Seši mākslinieki cirka izrādē “Common Ground” meklē līdzsvaru starp risku, dauzonīgumu un uzticēšanos 0
Virpuļi gaisā, cilvēku piramīdas, dzīvā mūzika, būvēšanas un ārdīšanas spēles ar milzu koka klučiem. Bet varbūt vienkārši – saspēle, vieglums un dzīvesprieks? Droši vien jau nojaušat, ka runa ir par cirku? Izrāde “Kopīgs sākums” (“Common Ground”) ir piedzīvošanas vērta – tā aizraus gan tos, kas cirku mīl, gan tos, kas vēl šaubās, un, iespējams, pat tos, kam viss šķiet jau redzēts.
Jau pavisam drīz – 8. un 9. maijā – Rīgas cirka arēnā viesosies Vācijas un Beļģijas mākslinieku apvienība “Common Ground”. Ar tāda paša nosaukuma izrādi mākslinieki sola pamatīgu riska, līdzpārdzīvojuma un humora jandāliņu lieliem un maziem. Uz skatuves – seši mākslinieki, dažādas cirka disciplīnas, dzīvā mūzika un negaidīti pavērsieni. Var gadīties, ka vēl labu brīdi pēc izrādes dungosiet kādu no izrādes lipīgajiem meldiņiem vai pat apņemsieties cirka skolā apgūt gaisa akrobātiku (jā, ir nodarbības arī pieaugušajiem!).
Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu! Pirms mākslinieki kopā ar savām ukulelēm, trapecēm un citiem izrādes rekvizītiem dodas uz Rīgu, aprunājāmies ar Emmu Lauli (Emma Laule) – vienu no apvienības “Common Ground” dalībniecēm. Berlīnē dzimusī laikmetīgā cirka un performanču māksliniece savos darbos gaisa akrobātiku apvieno ar teātra, dejas un mūzikas elementiem. Runājām par viņas attiecībām ar cirku, par Eiropas cirka kopienām, kā arī, protams, par izrādi “Kopīgs pamats”, ko drīzumā redzēsim Rīgas cirkā.
Kā tu pati īsumā pieteiktu gaidāmo izrādi?
“Common Ground” ir ļoti dinamisks un elpu aizraujošs iestudējums, kas sevī apvieno gan tehniski sarežģītus cirka elementus un iespaidīgus trikus, gan mierīgus un poētiskus brīžus. Izrādē mēs pētām, ko nozīmē būt kopā – uzticēties, paļauties, atbalstīt un vienlaikus arī izaicināt citam citu. Virzīties tuvāk robežām. Ar dažādām cirka disciplīnām – partnerakrobātiku, ķīniešu kārti, virvi un šūpojošo trapeci – mēs šīs idejas iemiesojam un aicinām ikvienu, neatkarīgi no vecuma, kopā ar mums doties šajā dzīvās pieredzes ceļojumā.
“Common Ground” uz skatuves pulcē lielu skaitu mākslinieku. Laikmetīgajā cirkā tik vērienīgu izrāžu ir salīdzinoši maz. Kādēļ izvēlējāties tik iespaidīgu formātu?
Solo vai duets noteikti var aizraut, taču vērot veselu mākslinieku grupu saskaņotā darbībā – tā ir pavisam cita sajūta. Cirkā gandrīz vienmēr klātesoša ir savstarpējā uzticēšanās, atbalsts un saikne starp māksliniekiem. To pieprasa cirka fiziskā iedaba. Lielāka cirka mākslinieku grupa ļoti dabiski uz skatuves kļūst par kopienu – tādu, kas iemieso dažādās cilvēku
savstarpējo attiecību kvalitātes. “Common Ground” ir šāda kopiena, kas apzināti pievēršas lietām, kas mūs vieno, nevis šķir.
Protams, darbs plašākā sastāvā nozīmē arī vairāk izaicinājumu un lielāku atbildību. Taču tas vienlaikus dod arī grupas spēku – savstarpējo atbalstu ne tikai uz skatuves, bet arī visā garajā darba procesā.
Rīgas cirkā ir apaļa arēna, jo skatītāji tradicionāli sēdējuši visapkārt spēles laukumam. Taču mūsdienu cirkā bieži sastopamas atkāpes no šīs tradīcijas – nereti izrādes veidotas, paredzot skatītāju izkārtojumu pusaplī vai frontāli – kā teātrī. Tomēr jūs esat izvēlējušies vēl citu veidu – skatītājus izvietot abpus skatuvei. Vai vari pastāstīt, kāpēc?
Izrādes laikā publika ir sadalīta divās līdzīgās daļās, kas sēž viena otrai pretī. Tādējādi skatītāji vēro ne tikai māksliniekus uz skatuves, bet arī otru skatītāju daļu un tās emocionālās reakcijas. Atšķirībā no pasīvas skatīšanās, piemēram, pie televizora ekrāna, šeit skatītājs kļūst par daļu no kopīgā piedzīvojuma – un savā ziņā arī par daļu no izrādes.
Arī 360 grādu arēnai piemīt šis iekļaujošais efekts, taču mums bija svarīgi, lai skatītāji būtu vēl tuvāk cits citam, nekā ierasts. Sēžot pretī, rodas sajūta, it kā skatoties spogulī – mēs vēlējāmies izcelt tieši šo savstarpējās atspoguļošanās ideju. Divpusējais izvietojums ir radīts kā aicinājums skatītājiem kopā ar mums meklēt un piedzīvot kopīgo telpu – angliski common ground.
Ko cirks nozīmē tev personīgi?
Man kā cirka māksliniecei tā, protams, ir dabiska manas dzīves daļa. Cirks ir klātesošs gan manos ikdienas treniņos, gan darbā uz skatuves – un nereti arī pie rakstāmgalda. Tā ir mākslas forma, kurai es apzināti veltu savu laiku un darbu. Vienlaikus tā man ir arī kopienas un piederības sajūta.
Tieši caur cirku esmu ieguvusi draugus visdažādākajās pasaules vietās. Daudzi gadi man pagājuši nemitīgā kustībā, bet tagad esmu atgriezusies Berlīnē, kur kopā ar “Circus Hub Berlin” platfomu strādāju pie vietējās cirka kopienas stiprināšanas. Taču šāds dzīvesveids nepazīst nekādas robežas. Tas arī ir viens no cirka lielākajiem skaistumiem: cirks ir atvērts ikvienam un spēj savienot, savest kopā.
Neatkarīgi no vecuma vai valodas mums visiem ir ķermenis. Turklāt ķermenis, kas tuvojas savu iespēju robežām, spēj uzrunāt gandrīz ikvienu. Cirka valodā iespējams izstāstīt neskaitāmus stāstus. Līdz ar to cirks var sasniegt ļoti plašu auditoriju. Es patiesi ticu laikmetīgā cirka sociālajam potenciālam un tam, ka tieši šādos sarežģītos laikos tas mums ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad.
Tu aktīvi darbojies laikmetīgā cirka attīstības projektā Vācijā. Drīz jūsu apvienība viesotieties pie mums Rīgā. Kur tu saredzi potenciālu Baltijas un Vācijas cirka mākslinieku sadarbībai?
Man šķiet ļoti iespaidīgi, ka Latvijā tik īsā laikā ir izdevies attīstīt laikmetīgā cirka vidi un kopienu. Tas noteikti nebūtu iespējams bez skaidra redzējuma, kā savienot dažādās cirka
jomas – interešu izglītību, profesionālo attīstību, izrādes un starptautisko sadarbību. Un, protams, ir lieliski, ka jums izdevies atdzīvināt vēsturisko cirka ēku un padarīt to par nozīmīgu centru ne tikai Baltijā, bet arī plašākā mērogā.
Jums ir aprīkota ēka un kopiena, kas pamazām aug plašumā. Berlīnē situācija ir citāda – tur jau ir ļoti daudz cirka mākslinieku, taču viņi darbojas sadrumstaloti – tie ir dažādi projekti, daudzas apvienības. Katra grupiņa trenējas savās nelielajās telpās un bieži pat nepazīst cits citu. Tāpēc mūsu galvenā motivācija šobrīd ir savest cilvēkus kopā, lai radītu kopības sajūtu. Ideālā gadījumā tam būtu nepieciešama arī centrāla treniņu un izrāžu telpa, taču pagaidām mums tādas nav.
Tomēr gan Latvijā, gan Vācijā ir jūtama līdzīga vēlme apvienoties, lai domātu par cirka mākslas attīstību nākotnē. Es tiešām saskatu iespējas dažādām starptautiskām sadarbībām. Piemēram, rīkot apmaiņas projektus mākslinieku rezidenču formātā – iespēju Latvijas cirka māksliniekiem darboties Berlīnē un otrādi. Tas sniegtu pieredzi darbā ar citu vidi un auditoriju, kā arī palielinātu mākslinieku starptautisko atpazīstamību.
Atgriežoties pie sarunas par izrādi – uz skatuves jūs esat ne tikai cirka mākslinieki, bet arī mūziķi. Pastāsti par mūzikas lomu šajā izrādē!
Iestudējumā mēs apvienojam gan ierakstītu mūziku, ko atskaņojam no vinila plates, gan dzīvo mūziku. Vēlējāmies izrādes skatītājiem visu parādīt pēc iespējas tuvāk lietu patiesajai būtībai. Arī dot iespēju redzēt, kā rodas skaņa – kā adata pieskaras platei, kā tiek strinkšķinātas stīgas.
Tiešums un vēlme lietas parādīt nenomaskētas un neapstrādātas – tā ir viena no laikmetīgā cirka kvalitātēm. Izrādē mēs netiecamies pēc ilūzijas – neslēpjamies aiz priekškara, bet ļaujam ieraudzīt arī mazās, cilvēcīgās detaļas: kā iedzeram ūdeni vai starp numuriem noslaukām pieri. Tas viss notiek šeit un tagad, un tieši tas piešķir izrādei spēku – līdzās elpu aizraujošiem trikiem veidojas šis mazais kopīgais brīdis ar skatītāju, kas nekad neatkārtojas pilnīgi vienādi.
Arī dzīvā mūzika organiski iederas šādā pieejā. Mūzika, līdzīgi kā cirks, ir veids, kā ar patiesumu un trauslumu uzrunāt cilvēkus caur kopīgu pieredzi.
