Veselam
Psiholoģija

Eniņa virsotnes. Kā dabas retumu pētnieks Guntis Eniņš nepadodas veselības likstām. Spēka stāsts1


Guntis Eniņš
Guntis Eniņš
Foto – Matīss Markovskis

Tas patiesi nav pārspīlējums – visur Latvijā ir Eniņa pēdas. Dabas retumu pētnieks Guntis Eniņš vairāk nekā 40 gadu tuvplānā iepazinis mūsu zemi. Līdis alās, apķēris dižkokus, bridis upēs un kāpis klintīs. Devies ceļā, nerimtīgas zinātkāres dzīts. Visam tuvojies bijīgi, bet ar pētnieka ķērienu. Gājis pa Latviju kā sajūsmināts ceļotājs, bet vēl vairāk kā atklājējs un atradējs. Turpina iet, nepadoties veselības likstām vai savārgumam.

 

Gunti Eniņu apciemojam viņa dzīvoklī Dobelē. Logu rotā nosarcis mežvīns, plašajās istabās it visur grāmatu plaukti, skapji un skapīši, kas glabā gadu desmitiem vāktos arhīvus, pierakstus, kartes un fotogrāfijas. Saimnieks nāk pretī, saulaini smaidīdams, taču nedaudz nobažījies, jo būšot žurnālistei jāstāsta, “kā tas vecis var būt tik kustīgs un lustīgs”.

Pērnā gada nogalē Guntim Eniņam pasniedza Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju, ko piešķir reizi divos gados. To viņš saņēmis par lielisko grāmatu “Nezināmā Latvija”, kas iznākusi Lauku Avīzes apgādā. Tā ietver aizraujošus stāstus par 70 pārsteidzošiem dabas veidojumiem, atklāj nezināmo zināmajā. Lasāmvielai cauri vijas paša autora piedzīvojumi, satiekot katru no Latvijas brīnumiem. Zināšanas sakrātas pa kripatai vien, visam piešaujot mēli. Uzrakstīts tik interesanti, ka rosina skatīties dabā pavisam citām acīm. Daudzi to dēvē par lasāmvielu, kas veido izpratni par dzimto zemi. Viņš pats piebilst, ka tas ir ceļvedis domāšanā un meklēšanā.

Guntis Eniņš priecājas, ka grāmata joprojām ir virsotnē – ar šo vārdu viņš spītīgi aizstāj latviešu valodai, viņaprāt, tik svešo terminu tops. “Nupat jau kritiski raugos uz savu veikumu – grāmata tak nepavisam nav pilnība, tik daudz ko vēl vajadzētu ietvert!” – tā mūžam nemierīgais dabas pētnieks.

Pastāvu uz galvas

Istabas vidū paklājs. Tas nepieciešams vingrošanai, arī stāvēšanai uz galvas. Šo vingrojumu Guntis Eniņš apguvis jaunībā un izpilda joprojām. 82 gadu vecumā!

Jaušot skatienā neticību, viņš gatavs tūlīt mesties uz grīdas. Vienojamies, ka galvas stāju demonstrēs fotogrāfam Matīsam. Tomēr Eniņam nav miera. Paķer no kaudzes senāku žurnālu 36,6 °C un rāda interviju ar dakteri Juri Ērenpreisu. Fotogrāfijā ārsts redzams jogas pozā, pāva asanā, ķermeni turam tikai uz rokām. Eniņš zibenīgi noliekas uz paklāja un paveic tieši to, kas attēlā redzams.

Ne kripatu neaizelsies, viņš rāda rīta veikumu – apčubinājis istabas puķes, pelargoniju atbrīvojis no nogurušajiem ziediem. Bet tūlīt pat jau ir gatavs līdz ausīm iegrimt stāstos par saviem braucieniem, gājieniem, atklājumiem un piedzīvojumiem. Ceļ no plauktiem fotoalbumus, šķir vaļā senus pierakstus un izgriezumus no preses, zīmē akmeņu krāvumu un alu shēmas.

Nelielā rakstā nav iespējams kaut vai tikai pieminēt paveikto. Tas nav vaļasprieks, bet visa dzīve. Tāpēc vērts izlasīt Gunta Eniņa jauno grāmatu un arī pirms vairākiem gadiem iznākušo 100 dižākie un svētākie par dižkokiem. Citas grāmatas no padomju laikiem jau sen kļuvušas par bibliogrāfisku retumu. Izzinošos rakstus turpina publicēt žurnāls Mājas Viesis.

 

Esmu starp divām stihijām

“Kā un kāpēc sākās Latvijas izzināšana? Laikam tas bija manī iekšā, līdz pienāca brīdis, kad varēja izpausties,” sāk stāstīt Guntis Eniņš.“Esmu audzis pie mātes māsas, mēs viņu saucām par Lielo mammu. Viņai pašai bērnu nebija, paņēma mūs ar jaunāko brāli Andri, jo uzskatīja ka Rīgā pie vecākiem nebūs tik labi. Viņas laulība ar bagāto krodzinieku nebija laimīga. Lielā mamma bezgalīgi mīlēja mūs, savus māsas bērnus. Viņa dzīvoja nemitīgās raizēs par Ķonānu māju, mūsu dienišķo maizi Rīgā pēckara gados un arī mīlestības ilgās, kad pienāks vasaras brīvdienas bērniem.

Lielā mamma mūs sargāja no citiem bērniem, lai mēs neiesaistītos baros un kautiņos. Viņa teica – slikta sabiedrība samaitā labos tikumus. Tā nu biju tāds labais tikums, paipuisītis, luteklītis. Biju slimīgs zēns. Tagad šķiet – vārgu no pārliekas lološanas.

Ar Daugavu esmu sācies – tā parasti saku. Es vienmēr esmu tiecies ceļot starp divām stihijām – zemi un ūdeni. Man bija kādi 15 gadi, kad abi ar brāli skrējām skatīties ledus iešanu Daugavā. Ūdeņi norima, bet mēs sākām iet gar krastu, pret upes tecējumu. Aiz Ķengaraga ieraudzījām, kā puto krāces. Pie Doles salas makšķernieki stāvēja gumijniekos pašā upes vidū, tajā vietā Daugava bija sekla, pārbrienama. Gājām vēl uz priekšu. Ieraudzījām dolomītu klintis, pamanījām sikspārni klinšu spraugā… Viss šķita tik interesants, ka iegājām azartā. Gājām un gājām, bez ēšanas, bez atpūtas. Tikām līdz Salaspilij, bija jādodas mājās. Bet vai nu mums nebija kapeiku, vai nezinājām, kā braukt, bet čāpojām tos 20 kilometrus atkal atpakaļ. Brālim bija baigās tulznas uz kājām. Tā bija īsta avantūra, un tieši šo gājienu uzskatu par grūdienu, kas ļāva sajust piedzīvojuma garšu un dabas skaistumu tuvplānā.

Nākamajos divdesmit gados izstaigājām abus Daugavas krastus visā to garumā. Skatīju Pērses ūdenskritumu un ieleju, tagad tas viss applūdināts. To laiku Daugava zudusi, bet tas ir brīnišķīgākais, ko redzēju un kas palicis visam mūžam. Turpmākajos gados gājienos devāmies regulāri – gar Gauju, gar jūru un citiem krastiem.”

Guntis Eniņš ceļ galdā lielu, brūnu fotoalbumu un šķir lapu pēc lapas: 1951. gads. Ekskursija Nr. 1. Ekskursija Nr. 2… Tolaik jau bijis kopā ar Ingrīdu, vēlāk apprecējušies. Dēvē viņu par savu mūža mīlestību, lai gan pēc tam šķīrušies.

Ģimenē dzimusi meita Lāsma un dēls Andis. Bērni braucienos vienmēr ņemti līdzi. Nu jau Ingrīda aizsaules dārzos. Bērni ir pieauguši, savā dzīvē. Guntim ir septiņi mazbērni un trīs mazmazbērni.

Nagi niez uzmērīt

Sākumā Guntis Eniņš bijis parasts ceļotājs, kas priecājas par dabu. Taču jau tolaik gribējis visur ielīst, uzkāpt, visu pamanīt. Pamazām sācis pierakstīt zīmīgus faktus vai vērojumus, vecie bloknoti vēl saglabājušies. Ekskursija pārvērtusies ekspedīcijā.

Par pirmo nopietnākas ievirzes gājienu viņš uzskata Gaujas iztekas meklēšanu 1967. gadā. Mugursomas plecos, gājuši pret straumi. “Kā okšķeri sekojām, no kurienes nāk Gaujas ūdeņi. Ūdens ceļu labirints bija gana piņķerīgs. Bet mēs atradām vislatviskākās upes pirmavotu,” – tā viņš raksta savā grāmatā un dzejiski piebilst: “Sakiet, no kurienes, pa kādiem ūdensvadu ceļiem lielpaugurā, Elkas kalnā, var sakāpt ūdens, kas sāk barot Gauju… Vai tas ūdens tur kāpj kā pa milzīgu dakti gan dienu, gan nakti?”

Toreiz Guntis Eniņš uzrakstīja pirmo rakstu Kur dzimst Gauja, to nodrukāja žurnāls Zvaigzne. “Uz vāka bija paša uzņemta fotogrāfija. Biju lepns, tas sildīja sirdi.”

Vēlāk sākās dižkoku ēra. “Reiz ieraudzīju Māra Kundziņa fotogrāmatu par Latvijas upēm. Rādīju Ingrīdai un sajūsminājos. Kam es varētu ķerties klāt – varbūt klintīm?! Reiz pamanīju milzīgu egli. Šķita tik varena, ka nagi niezēja izmērīt, lai gan nebija ne jausmas, kā tas jādara. Kad Literatūrā un Mākslā izlasīju mežkopja un zinātnieka Staņislava Saliņa rakstu par dižkokiem, uzreiz aizskrēju pie viņa. Teicu, ka man patīk daba, ir nodrukāti daži raksti, vai viņš varētu iedot dižkoku sarakstu pa rajoniem, tad zinātu apbraukāt. “Ko jūs, kolēģi! Tas taču nepublicēts darbs!” – tā Saliņš. Viņam bija liela taisnība. Tagad redzu, kā manus atradumus un pētījumus aizņemas, izvazā un publicē savos garadarbos.

Staņislava Saliņa 1974. gadā izdotā grāmata Latvijas dižkoki un retie koki radīja jaunu pacēlumu dabas draugiem. Pēc Saliņa grāmatas ne jau es viens, bet simti dažādu profesijas ļaužu sāka meklēt un mērīt lielos kokus. Izveidojās Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas grupa. Stiprinājās gribēšana dabu sargāt.

Esmu piedzīvojis simtiem saviļņojuma brīžu, mērīdams atrastu, vēl nezināmu resnāko, garāko, kuplāko vai skaistāko dižkoku. Arī satikšanās ar vēl neredzētu lielu laukakmeni vai peldošu salu ir piedzīvojums un vienlaikus atklāsme. Tā nav tikai pētnieka interese, vienmēr ir klāt emocijas.”

Par vienu no lielākajiem mūža sasniegumiem Guntis Eniņš sauc izglābtos ozolu tūkstošus. Milzīgie koki traucēja padomju laiku meliorācijas uzvaras gājienu, tos grasījās likvidēt. Taču, ja ozols apkārtmērā bija pārsniedzis trīs metrus, to nevarēja ne nozāģēt, ne ar traktoru izgāzt, nācās aicināt talkā spridzinātājus. “To nu nevarēju pieļaut! Steidzos uz meliorācijas institūtu. Viņi apstiprināja, ka gadā veic vairāk par tūkstoš spridzinājumiem. Uzrakstīju niknu, asu rakstu Padomju Jaunatnē. Publikācijai atsaucās zinātnieki un rakstnieki. Nāca kaudzēm vēstuļu! Čeka arī tās lasīja – sak, kaut kam tur jābūt, ja jau cilvēki tā sašūmējušies. Ozols taču ir latviskuma simbols! Republikas līmenī tika nodibināta īpaša komisija. Veselais saprāts uzvarēja – dižkoku spridzināšanu apturēja. Atmoda Latvijā sākās ar dabas aizsardzību. Ar Daiņa Īvāna Daugavas izglābšanu. Bet vēl pirms tam – ar ozolu glābšanu.”

 

Lienu kā tārpa alā

Eniņš uzsver, ka iešana dabā iemāca atmest raizes par nebūšanām. “Ej rīta agrumā, un piepeši vairs neuztrauc aukstā rasa un zāle, kas līp pie kājām. Tā ir veselīga sajūta, ka pēkšņi vari nebēdāt par lietām, par kurām līdz šim vienmēr bijis jāuztraucas. Tu esi ticis kaut kam pāri.” Atklājumi dabā – tā nav rāma pastaiga pa sakoptu parku. Ielīst alas nezināmajā dziļumā, kur māli kļuvuši lipīgi kā dubļi, vai stindzinošs ūdens klājiens, kurā nākas ienirt, lai saprastu, vai alai ir turpinājums. Nobrūk griesti, smilšu bluķis piespiež zemei… Ir lieki vaicāt, kāpēc jāriskē. Uz to atbild pats stāstnieks: “Katras nezināmas vai ilgāku laiku aizbrukušas alas atklājums man deva enerģiju un lielu interesi jauniem meklējumiem. Turklāt pazemē iepazinos ar interesantiem spēcīga rakstura cilvēkiem. Daudzi jaunieši azartiski devās alās, nāca arī meitenes.

Interesanti, ka smilšakmens ir tik trausls un burvīgs, ka alas griesti nobrūk gan, bet jau kritienā nereti sabirst un notek kā ūdens. Rāpot alā – tā būtu ļoti ērta poza. Nogulties uz vēdera un tad vilkties arī nav tik traki. Pa šķidriem māliem var šļūcināties un labi slīdēt. X alās un Līvu Upuralā gāja daudz grūtāk. Līvu alā būtu gājis bojā pirmajā pētniecības trakumā, ja vien Jānis Lasmanis mani neizvilktu ārā. Māli pirms sakalšanas bija vislipīgākajā konsistencē. Šaurajā tārpa alā varēju ielīst tikai izstiepies. Ja guli uz sāna, vienu roku pastiepis priekšā, kļūsti vistievākais. Tā aizlīdu četrus metrus, tad iesprūdu. Tolaik vēl nebija hidrotērpu, biksēm biju piešuvis dermatīna sloksni. Jānis sāka vilkt mani atpakaļ, bet drošinājuma striķis ap kājām tikai savilka bikses krokās. Skābekļa kļuva arvien mazāk. Intensīvi domāju, ko darīt tālāk. Saku Jankam: vai tomēr nevari aizsniegties līdz bikšu staras apakšai? Viņš sagrāba un vilka. Izdevās. Citādi diez vai mēs te runātos.

Cik gan cilvēks ir izturīgs, ja var atrasties tur, kur gandrīz nav skābekļa! Kad filmā par zemūdens piedzīvojumiem rāda, kā skābekļa izsīkumā cilvēki plēš krūtis un lokās, man jāsmaida. Protams, bez skābekļa cilvēks aiziet bojā, bet moku nav, vienkārši iemieg.”

Kas mani noturēja?

Kad vaicāju, vai alās, klintīs un nekurienē, kur nav trūcis bīstamu situāciju, nav baidījies, Eniņš uz brīdi aizdomājas.

“Laikam tā pārdroši visur esmu gājis. Tā jau nedrīkstētu pēc Dieva likumiem, būtu sevi jāsaudzē, jāuzmanās, taču dzinulis ieraudzīt un atrast man vienmēr bijis lielāks par bailēm.

Atceros, filmējām televīzijas raidījumu bērniem Dabas grāmata, ielīdām ar mazajiem alā, kur čalo ūdenskritums. Režisore Ināra Čakste bažīgi vaicāja: vai tiešām nevar nobrukt? Operators arī bažīgi palūrēja. Es mierīgi atbildēju: var, bet atliek cerēt, ka ne šajā reizē.

Ir viena traka ala ar avotu Gaujas krastā, to dēvējam par Nāvīgo alu. Smilšakmens tur ir ļoti irdens un nenoturīgs, nobrūk reizi gadā. Taču, ja šajā alā esmu vien desmit minūtes – kas tas ir pret gadu?! Varbūtība gadīties tur tieši nobrukšanas brīdī nav liela.

Nereti nākas sastapties ar mistiskām būšanām, kam īsti tomēr neticu. Reiz uzkāpu klintī, atspiedos pret koku, lai palūkotos lejā. Nepamanīju, ka koks jau aizkaltis. Piepeši tas lūza un krita lejā. Mans balsts bija zudis, tātad būtu ar galvu pa priekšu jākrīt lejup no klints stāvuma. Bet es plivinājos ar rokām, visādi izlocījos, centos noturēt līdzsvaru, izmantojot vēdera muskulatūru, – un nenokritu. Neticami. Varbūt kāds spēks mani noturēja, neļāva aiziet bojā?”

 

Lai varu aizsniegt lampu

Šādi pārgājieni taču prasa fizisku izturību! Eniņš smejas – tāpēc tas tepiķītis istabas vidū. Sācis vingrot jau armijā. “Es biju īsts vārgulis, tievs un garš. Viens puisis, kurš mācēja jogu, parādīja, kā pareizi stāvēt uz galvas. Sākumā bija grūti, bet iemanījos. Pēc tam apguvu staigāšanu uz rokām. Uz galvas stāvu joprojām. Tas palīdzēja arī taisnākam kļūt, jo uz galvas jau līki nestāvēsi. Jaunībā māte un vēlāk sieva aizrādīja, lai nemetu kūkumu.

Esmu uzķēris, ka vingrošana ir numur viens veselībā. Ne katru dienu gan iznāk. Pamanīju – ja ilgāku laiku nevingroju, kļūstu stīvs. Man patīk, kā saka profesors Danilāns: ķermeni vajag tricināt, vibrināt, noslogot, tas patīk kauliem.

Viens no vingrojumiem ir tāds, ka kāju iešvunkoju un metu gaisā, lai varu aizsniegt lampu. Reiz tā dūšīgi cēlu, bet otra kāja slīdēja. Pamatīgi sasitos, tomēr neko nesalauzu. Tā ar visiem maniem kritieniem. Iznāk, ka tie bijuši veselīgi. Laikam to vajag manam organismam, jo tam jābūt gatavam, ka visur rāpšos, kāpšu, lēkšu. Reizēm ceļabiedri, ar ko gatavojamies kādai ekspedīcijai, bažījas: kā tiksim tajā klintī vai kalnā. Es saku – šitā,” Eniņš žvidzina garo kāju gaisā un eleganti noliek uz kumodes malas.

 

Kā ar mietu pa pieri

Bērnībā Guntis daudz slimoja. Arī vēlāk nebija nekāds dižozols, ik pa laikam piemetās kāda liga. Pirms divarpus gadiem saņēma, kā pats saka, nāves diagnozi.

Ilgstoši jutās apaukstējies, smagi klepoja, krēpojās, līdz kādu dienu pamanīja, ka izspļauj asinis. Ģimenes ārste nosūtīja uz izmeklējumiem, izrādās, esot kaut kas nopietnāks.

“Nonācu plaušu klīnikā. Prasu dakterei, kas man īsti kait. Viņa paceļ acis un tā vēsi saka – jums ir vēzis, turklāt neoperējams. Uzreiz kā ar mietu pa pieri. Ziniet, pēc šāda paziņojuma manā vecumā varētu arī sirdstrieka ķert!

Onkologa konsultācija bija jāgaida vairākas dienas. Saku: tad jau varu pagaidām braukt mājās, ko slimnīcā tik ilgi sadarīšu. Ko jūs, nedrīkstam jūs izlaist tādā stāvoklī! Nu tad es stāvēšu uz galvas! Un metos četrrāpus. Daktere bija šausmās. Tā tiku mājās.

Pēc tam plaušu ķirurgs Jāzeps Baško, ar ko draudzējos kopš Ziedoņa koku glābēju laikiem, ieteica veikt papildu izmeklējumus. Kam to vajag, ja jau vairs nevar pat operēt?!

Vēlāk tiku pie onkoloģes Evas Vecvagares. Pēc diviem mēnešiem būšot jāveic atkārtota bronhoskopija. Bet man iegādātas biļetes uz Kaliforniju! Protams, brauciet, daktere smaidot teica, vēža šūnām optimisms nepatīk. Kļuvu dikten priecīgs. Cik gan svarīgi, vai dakteris iedzen zemē vai spārno un uzmundrina.

Kad pēc gada aizgāju pārbaudīt savas beigtās plaušas, izmeklējumi rādīja, ka no slimības skartā plaušu laukuma atlikusi tikai viena trešā daļa, audzējs sarucis un rimies.”

 

Vīruss mobilizēja organismu

“Ko darīju, lai atveseļotos? Nedzēru piepes vai urīnu, bet lietoju Rigivir. Tas ir unikāls Latvijā radīts pretvēža preparāts, profesores Ainas Mucenieces garabērns. Izstrādāts Eksperimentālās medicīnas institūtā, kur jaunībā arī pats strādāju. Zinātniski un klīniski ir pierādīta preparāta jutība pret melanomu un vairākiem citiem ļaundabīgajiem audzējiem.

Tas ir dabiskas izcelsmes vīruss, kas veiksmīgi apmācīts cīnīties ar vēža šūnām. Es to skaidroju tā – organismam pietrūkst iespēju atšķirt un noķert nelāgās vēža šūnas. Ievadītais vīruss tūlīt metas slimajās šūnās, jo ar tām vieglāk baroties. Savukārt organisms uzreiz ierauga – re, kur slimās šūnas! – un pats mobilizējas, lai tiktu galā. Mucenieces izgudrojumā ir ielikta milzum liela asprātība.

Tērēju šim preparāta diezgan daudz naudas, lietoju aptuveni gadu ik pa divām nedēļām. Valsts to apmaksā tikai ādas melanomas pacientiem. Mediķi, kam stāstīju, ka esmu lietojis Rigivir un kļuvis gana veselāks, tikai raustīja plecus. Bet preparāts taču tapis tepat Latvijā, var glābt vēl kādu!

Draugi par mani lūdza Dievu. Būtu grēcīgs, ja teiktu, ka tas nepalīdzēja. Aizkustinoši, ka kādam mans liktenis ir tik svarīgs. Turklāt man jau nebija laika domāt ne par vēzi, ne miršanu, bija jābrauc ekspedīcijās, jāpēta, jāraksta. Daudz ko var ietekmēt arī domas. Noliec organismu pie vietas un saki – tev jāstrādā.”

Iespraužu Eniņa knopku

Guntim Eniņam ir inženiera izglītība, to var pamanīt viņa pieejā dabas pētīšanai. Izveidojis īpašu sistēmu, kā precīzi izmērīt dižkoku, alu vai milzu laukakmeni. Vai tam nepieciešami īpaši rīki? Ko Eniņš ņem līdzi, dodoties dabā?

Pētnieks uzreiz rauj vaļā skapīšus. Plauktos sakrauti gan virvju rituļi un mērkoki, gan hidrotērps un kompasi, lukturi un tā dēvētie apgaismošanas ciklopi. Arī spaiņi esot ļoti vajadzīgi. Tāpat labs zāģis un zaru griežamais.

“Re, te paciņa ar naglām. Kuplam dižkokam grūti noteikt augstumu, tajā neuzrāpjoties. Sagriežu slaidus alkšņus, sanagloju trepes un varu kāpt. Koka vecuma aprēķināšanai izmantojam īpašu Preslera svārpstu. Ieurbj un izvelk tievu stumbra daļiņu – gadskārtu serdeni. Dižkoku noteikšanai pamatā ir Saliņa sistēma, bet esmu to papildinājis, ieviesis absolūti precīzo mērīšanu. Mērlenti lieku 1,30 m augstumā, esmu iemanījies – tas ir pret manu krūšu bedrīti. Iespraužu kokā nagliņu. Citi to nodēvējuši par Eniņa knopku.

Man ir svarīgi dabas dārgumus apzināt konkrētā sistēmā un ārkārtīgā precizitātē. Kā izmērīt alu? X alas, kas tagad jau zināmas kā Dauģēnu alas Salacas krastā, mērījām nedēļu no vietas. Lielā ala bija 350 metru gara, līkumiem vien. Nostiepj auklu, pēc kompasa nosaka azimutu, dzen mietiņu ik pa metram un mēra – pa labi, pa kreisi un augstumu. Alas līkumā pagriežas un atkal sāk to pašu… Pēc tam lien laukā un zīmē precīzu plānu.

Tagad man visvairāk gribas atrast to, kur ir kāds noslēpums. Savulaik pirmais ievēroju senās buramzīmes klintīs. Esmu priecīgs, ka pētnieks Sandis Laime nopietni pieķērās šai tēmai, jau ir tuvu atminējumam. Ja nav zināšanu, var uz dabas objektu skatīties, cik grib, neko nesaskatīsi. Bet, ja zini, ieraugi, un asinis sāk straujāk riņķot – esmu atradis, atklājis!

Man ir milzu arhīvs, prātoju, kam to atstāt. Esmu daudz paveicis, bet vēl gribētos, lai Latvijā būtu institūcija, kas rūpētos par latviskās ainavas saglabāšanu. Mūsu dabas daudzveidība, līdzenuma un pauguraines ainava ir skaistākā Eiropā. Tajā ir gan dižmanība un plašumi, gan skaisti paugurīši. Dižkoki tāpēc jau ir svēti, ka tie ļauj saglabāt latvisko ainavu. Pat mežs mums nav tikai biezoknis, bet tajā ir pļavas, laucītes, ieloki.

Es meklēju Latviju joprojām, un tas ir skaistākais, ko man patīk darīt.”

 

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

Ieva Ēvalde
Ekonomika
“Jaunie vecāki laimīgi brauc mājās ar jaundzimušo, bet jāskatās uz krematoriju!” Ko valmierieši domā par to, ka kļūst par “bēru galvaspilsētu”? 1
2 stundas
LE
LETA
Veselam
Ceļotājs, trīs inficēto kontaktpersonas, trīs “uz jautājuma zīmes” – 24 stundās atklāti septiņi jauni Covid-19 saslimušie
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Beirūtas sprādzienā bojāgājušie šodien tiks apglabāti masu bērēs
52 minūtes
IB
Ivars Bušmanis
Latvijā
Lielauces centra iedzīvotāji pašu spēkiem līdz nepazīšanai izmaina savu daudzdzīvokļu namu pagalmu 2
16 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Urnu es saņēmu, bet kas tur iekšā? Es nezinu,” Dairis šokā par apbedīšanas biroja nekaunību 2
14 stundas