasto darba tehniku.”
