Mitruma briesmas 0
Guļbūves vēsturiski visvairāk ir apdraudējis mitrums, grīdas līmenī centīgi sagatavojot koksni pelējuma sēņu barotnēm, tāpēc parasti šo ēku restaurācija sākas nevis ar satrunējušo dēļu un baļķu, pat ar pirmo divu vainagu pilnīgu nomaiņu, bet gan ar pamatu izveidi, atjaunošanu vai vismaz sakārtošanu, proti, ar to betonēšanu, siltināšanu un apdari. Pamatiem jābūt vismaz 20–30 cm virs zemes, tie allaž jāceļ augšup, jo mājas savā garajā mūžā vairāk vai mazāk ir nosēdušās. Loģika: ja kājas sausas, arī ēkai veselība laba!
Agrāk saimnieka lielākā gudrība bija atrast mājoklim pašu sausāko vietu savā zemesgabalā. Mūsu senči būvēja tā, kā spēja un prata: pamatos lika laukakmeņus, labākajā gadījumā – mūrētus apkārt pa perimetru, sienu hidroizolācijai izmantoja bērza tāsi, bet istabās iztika ar klona grīdu, proti, sablietētu zemi. Kad dēļi vairs nebija greznība, grīdas jau pacēla virs zemes līmeņa, apakšā paberot smiltis vai granti un atstājot šaurāku vai platāku spraugu, kur caurvējam promnest zemes mitrumu. Starp citu, no tiem laikiem nākot arī māla un salmu apmetums, tā sauktais kleķis – galvenokārt saimniecības ēkām un tikai aiz nabadzības…
Šis atskats visai tālā pagātnē noder priekšstatam, kādi risinājumi sastopami vecajās guļbaļķu ēkās. Vēstulē turpretī jau aprakstīta jaunlaiku tehnoloģija, tālab šķiet, ka saimniece par grīdām var neuztraukties. Acīmredzot tur tiešām viss ir, kā pieklājas, tostarp ruberoīds hidroizolācijai virs betona kārtas, bet keramzīts izmantots siltumizolācijai – gluži tāpat kā modernākās versijās putu polistirols. Īsāk sakot, tehnoloģijas ir dažādas, vecākas un jaunākas, bet visas ir labas un pareizas, ja perfekti ievērotas un neļauj mitrumam piekļūt ēkas konstrukcijām.
Un tomēr – tikai tuvplānā guļbūvi izpētot, speciālists situāciju var novērtēt precīzi un dot konkrētus padomus. Arī atbildēt, piemēram, uz jautājumu – kur paliek gaiss, kas atrodas zem lamināta? Varbūt tas mitrumu sameklē ārpusē, aiz pamatiem? Un kā tie ir veidoti? Vai siltināti un izolēti arī vertikāli? Un tā tālāk …
Tagad guļbūvēm lentveida pamatus un zemgrīdas pīrāgus veido gluži tāpat kā jebkurai jaunajai privātmājai, vienīgā atšķirība – tālāk liek apaļu vai frēzētu baļķi uz baļķa, līdz spāru svētki klāt!
– Māja sākas no pamatiem, arī rekonstruējot tos sakārto vispirms un tad iet uz augšu līdz jumtam! – vēlreiz uzsver Klaids Kalniņš.
Jumta loģika
Guļbūvei piestāv pamatīgs, liels un smags jumts, jo īpaši jaunai. Tātad māla dakstiņi, niedres, skaidas, ja malā uzreiz noliek vēl dārgākus variantus, piemēram, akmens segumus. Vecai ēkai izvēli lielā mērā nosaka jumta konstrukcija, tās nestspēja, lai gan iespējams, protams, ir viss, tostarp jaunas papildu spāres, lai tām solis atbilstu noskatītajam materiālam.
Konkrētajā gadījumā zem vecā azbesta šīfera, visticamāk, slēpjas vēl vecākas koka skaidas trīs kārtās. Šāds bija tipisks jumta saglābšanas risinājums padomju laikos, kas tagad loģiski rosina atgriezties pie vēsturiskā materiāla. Diemžēl saimniecei skaidas un dēlīši nav pa prātam, sak, nekalpo ilgi, savērpjas, sagriežas.
Klaids Kalniņš šim viedoklim negrib piekrist – vai tad 40 gadi ir maz? Tik ilgi kalpojot labas skaidas, kādas tagad atkal lielākos apjomos plēšot Latvijā un impregnējot pat rūpnieciskās iekārtās. Aizjūrā pieprasīta prece!
Šis ir pirmais neklātienes dialogs ar iespējamo pasūtītāju par guļbūves otrās jaunības atgūšanas ceļiem un nākotnes izskata vīzijām. Meistaram šķiet: ja siltina no ārpuses, pie jaunas dēļu fasādes skaidu jumts ir optimāls lēmums. Bet viņš arī labi saprot: kas agrāk bija ikdienišķs, tas tagad kļuvis ekskluzīvs, jo metāla un pārējie industriālie segumi saimniecei izmaksās krietni lētāk, kaut arī visas latas jebkurā variantā būs jāmaina…
Tāda ir guļbūvju atjaunošanas specifika. Meistara īsais kopsavilkums: kad ēka ir redzēta un izpētīta, saimniekam daudzas ilūzijas zūd, jo rezultāts lielākoties ir atkarīgs tikai no viņa rocības.
Katrs ceļš sākas ar pirmo soli. Veca guļbūve vienmēr prasa daudz spēku un līdzekļu, kamēr to puslīdz saved kārtībā, toties tad paveras ekskluzīvā iespēja mūsdienu komforta apstākļos dzīvot dabiskā, veselīgā vidē.
