Saimnieki savā zemē? 0
Anita Jaunbelzere, žurnāls “Baltijas Koks”
Dzintars Laivenieks ir meža īpašnieks Tukuma pusē. Viņš apsaimnieko 200 hektāru meža un par katrā nogabalā notiekošo veic pierakstus jau trīsdesmit gadu.
Laivenieks visu mūžu dzīvojis un strādājis vienā vietā. Bijis mežziņa palīgs, virsmežzinis, konsultants. Darbavietu nosaukumi mainījušies, taču teritorija pamatā palikusi tā pati. Pamazām pārgājis uz sava meža apsaimniekošanu un visus vērojumus apkopojis pierakstos – manuskriptā iecerētajai grāmatai 100 padomi, kā mīlēt mežu.
Dzintars ir novadā pazīstams mežsaimnieks, rīkojis seminārus, skaistākajās sava meža vietās sadarbībā ar Zantes pagasta pašvaldību izveidojis dabas takas un skatu torni. Vairākiem meža īpašniekiem pilsētniekiem, kas uz laukiem brauc atpūsties, palīdzējis izveidot dabas liegumus. Viņi ir apmierināti.
Arī meitai kāzas kovida laikā rīkotas mežā, vietā, kurā kādreiz bijušas vectēva mājas un no kuras paveras skaista ainava. Vectēvam šī zeme savulaik dāvināta par piedalīšanos brīvības cīņās. Tā kā elektrību pievilkt mājām tagad ir vienkāršāk nekā agrāk un vieta īpaša, dēls apsvēris iespēju te būvēt viesu māju.
Taču viss mainās. No vietējās avīzītes meža īpašnieks uzzinājis, ka šajā vietā divdesmit hektāru platībā plānots dabas liegums. Tad nu var sanākt, ka saimnieks bez atļaujas prasīšanas Dabas aizsardzības pārvaldei tur nevarēs pat pāri braukt, kaut arī citādi savā blakus esošajā mežā nokļūt nevar. Laivenieka domas par lieguma izveidi prasītas nav, par publisko apspriešanu ziņots nav, atbildes uz būtiskiem jautājumiem sniegtas nav. Ja arī plānotā lieguma statuss atļaus veikt izlases cirti, sertificēti pārstrādes uzņēmumi, lielās zāģētavas šādu koksni pirkt nedrīkstēs.
«Saimnieki savā zemē, bet tad kaut kas uzčakarējas virsū. Visvairāk sāp tas, ka man nejautāja, ko es par to domāju. Ja ar privātīpašumu, atsaucoties uz zaļajām idejām, var darīt, ko grib, tad valsts pamati brūk kopā,» saka Dzintars.
Govis būs, bet lai gana dabas skaitītājs
Kad meža īpašnieks sāka interesēties, kas viņa īpašumā plānots, tad saņēma no Dabas aizsardzības pārvaldes vēstuli, kurā teikts, ka meža īpašumā Maitiķi Zantes pagastā tiks izveidots 20 hektāru liels pļavu biotops un ka tā jādara, lai daļēji izvairītos no Eiropas sankcijām par nepietiekamu aizsardzību pļavu biotopiem – bagātām ganībām un ganītām pļavām. Liegumu, kas patiesībā ir ne jau pļavā, bet mežā, nesaskaņojot ar meža īpašnieku, plānots izveidot saistībā ar apsekojumu, kas veikts 2018. gadā. «Tagad to nosauc par pļavu, kaut arī platība skar 19 hektāru meža. 2018. gadā tajās pļavās tika konstatēti bioloģiski vērtīgi augi – gaiļbiksīši, bet pļavas bija iezīmētas teritorijā, kur jau bija mežs. Reāli tā ir VARAM patvaļa. Man jau atsūtīta draudu vēstule, ka nedrīkstu tur stādīt mežu un nedrīkstu art. Mežs tur nemaz neaug, jo zāle tāda, ka sēkla netiek līdz zemei un nevar uzdīgt.
Es būtu ar mieru, ka tas ir biotops, bet tad, ja pats tur varu kaut ko darīt. Taču neviens ar mani par to nerunā,» pārdzīvo meža īpašnieks.
Turklāt Dzintars ir iepazinies ar pļavu biotopu definīciju un secinājis, ka viņa īpašumā tie prasībām neatbilst. «Šī vieta neatbilst ne pļavu, ne ganību definīcijai. Tās ir vai nu regulāri jāgana, vai jāpļauj. Pirms daudziem gadiem esmu mēģinājis pļaut, bet bebri to visu noplūdināja un es vēl dabūju Eiropas naudu atmaksāt atpakaļ. Ja jau pļava jānogana, tad es nopirkšu divas govis, taču tās jāgana un jāslauc Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniekam. Tā es esmu ar mieru,» saka topošā lieguma saimnieks.
Skaisti, bet nedroši
Dzintars stāsta, ka viņa īpašumā, plānotajā liegumā, ir divi Natura 2000 objekti. Divi kaļķaini purviņi netālu no Amulas upes. Tie tiešām esot vērtīgi, un tos pētīt braucot citzemju zinātnieki. Tur kūdras biezums esot kādi seši metri. «Taču platības ziņā tur nebija pat hektārs, un man par to nekas nepienācās. Es tur pāris reižu pacirtu ārā krūmus, jo orhidejām, kas tur bija, vajag sauli. Kolīdz vairāk saules, tā parādās naktsvijoles, bezdelīgactiņas. Ja neviens neko nedara, tad aizaug un nekā vairs nav. Ir pilnīgi skaidrs – ja uzliks liegumu, kādus desmit gadus tur kaut kas vēl būs, tad viss. Tad meklēs citas vietas, kur atkal uzlikt liegumu,» saka meža īpašnieks.
Viņš uzsver arī to, ka droši vairs nejūtas, jo jebkurā brīdī var nākties atvadīties no kāda gabala meža par labu zaļajiem: «Vienā citā vietā esmu iestādījis dažus pudurus lakšu, kas arī skaitās biotopu suga. Ja tos ierauga, var uzlikt mikroliegumu. Iestādīju tāpēc, ka tie man ļoti garšo un izskatās arī labi. Tie ir savvaļas ķiploki. Pa trīsdesmit gadiem tie dūšīgi saņēmušies. Esmu tur atstājis ozolus, veidojas gleznaina ainava. Arī vanagi tur dzīvo jau kādus trīsdesmit gadus.
Ja proti saimniekot, viss notiek arī bez dabas sargu iejaukšanās. Taču tas nevienu neinteresē.» Atbildi uz saviem jautājumiem par lieguma izveidi vai šo plānu atcelšanu Laivenieks nav saņēmis vairākus mēnešus. Par to, ka nav bijusi publiskā apspriešana, telefonsarunā saņemta atbilde, ka tā tas nevarot būt. Dabas aizsardzības pārvaldes tīmekļvietnē vietā, kur vajadzētu būt gan Dzintara, gan vairāku novadnieku vēstulēm ar līdzīgiem jautājumiem meža īpašniekiem, tās atrast nav izdevies, jo to tur nav.
Cieņpilna attieksme – valsts drošības pamats
Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks uzskata, ka bez attieksmes maiņas pret cilvēkiem, cieņpilnas un iesaistošas komunikācijas dabas aizsardzības mērķus sasniegt nevarēs. Muižnieks: «Dabu reāli var sargāt tikai zemes īpašnieks, nevis ierēdnis kabinetā, kurš laukos vai mežā ikdienā nestrādā. Veidojot jaunas teritorijas un plānojot uzlikt ierobežojumus zemes īpašniekam, vispirms ir jānoskaidro viņa plāni sava īpašuma apsaimniekošanā, jāslēdz līgums un jāparedz taisnīga kompensācija par aprobežojumiem. Klaji ignorējot cilvēku vajadzības un īpašumtiesības, konfliktu intensitāte tikai pieaugs. Šķiet, Latvijā mēs sākam zaudēt cilvēka kā vienas no svarīgākajām valsts vērtībām nozīmi, taču valsts drošības pamatā ir cilvēki un viņu sajūtas par savu piederību. Šobrīd tas ir īpaši svarīgi.»
Kad par šo lietu sāka interesēties žurnālisti un pacietīgi gaidīja Dabas aizsardzības pārvaldes komentāru par plānoto liegumu Maitiķos, Laivenieks saņēma vēstuli, kurā teikts, ka tik liela lieguma šajā nogabalā nebūšot. Mežs no tā tiekot izslēgts, taču pļava paliekot. Un neesot jau tā, ka tā obligāti jānopļauj, un piebilde, ka mēs, dabas skaitītāji, visu darām pareizi, par visu informējam. Paraksta zem šā komentāra nav.
Viss sanācis ačgārni
Vai Laivenieks tagad jūtas gandarīts? Vai iecerēto grāmatu viņš papildinās ar pieredzi par saskarsmi ar dabas skaitītājiem? «Patiesībā es nezinu, vai man pietiks iedvesmas šo grāmatu izdot un vai tā vispār kādam ir vajadzīga? Pēc šādas attieksmes ticība, ka meža īpašnieks mūsu valstī kādam ir vajadzīgs, sāk šķobīties. Mana atziņa, kas radusies saskarsmē ar dabas draugiem, ir tāda: «Ja tev visi saka – tā nevar būt, tad esi drošs – var gan.» Un tā ir dzīves īstenība. Tos 19 hektārus no lieguma meža, veltīta pļavām, izslēdza. Taču nav teikts, ka rīt to neizveidos atkal,» konstatē meža īpašnieks.
Biedrība Meža konsultants rīko Meža ABC, kas aizskan pa visu Latviju gluži kā pavasara prieka kliedziens. Biedrības pārstāvis Raimonds Vaivads ir meža konsultants, par kura pieredzi var teikt – viņš to drēbi pazīst no visām pusēm. «Kad sākās biotopu kartēšana, tad pirmais, ko darīja dabas skaitītāji, – brauca uz mežu kopā ar meža īpašnieku. Tas nebija ilgi. Tad jau brauca uz mežu vieni, konstatēja biotopu un par to paziņoja īpašniekam. Tagad nekāda informācija līdz īpašniekam nenonāk, nekādas vēstules sūtītas netiek. Viss tiek ierakstīts informatīvajā lapā Ozols, un tad, kaut arī liegums vēl nav apstiprināts, cirst vairs nedrīksti, kaut arī atļauja no meža dienesta saņemta. Ja kaut kas Ozolā ielikts, tad viss,» saka Vaivads.
Viņš arī secina, ka kartēšana jeb dabas skaitīšana ir subjektīvs viedoklis. Nopietni meža pazinēji no šā darba esot atteikušies, tāpēc paņemti studenti. Kāpēc atteikušies? Neesot vēlējušies cilvēkus čakarēt. «Visu vajadzēja sākt no otra gala – vispirms panākt atbilstošas kompensācijas un tikai tad konfiscēt īpašumu. Tāpēc arī rezultāts ir ačgārns,» secina Vaivads.
