Šlāpins precīzi raksturo “Hermaņa Saeimu”: Koris, kurā katrs pats izlemj, kādu dziesmu dziedās 0
Režisors Alvis Hermanis, uzņēmējs Armands Broks, politiķis Didzis Šmits, mācītājs Pēteris Sproģis un ekonomists Guntars Vītols (“Tauta. Zeme. Valstiskums”) apvienojušies jaunā politiskajā kustībā “Bez partijām”, kuras galvenais mērķis esot panākt vēlēšanu sistēmas maiņu un pāreju no partiju sarakstiem uz individuālu kandidātu ievēlēšanu, par to pirms laika liecināja Hermaņa ieraksts platformā “X”. Politiskā kustība “Bez partijām” plāno startēt nākamā gada Saeimas vēlēšanās, atzinis kustības pārstāvis, Saeimas deputāts Didzis Šmits.
Kā norādīts ierakstā, pašreizējā vēlēšanu kārtība neļaujot atlasīt “maksimāli kompetentākos valsts pilsoņus, kuri būtu spējīgi pieņemt maksimāli kvalitatīvākos lēmumus par labu pārējai sabiedrībai”. Kamēr puse no vēlētājiem nemaz nepiedaloties parlamenta vēlēšanās, citi vēlētāji nereti esot spiesti balsot par “mazāko ļaunumu”.
Līdz ar to kustības mērķis ir pāriet uz jaunu vēlēšanu kārtību, kurā vēlētāji balsotu par konkrētiem cilvēkiem, nevis partiju listēm, teikts paziņojumā. Ierakstā pausts, ka jaunajā vēlēšanu sistēmā deputātiem būtu atļauts vienlaikus strādāt savās profesijās un vadīt uzņēmumus, līdzīgi kā tas bijis pirmskara Latvijā.
Ja šai partijai izdosies iegūt pietiekamu vēlētāju atbalstu, tās plāns “A” paredzot nekavējoties rosināt Saeimas atlaišanu un jaunu vēlēšanu sarīkošanu pēc jaunās sistēmas.
Par šo trāpīgu viedokli savā Facebook kontā paudis Ilmārs Šlāpins, rakstot: “Dziesmu svētku koris, kurā katrs dziedātājs pats ikreiz izlemj, kādu dziesmu dziedās, ir precīza metafora tam Saeimas sastāvam, ko ievēlēs pēc Hermaņa piedāvātā principa: 100 politikā nepieredzējušu, sadarboties nespējīgu, viens otru pirmoreiz ieraudzījušu cilvēku.”
Šim viedoklim ir daudz piekritēju, tostarp, Arvīds Ceļmalis, arī viņš pauž atbalstu komentāros: “Šādu priekšnesumu sauc par kakafoniju. Pirms kāda laika jau rakstīju, ka manas šī brīža sajūtas ir kā skaņu režisoram Bābeles tornī. Tiesa gan līdzīgi droši vien jūtas arī citi cilvēki, gan Latvijā, gan ārpus tās, un tāpēc nav nekāds brīnums ka tādi “režisori” kā Alvis Hermanis cenšas diriģēt lielāku “kori” nekā JRT suditorija.”
Dāvis Stalts spriež: “Interesanti. Alvim bija visas iespējas savākt stipru komandu un uztaisīt konkurētspējīgu centriski labēju spēku, kas ienestu jaunu, intelektuālu un radošu vēsmu Latvijas politikā. Tā vietā koķetērija ar visādiem bijušajiem Parex darboņiem, Ogres mēriem un zivjrūpniecības krievijas eksporttirgus lobistiem. Ja aizies šķērsām viss (kā KPV), pateiks, ka kļūdījās un tie visi ir mērgļi. Žēl par tādu novienkāršotu attieksmi. Bet droši vien, lai situācijā, kad gandrīz visi, kuri jau ir gribējuši, ir iesaistījušies kādos politiskos spēkos, ir grūti kalt jaunu zobenu no kvalitatīvas purva rūdas.. Visvairāk mulsina izvēlētā eksperimenta laiks, kas ir ğeopolitiski vissarežğītākais atjaunotās Latvijas vēsturē – un tieši kontekstā ar šiem ğeopolitiskiem riskiem, publiskajā telpā nenotiek pilnīgi nekāda jaunā projekta un potenciālo risku analīze.”
Kārlis Rērihs savukārt pauž neizpratni: “Es tikai nesaprotu vienu.. Kāpēc šie teksti tiek uztverti nopietni? Es tos redzu kā mērķētus uz konkrētu sabiedrības grupu – radikāļiem. Pirms iepriekšējām vēlēšanām bija partija, kura solīja atjaunot nāvessodus, par zagšanu bez tiesas likt cietumā u.t.t.”
Ar sarkasmu šim pieiet Kārlis Kociņš: “Nekāda dižā zinātne tā Latvijas politika jau nav! Baidīt ar to ka, gudri un inteliģenti, intelektuāli, ar uzņēmējdarbības pieredzi – tie visi mēneša laikā mierīgi visu Saeimas virtuvi apgūs ar uzviju.”
Vairāk lasiet un vērtējiet ierakstā.
