Latvijā
Sabiedrība

“Mums ir jālepojas ar Siguldas trasi.” INTERVIJA ar LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski0


Aldons Vrubļevskis LOK prezidenta amatā pavadījis četrus termiņus.
Aldons Vrubļevskis LOK prezidenta amatā pavadījis četrus termiņus.
Foto: Anda Krauze

24. jūnija vakarā Šveices pilsētā Lozannā kļūs zināms, kur notiks 2026. gada ziemas olimpiskās spēles. SOK balsotājiem būs jāizšķiras starp divām kandidātēm: Stokholmu un Milānu. Ja uzvarēs Stokholma, tad olimpisko spēļu gaisotni varēsim izbaudīt arī Latvijā, jo Siguldas trasē notiks bobsleja, skeletona un kamaniņu sporta sacensības. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis nešaubās, ka latviešiem ir pa spēkam sarīkot tik grandiozu pasākumu.

 

Šogad jums Jāņus nāksies svinēt Šveices pilsētā Lozannā, kur 24. jūnijā notiks Starptautiskās olimpiskās komitejas balsojums par 2026. gada ziemas olimpisko spēļu norises vietu. Vai neesat bēdīgs, ka nesanāks nolīgot Latvijā?

Domāju, ka godam nosvinēsim arī Lozannā, jo uz Šveici dodamies labā kompānijā: mums būs gan sava Līga, gan Jānis (Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāre Līga Lejiņa un olimpiskais čempions Jānis Ķipurs). Mūsu konkurenti itālieši atveduši leģendāro kalnu slēpotāju Alberto Tombu, zviedrus pārstāvēs viņu slavenākie sportisti, bet Jānis būs Siguldas “seja”.

Kādas ir Stokholmas un Siguldas izredzes uzvarēt balsojumā? Ja ir tikai divi pretendenti, vai tas nozīmē, ka izredzes ir “50 pret 50”?

Negribu noniecināt konkurentus, bet uzskatu, ka Stokholmas/Siguldas izredzes ir vērtējamas augstāk. Pēdējā laikā arī Zviedrijā ievērojami audzis atbalsts olimpisko spēļu rīkošanai.

Vai kādreiz vispār varējāt iedomāties, ka Latvijā varētu notikt olimpisko spēļu sacensības? Tiesa gan, līdzīgs precedents jau ir bijis, kad 1980. gadā pie Tallinas notika Maskavas olimpisko spēļu burāšanas sacensības.

Starp citu, šīs sacensības varēja notikt arī pie mums Jūrmalā, bet toreiz igauņi aizsteidzās mums priekšā. Arī vēlāk, pēc Baltijas valstu pievienošanās Eiropas Savienībai, mēs klusībā lolojām ideju, ka Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju varētu pretendēt uz vasaras olimpisko spēļu rīkošanu. Taču vasaras spēļu organizēšanai vajag daudz vairāk resursu, lielākas sporta bāzes.

Vai tā nav utopiska ideja, jo vasaras olimpisko spēļu rīkošana nozīmē miljardiem lielas izmaksas? Un ko gan Latvija iesāktu ar sporta bāzēm tajos veidos, kuros mums nav nekādu tradīciju?

Ja apvienotu trīs Baltijas valstu iespējas un tradīcijas, manuprāt, tas nemaz nebūtu tik nereāls projekts. SOK prasības olimpisko spēļu rīkotājiem kļūst arvien elastīgākas, jo olimpiskā kustība nevēlas nonākt situācijā, kad uz olimpisko spēļu rīkošanu var pretendēt tikai centralizētas valstis ar milzīgiem resursiem, tādas kā Ķīna un Krievija. Lai olimpiāde tiešām būtu sporta svētki, nevis politisks šovs.

Vai olimpiāde būs svētki arī Latvijai?

Kad zviedri pirmoreiz mūs uzrunāja 2017. gada rudenī, es biju diezgan skeptiski noskaņots pret šo ideju, jo olimpisko spēļu vēsturē vēl nav bijis gadījuma, kad sacensību rīkošanā tiek iesaistīta cita valsts. Taču jāņem vērā, ka SOK politika ir mainījusies un arvien lielāks uzsvars tiek likts uz resursu taupīšanu, esošo sporta bāzu izmantošanu. Zviedri sākotnēji gribēja būvēt paši savu trasi, bet secināja, ka šis projekts izmaksātu pārāk dārgi, turklāt Zviedrijā nav renes sporta tradīciju un nebija skaidrs, kā uzturēt trasi pēc olimpisko spēļu beigām. Tādēļ viņi vērsās pie mums ar sadarbības piedāvājumu. Mēs sapratām, ka tā ir ļoti laba iespēja, lai veiktu Siguldas trases pārbūvi atbilstoši bobsleja četrinieku prasībām. Šī rekonstrukcija būtu jāveic neatkarīgi no tā, vai Sigulda iegūs tiesības uzņemt olimpisko spēļu sacensības, jo mums jādomā par trases attīstību ilgtermiņā.

Virkne pilsētu atteicās no kandidēšanas uz 2026. gada olimpiādes rīkošanu, jo vietējie iedzīvotāji bija pret, arī Stokholmas pašvaldība sākotnēji bija noraidoša. Vai esat pētījuši, kāda ir iedzīvotāju attieksme Siguldā un Latvijā?

Speciālus pētījumus neesam veikuši, bet nekādu negatīvu reakciju uz šo ideju neesam saņēmuši, arī Siguldas pašvaldība un iedzīvotāji ir noskaņoti ļoti atsaucīgi. Es piesardzīgi raugos uz dažādu aptauju un referendumu rīkošanu, jo pieredze rāda, ka iedzīvotājiem daudz vieglāk ir pateikt “nē”, nevis uzņemties risku un atbalstīt olimpisko spēļu rīkošanu. Zīmīgi, ka no 11 referendumiem desmit gadījumos balsojums bija negatīvs. Spilgts piemērs bija balsojums par 2022. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanu, kad mūsu vērtējumā piemērotākā kandidāte bija Norvēģijas galvaspilsēta Oslo, taču sabiedrības negatīvās attieksmes dēļ viņi atteicās no kandidēšanas un galīgā izvēle bija jāizdara starp Kazahstānu un Ķīnu.

99% skatītāju olimpiskās spēles izbauda nevis klātienē, bet pie televizora ekrāna, un viņiem droši vien ir diezgan vienalga, kur notiek konkrētās sacensības. Varbūt ir vērts vispār pārskatīt olimpisko spēļu rīkošanas modeli, līdzīgi kā 2020. gada Eiropas futbola čempionāts notiks 12 dažādās valstīs?

Man pret šādiem eksperimentiem ir piesardzīga attieksme, jo ir svarīgi saglabāt līdzsvaru, lai nezustu sajūta, ka tas ir vienots sporta pasākums. Tagad arī SOK ir pielaidīgāk noskaņota pret pasākuma ģeogrāfijas izplešanos, jo apzinās, ka rīkotājiem ir nepieciešams ietaupīt un novērst tādus gadījumus kā Atēnās, kad pēc 2004. gada olimpisko spēļu sarīkošanas puse uzbūvēto sporta objektu stāv tukši, jo vietējiem tie nav vajadzīgi (toties viņiem vēl gadu desmitiem ilgi nāksies maksāt rēķinu un segt spēļu rīkošanas izmaksas). Kanādieši tikai pirms 2010. gada spēlēm Vankūverā beidza maksāt parādus par 1976. gada Monreālas olimpiādi.

Siguldas bobsleja un kamaniņu trase.
Foto: LETA

Vai Siguldas gadījumā visas izmaksas tiks segtas no Latvijas budžeta vai arī daļu izmaksu palīdzēs segt Zviedrija?

Mūsdienās olimpisko spēļu rīkošanas izmaksas tiek aprēķinātas pēc citas metodikas, jo ieguldījumus infrastruktūras uzlabošanā vairs nepieskaita spēļu izmaksām. Ja pie mums Siguldā tiks uzbūvēts olimpisko spēļu ciemats, tad pēc spēļu beigām šīs mājas nekur nepazudīs, tās kļūs par daļu no Siguldas dzīvojamā fonda. Tas pats attiecas uz autoceļu sakārtošanu. Latvija maksās par vietējās infrastruktūras attīstību, bet izdevumus, kas tieši saistīti ar pasākuma organizēšanu, apmaksās spēļu rīkotāji, šī nauda nāks no Zviedrijas. Latvija jebkurā gadījumā būs ieguvēja: Siguldas trase pēc rekonstrukcijas būs piemērota lielu pasākumu rīkošanai, tur varēs notikt Eiropas un pasaules čempionāti ne tikai kamaniņu sportā, bet arī bobslejā un skeletonā; investīcijas palīdzēs uzlabot Siguldas un tuvējās apkārtnes infrastruktūru; Latvija kā olimpisko spēļu norises vieta piesaistīs tūristu uzmanību.

Katrai idejai ir savi pretinieki, un arī šajā gadījumā būs daudzi, kas teiks, ka olimpiskās spēles Siguldā ir greznība, ko mēs nevaram atļauties, šo naudu labāk ieguldīt veselības aprūpē, bērnudārzu celšanā utt.

Manuprāt, tās nav salīdzināmas lietas. Pirmkārt, jāsaprot, ka finansējums sacensību sarīkošanai Siguldā galvenokārt nāks no Zviedrijas, un par šo naudu neviens Latvijā nebūvēs bērnudārzus vai slimnīcas, jo tā nav mūsu nauda. Būtu jāpriecājas, ka spēļu rīkotāji maksās algas Latvijas darbiniekiem, cilvēki iegūs pieredzi lielu starptautisku pasākumu rīkošanā. Otrkārt, negatīvi noskaņotie kritiķi droši vien ir tie paši, kas nemitīgi žēlojas, cik Latvijā ir slikti ceļi. Tad nu viņiem vajadzētu priecāties, ka par godu olimpiādei mēs iegūsim krietni labākus ceļus vismaz līdz Siguldai.

Dažkārt izskanējušas šaubas arī par Siguldas trases lietderību, jo šis objekts nodrošina iespēju Latvijai pretendēt uz augstiem sasniegumiem, olimpisko spēļu un pasaules čempionātu medaļām, taču renes sporta veidos nekad nebūs iespējama masveidība, tautas sports. Vai šo naudu nebūtu lietderīgāk ieguldīt futbolā, basketbolā, vieglatlētikā?

Jā, mēs varētu ietaupīt ap 300 000 eiro gadā, uzspridzinot Siguldas trasi, lai nebūtu jāmaksā par tās uzturēšanu. Bet vai tiešām tas būtu tas, kas glābtu Latvijas sportu un tautas veselību? Mums ir jālepojas ar Siguldas trasi un to, ka mūsu sportisti izcīna augstākā kaluma medaļas. Nākamā gada februārī Siguldā notiks Eiropas čempionāts skeletonā un bobsleja divniekiem, šī pasākuma laikā Oskars Melbārdis ar saviem komandas biedriem beidzot saņems olimpisko spēļu zelta medaļas, ko nopelnīja par uzvaru 2014. gada Soču olimpiādē. Latvijai tas ir milzīgs pluss, ka mums ir šāda trase, tradīcijas un izcili sportisti. Citas valstis mūs par to apskauž. Protams, bobslejs vai skeletons nekad nebūs masu sporta veids, bet tie ir sporta veidi, kuros Latvija var parādīt savus sasniegumus. Cilvēka dabā ir salīdzināt sevi ar citiem, un panākumi šajos sporta veidos ir vērtīgs pienesums tautas pašapziņas vairošanai. Sportistu panākumi apvieno un saliedē nāciju. Paskatieties, kā cilvēki priecājās par Latvijas hokejistu uzvarām, lidostā viņus sagaidīja kā varoņus, lai gan šoreiz pat neizdevās iekļūt ceturtdaļfinālā!

2026. gadā mūsu skeletona karalim Martinam Dukuram būs jau 42 gadi, un viņš, visticamāk, būs beidzis savu sportista karjeru. Vai skeletonā mums ir jauni talanti, kas varētu stāties brāļu Dukuru vietā?

To ir grūti prognozēt, arī brāļu Dukuru panākumi neradās tukšā vietā un vienas dienas laikā. Mums ir talantīgi jaunieši, piemēram, pirms pāris gadiem Pasaules jaunatnes ziemas olimpisko spēļu sacensībās Norvēģijā mūsu jaunieši izcīnīja divas 4. vietas skeletonā, tātad savu vienaudžu vidū viņi ir tuvu virsotnei. Renes sporta veidos dažu gadu laikā iespējams sasniegt lielu progresu; to parādīja Dienvidkorejas piemērs. Kad viņi ieguva tiesības rīkot 2018. gada ziemas olimpiskās spēles, korejieši strauji sāka attīstīt bobsleju un skeletonu, un šis darbs nesa labus augļus, jo olimpiādē viņi izcīnīja divas medaļas. Mums ir bijušas medaļas gan bobslejā, gan skeletonā, gan kamaniņu sportā, tādēļ uz labiem panākumiem varam cerēt arī 2026. gadā Siguldā.

Latvijas sportā tagad ir ienākusi 90. gados dzimušo paaudze, kas demogrāfiskās krīzes dēļ ir mazskaitlīgāka nekā iepriekšējās. Vai tas nozīmē, ka mums būs grūtāk atrast un izaudzināt talantīgus sportistus?

Krievija it kā nevarētu sūdzēties par cilvēku trūkumu, bet viņi tāpat ķērušies pie amerikāņu basketbolistu naturalizācijas, lai Krievijas izlase varētu konkurēt ar citām. Cilvēku skaits ne vienmēr ir noteicošais. Daudz svarīgāka ir prasme atrast un sagatavot jaunos talantus; šeit liela loma ir zinošiem treneriem. Ja runājam par individuāliem sporta veidiem, tad jāteic, ka jauno sporta zvaigžņu izaudzināšana lielā mērā balstās uz ģimenes pleciem. Tas nav tikai Latvijas fenomens, pasaulē ir daudz piemēru: māsas Viljamsas tenisā, Kosteliču ģimene kalnu slēpošanā u. c. Komandu sporta veidos mazām valstīm ir grūtāk, jo nav viegli atrast un izaudzināt tik daudz talantu, taču mūsu hokeja un basketbola izlases ne reizi vien ir pierādījušas, ka varam būt konkurētspējīgi visaugstākajā līmenī.

Šajā žurnāla numurā atrodama arī intervija ar Latvijas sporta leģendu, olimpisko čempionu Jāni Lūsi. Ja jums būtu jāveido visu laiku labāko Latvijas sportistu tops, kuri vārdi būtu pašā augšgalā?

Saistītie raksti

Jānis Lūsis neapšaubāmi ir Nr. 1. Turpat blakus noteikti būtu Uļjana Semjonova. Es gribētu izcelt arī divkārtējo olimpisko čempionu Māri Štrombergu. Lai gan daži vīpsnā par BMX kā par sporta veidu, kur “lieli vīri vizinās ar maziem ritenīšiem”, tomēr noturēties virsotnē divus olimpiskos ciklus pēc kārtas ir unikāls sasniegums, turklāt konkurence pēc BMX iekļaušanas olimpisko spēļu programmā srauji palielinājās. Mūsu svarcēlājs Viktors Ščerbatihs ir bijis pasaules čempions un olimpisko spēļu medaļnieks, tāpat izcils panākums bija riteņbraucēja Romāna Vainšteina uzvara pasaules čempionātā. Dažkārt ir gadījies dzirdēt viedokli, ka Latvijā vajadzētu atbalstīt tikai tos sporta veidus, kuros mums ir lielas tradīcijas un panākumi, bet es uzskatu, ka cilvēkiem jānodrošina izvēles iespējas. Igors Vihrovs nekad nebūtu kļuvis par olimpisko čempionu vingrošanā, ja valsts pirms tam būtu izlēmusi atbalstīt tikai svarcelšanu un riteņbraukšanu, kur mums it kā bija stiprākas tradīcijas. Kas gan no Vihrova būtu sanācis par svarcēlāju, vai no Ščerbatiha par vingrotāju? Tādēļ ir tik daudz dažādu sporta veidu, lai katrs varētu atrast sev piemērotāko.

Ar kādiem sporta veidiem pats nodarbojaties brīvajā laikā?

Man patīk riteņbraukšana un peldēšana. To daru savam priekam, nevis lai piedalītos sacensībās, vienīgi katru gadu cenšos nepalaist garām Vienības velobraucienu.

Vai nākamgad pretendēsiet uz piekto termiņu LOK prezidenta amatā?

Es nesaku “nē”, bet šobrīd vēl negribu zīlēt nākotni.

Aldons Vrubļevskis,

LOK prezidents

Dzimis 1957. gada 2. jūnijā Zaļeniekos

Absolvējis Smiltenes vidusskolu un LU Juridisko fakultāti

Strādājis par tiesnesi, advokātu un maksātnespējas administratoru

Jaunībā trenējies riteņbraukšanā, bijis Latvijas junioru čempions

Latvijas BMX federācijas prezidents no 1989. līdz 2005. gadam

Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents kopš 2004. gada

2008. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
Attālināto mācību dziedāšanas nodarbībā piedalīsies Renārs Kaupers
13 stundas
LE
LETA
Latvijā
Zemnieku saimniecības īpašnieks pārsūdz notiesājošo spriedumu lietā par četru cilvēku nāvi Jaunbērzē
15 stundas
LE
LETA
Latvijā
Valsts policija sabiedriskās kārtības nodrošināšanā sāk iesaistīt motoekipāžas
16 stundas

Lasītākie

SK
Skaties.lv
Latvijā
Levits: Mediji noteikti pieder pie stratēģiskajām nozarēm. Tāpat kā policija, robežsargi, medicīnas sistēma
8 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Politika epidēmijas laikā: neskatoties uz partiju ķildām, Kariņš un Levits tic valdības stabilitātei
7 stundas
SK
Skaties.lv
Ekonomika
Darbu Covid-19 izraisītās krīzes dēļ zaudējuši vairāki tūkstoši cilvēku. Bezdarbniekos arī bijušie RD deputāti
9 stundas
SK
Skaties.lv
Veselam
Raidījums: Reģionālās slimnīcas nav gatavas Covid-19 pandēmijai
9 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Latvijā modelē Covid-19 attīstības scenārijus. Ko māca pasaules pieredze?
8 stundas