Kalt vīrieti sevī 13
Mans tēvs bija kaismīgs zemnieks. Es briesmīgi gribēju tikt jūrskolā, bet tēvs krasi iebilda, lika skoloties lauksaimniecībā, apgūt sējmašīnas un traktorus.
Jaunībā man patika pakauties, riskēt. Domāju, ka būtu beidzis gana bēdīgi, ja ne dienests. Par sīkiem huligāniskiem pārkāpumiem ielika uz sutkām, vajadzēja nosēdēt 15 diennaktis. Pēc tam mani iesauca armijā. Draugu, ar kuru kopā ālējāmies, iesēdināja, tā arī klimta pa cietumiem. Armija radikāli mainīja manu domāšanu, deva pamatīgu rūdījumu. Kad sākās starptautiskās misijas – pirmā bija Irākā –, uzreiz pieteicos. Nevarēju stāvēt malā.
Mani vectēvi bija riktīgi izkarojušies, viens no viņiem arī Brīvības cīņās. Vectēva brālis bija strēlnieks, kontuzēts Ložmetējkalnā. Vaicāju viņam: kāpēc gāji karā? Atbildēja vienkārši: sastrīdējos ar veceni un aizgāju vācieti šaut…
Kad biju puika, vēl dzīvi bija daudzi strēlnieki, patika ar viņiem sarunāties. Tagad pienācis laiks, kad arī leģionāru palicis tik, cik uz pirkstiem var saskaitīt. Tiekos ar daudziem veciem karavīriem, klausos, ko viņi stāsta, mācos. Viņi upurējās valsts, nevis sava labuma dēļ.
Izdzīvot svešus likteņus
Lielākā daļa, beidzot aktīvo dienestu vai atgriežoties no karstajiem punktiem, misijām, nevar atrast, ar ko nodarboties. Daudzi nobrūk. Man paveicās, ir darbs ar jaunsargiem. Šad tad kaut ko uzkaļu, izgatavoju no koka, uzzīmēju.
Savulaik visai nejauši iesaistījos kino uzņemšanā, pamanīja manu rumpi miliča formā. Tagad jau esmu daudz filmējies. Tā ir iespēja izdzīvot kaut ko interesantu. Man gan tās bandītu filmas ne īpaši, bet vienmēr piedāvā… Kara filmās strādāt ir ļoti interesanti, vienmēr uzzinu kaut ko jaunu.
Komēdijā diez vai izdotos nospēlēt, droši vien neiznāktu. Džimlai Rūdi Rallallā gan bija komēdija, bet es biju skarbais personāžs. Centos būt cilvēcisks, arī armijā pret karavīriem tāds biju. Filmā netēloju, darīju vien to, ko māku.
Pēdējā bija Krievijas pilnmetrāžas filma Vikings, tēloju vikingu Torvaldu, svarīgu lomu. Gandrīz viss jau bija nofilmēts, kad Krievija atsāka agresiju Austrumukrainā, notika smagas kaujas. Vēroju, kā viss notiek, aprunājos ar vietējiem. Atteicos filmēties, nebraucu vairs. Tā paudu savu protestu, atbalstu ukraiņu tautai. Krievijas kinošņiki gan izdomāja, ka uz mani izdarīts politisks spiediens. Lai domā, ko grib. Interesanti, kā viņi izies no situācijas, jo manis nebūs šajā lomā. Filma nāks klajā nākamgad.
